Atvērt galveno izvēlni

Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika

Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika (azerbaidžāņu: Azərbaycan Demokratik Respublikası) pastāvēja mūsdienu Azerbaidžānas, Armēnijas un Krievijas teritorijās no 1918. gada 28. maija līdz 1920. gada 28. aprīlim. Pirmā galvaspilsēta atradās Gendžē, jo Baku kontrolēja boļševiku un armēņu dašnaku Baku Tautas komisāru padome. Lai arī republikai nebija noteiktu robežu, tā pretendēja uz 114 000 kv.km., kuros dzīvoja 3,3 miljoni cilvēku. 1920. gada aprīļa vidū Azerbaidžānas Demokrātiskajā Republikā iebruka Sarkanā armija, kas 27. aprīlī ieņēma Baku un 28. aprīlī izveidoja Azerbaidžānas PSR.

Azərbaycan Demokratik Respublikası
Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika
1918 – 1920

Coat of arms of

Coat of arms

Location of
Teritorijas, uz kurām pretendēja Azerbaidžānas Demokrātiskās Republika
Pārvaldes centrs Gendže, Baku
Valoda(s) turku, azerbaidzāņu
Reliģija Islāms
Valdība Parlamentāra republika
Vēsture
 - Neatkarības pasludināšana 28. maijs, 1918
 - Kaukāza operācija, Krievijas Pilsoņu karš
 - Padomju okupācija 28. aprīlis, 1920
Iedzīvotāju skaits
 - 1918. gadā 3 300 000 

IzveidošanaLabot

 
Osmaņu Kaukāza kampaņa, 1918
 
Republikas pirmais karogs
 
Republikas otrais karogs

1917. gada 5. decembrī Aizkaukāza Sejms parakstīja Erzindžanas pamieru ar Osmaņu impēriju. Pēc 1918. gada 3. marta Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas Pirmais pasaules kara laikā Krievijas PFSR valdība atteicās no Karsas un Batumi guberņām par labu osmaņiem. Baku tajā laikā no 13. aprīļa līdz 25. jūlijam pastāvēja t.s. Baku komūna, kas savā varas rajonā veica musulmaņu slaktiņus.

1918. gada 26. maijā Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika beidza pastāvēt, jo Gruzijas Demokrātiskā Republika pasludināja savu neatkarību. 1918. gada 28. maijā Azerbaidžāņu Nacionālā Padome Tbilisi pasludināja Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku.

VēstureLabot

1918. gada 21. jūnijā apstiprina pirmo valsts karogu. Tā kā tas ir gandrīz identisks osmaņu karogam, 9. novembrī to aizvieto ar trīskrāsu karogu. 26. jūnijā Gendžē izveidoja pirmo nacionālo karaspēka vienību. 1918. gada 27. jūnijā turku valodu pasludina par valsts valodu, sākas krievu vietvārdu maiņa. Armijas virsniekiem, kas parasti bija Krievijas impērijas armijā dienējušie, deva mēnesi laika, lai iemācītos galvenās komandas turciski. Tā kā ierēdniecības lielāko daļu veidoja krievi, pārvaldi joprojām turpināja veikt krieviski. 1918. gada 15. septembrī osmaņu un Kaukāza Islāma armijas vienības ieņēma Baku, kuru 17. septembrī pasludināja par galvaspilsētu.

Gandrīz visu republikas pastāvēšanas laiku tā atradās nepasludinātā karastāvoklī ar Armēnijas Pirmo republiku, sadursmēm norisinoties Kazahas, Zangezūras, Nahčivanas un Karabahas apvidos.

Republikas laikā pastāvēja pieci ministru kabineti. Trīs pirmos vadīja Fatalihans Hojskis un pēdējos divus Nasibs Usubekovs. Parlamenta funkciju sākumā pildīja Azerbaidžāņu Nacionālā Padome, ko veidoja Krievijas Satversmes sapulces deputāti, bet no 1918. gada 7 decembra Azerbaidžānas parlaments ko veidoja 80 musulmaņu turki (tā šajā laikā sauc azerbaidžāņus), 21 armēnis, 10 krievi, 1 vācietis, 1 ebrejs, 1 gruzīns, 1 polis. Baku arodbiedrības izvirzīja 3 un Baku naftas ražotāju biedrība 2 parlamenta biedrus.

1918. gada 17. jūnijā beidzot pastāvēt, Nacionālā Padome pieņēma lēmumu 6 mēnešu laikā sarīkot Azerbaidžānas Satversmes sapulces vēlēšanas. Ņemot vērā vēlēšanu sarīkošanas neiespējamību, vēlāk pieņēma lēmumu par priekšparlamenta izveidošanu. Tā kodolu veidoja tie paši Krievijas Satversmes sapulces deputāti, kas bija veidojuši Nacionālo Padomi. 16. novembrī viņi pasludināja parlamenta izveidošanu. Azerbaidžāņi uzaicināja arī armēņu un krievu kopienas nosūtīt savus pārstāvjus uz parlamentu, taču saņēma atteikumu. Pēc Tompsona 26. decembra paziņojuma, ka viņš atbalsta azerbaidžāņus, armēņi un krievi izlēma piedalīties. Vēlēšanu vietā veica vietu sadalījumu pēc nacionālā principa, ko pēc tam sadalīja partijas, dažām partijām piešķirot papildus vietas. Parlamentā izveidojās 9 frakcijas. 7. decembrī Hojska valdība paziņoja par demisiju, un 13. decembrī viņam atkal uzticēja veidot valdību, kuru atzina arī Tompsons.[1]

1919. gada janvāra beigās partijas regulāri sāka kritizēt Hojska valdību par nespēju risināt valstij svarīgākos jautājumus. Lai arī Musavat atbalstīja valdību, tam nebija vairākuma, un ņemot vērā daudzo frakciju kritiku, 1919. gada 25. februārī Hojskis demisionēja. Nākamo valdību uzdeva veidot Musavat pārstāvim Usubekovam. Lai iegūtu vairākuma atbalstu, pa vienam ministra portfelim piešķīra arī armēņu un krievu pārstāvjiem. Jauno valdību apstiprināja 14. aprīlī. Tā pasludināja atbalstu Kalniešu republikai un nepieciešamību apvienoties, lai novērstu Deņikina draudus. 11. augustā pieņem Pilsonības likumu. 1919. gada 15. novembrī izveidoja Baku Universitāti. Atjaunoja Baku-Batumi naftas vada darbību, būvēja Baku-Džulfas dzelzceļa līniju. Parlaments izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija izmeklēt galvenokārt boļševiku un armēņu veiktos slaktiņus pret musulmaņiem.

1919. gada 13. septembrī Usubekovs iesniedza atlūgumu no premjera amata. Partiju nesaskaņu dēļ valdības krīze ievilkās līdz 22. decembrim, kad apstiprināja jaunu Usubekova koalīcijas valdību. Valdības veidošanas problēmas 1919. gada rudenī iezīmēja Musavata šķelšanos, kuras kreisais spārns turpmāk kritizēja valdību. Jaunajā valdībā Itihad partija ieguva Valsts kontroliera amatu un sāka cīņu pret korumpētiem ierēdņiem, kuru lielākā daļa bija Musavat pārstāvji. Itihad arī izrādīja publiskas simpātijas Padomju Krievijai, publicējot rakstus par sociālisma, boļševiku un islāma kopīgajām idejām.

Starptautiskā atzīšanaLabot

Azerbaidžānas delegācija 1919. gada 18. janvārī devās uz Konstantinopoli, no kurienes bija paredzēts doties tālāk uz Parīzes miera konferenci, taču briti viņus aizturēja līdz aprīlim. Maija vidū delegācija beidzot sasniedza Parīzi, kur 28. maijā tikās ar ASV prezidentu Vilsonu. Viņš bija skeptisks par Azerbaidžānas neatkarību, iesakot atjaunot Aizkaukāza federāciju, vai atgriezties Krievijas sastāvā. Kad Antante 1919. gada 13. jūnijā atzina Kolčaka valdību, Azerbaidžānas, Gruzijas, Latvijas, Igaunijas, Ziemeļkaukāza, Baltkrievijas un Ukrainas republiku delegācijas iesniedza protesta notas.

Azerbaidžāna veica aktīvas sarunas ar Persiju, kas bija izvirzījusi teritoriālas pretenzijas un vēlējās atgūt savas vēsturiskās provinces Aizkaukāzā. Ar Lielbritānijas-Persijas 1919. gada 19. augusta līgumu Persija atteicās no pretenzijām uz Azerbaidžānu. 1. novembrī Parīzē Persija parakstīja līgumu par Azerbaidžānas neatkarības atzīšanu. 1920. gada 20. martā abas valstis parakstīja miera un draudzības līgumu, ar kuru Persija “de jure” atzina Azerbaidžānu.

1920. gada 11. janvārī Antantes valstu Augstākā padome "de facto" atzina Azerbaidžānas neatkarību (ASV atteicās to darīt). Atzīmējot neatkarības "de facto" atzīšanu, 14. janvāri pasludināja par brīvdienu un 9. februārī parlaments pieņēma amnestijas likumu. 1920. gada sākumā Baku darbojās vairāk nekā 20 valstu pārstāvniecības.

Baku problēmaLabot

Baku kontroles jautājums bija svarīgs vairākām lielvalstīm. Vācija, kurai bija nepieciešama Kaukāza nafta, veica divējādu politiku. No vienas puses tā atbalstīja savu sabiedroto osmaņu uzbrukumu Baku. Taču, baidoties no naftas lauku izpostīšanas karadarbības laikā, tā vienlaikus veica sarunas ar Padomju Krieviju par Baku naftas lauku kontroli. Arī padomju valdība, kas vēlējās noturēt Baku un novērst osmaņu uzbrukumu, bija gatava kompromisam ar vāciešiem. Lai nepieļautu Baku naftas nonākšanu vācu-osmaņu alianses rokās, reģiona notikumos iesaistījās Lielbritānija, kuras karaspēks karoja Mezopotāmijā un Persijā.[1]

Azerbaidžānas pasludināšanas brīdī jaunā valdība daļēji kontrolēja Elizabetpoles guberņu, bet ekonomikas centrs - Baku guberņa atradās Baku strādnieku kareivju un matrožu padomes rokās. To veidoja sociālistiskās partijas, taču lielākā ietekme piederēja boļševikiem un armēņu dašnakiem.

Paramilitārie grupējumi ieročus viegli varēja iegūt no sabrūkošās Krievijas armijas, kuras kareivji izpārdeva armijas īpašumu. Visas etniskās grupas strauji bruņojās, un ar aizdomām skatījās viena uz otru. Musulmaņu politiķi uzskatīja, ka armēņi vēlas sagrābt Baku, lai pievienotu to savai topošajai armēņu valstij. Baku padomes izveidotajā Sarkanajā gvardē 70% kareivju bija armēņi. Pilsētā ieplūda vēl ap 7000 armēņu kareivju.

1918. gada 30. martā armēņu, boļševiku, krievu un musulmaņu politiskās pretrunas un naids iesāka slaktiņu, kas turpinājās trīs dienas. Boļševiku un musulmaņu artilērija apšaudīja musulmaņu kvartālus. Kaspijas flotes kuģi, kuru matrožu vairākumu veidoja krievi, arī sāka apšaudīt musulmaņu kvartālus. Baumās balstītā informācija par tūlītēju musulmaņu kontrrevolucionāru sacelšanās noveda pie 10 000 musulmaņu nogalināšanas. Musulmaņiem nācās pieņemt ultimātu, pilnībā atzīstot Baku strādnieku, kareivju un matrožu padomes varu, kā arī izvedot visas musulmaņu bruņotās vienības no pilsētas. No Baku padzina tūkstošiem musulmaņu civiliedzīvotāju. Boļševiki un armēņi notikušo uzskatīja par uzvaru, kas sagrāva Musavat partijas un osmaņu plānus, saglabājot Padomju Krievijai lojālās padomes varu pilsētā. Boļševiku un armēņu karaspēks līdzīgus slaktiņus sarīkoja musulmaņu apdzīvotās vietās Baku guberņā. Nākamais padomes solis bija plānotā Elizabetpoles guberņas sagrābšana sadarbībā ar Karabahas armēņiem.[1]

Reaģējot uz Baku slaktiņu, musulmaņu deputāti Aizkaukāza Sejmam pieprasīja uz pilsētu nosūtīt karaspēku, nepiekrišanas gadījumā draudot pamest valdību. Sejmam lojālas armijas vienības aprīļa vidū pietuvojās Baku, taču bija pārāk mazas, un cieta sakāvi. Notika kaujas par Kubas pilsētu ziemeļos, musulmaņu partizāni bojāja Mahačkalas dzelzceļa līniju, abas puses nogalināja civiliedzīvotājus.

Osmaņu protektorātsLabot

Azerbaidžānas vadība nespēja pretoties boļševiku un armēņu spēku virzībai uz Elizabetpoli. Musulmaņu politiķi nosvērās par labu savienībai ar osmaņiem, kuru karaspēks varētu atgūt Baku.

Batumi miera sarunu ietvaros, Osmaņu impērija un Azerbaidžāna noslēdza draudzības līgumu. Līgums noteica draudzīgu attiecību veidošanu, plašu kopīgu zemes robežu, osmaņu militāro palīdzību miera ieviešanai, armēņu paramilitāro vienību likvidēšanu, dzelzceļa izmantošanas tiesības u.c. punktus, kas Azerbaidžānu pārvērta par osmaņu protektorātu militāri, politiski un ekonomiski.

1918. gada 16. jūnijā Azerbaidžānas valdība no Tbilisi pārcēlās uz osmaņu karaspēka kontrolēto Elizabetpoli (tagad Gendže). Nākamajā dienā pēc ierašanās Elizabetpolē, osmaņu spiediena rezultātā Nacionālā Padome bija spiesta izveidot jaunu valdību, nodot tai savas funkcijas un beigt pastāvēt. To protestējot pameta sociālisti, un no palikušajiem 13 Padomes locekļiem 12 kļuva par jaunās valdības ministriem. Valdība turpmāk apvienoja likumdevēja un izpildvaras funkcijas.[1]

Osmaņi uz Azerbaidžānu nosūtīja divas divīzijas, ap 15 000 kareivju kopskaitā. To papildināja ar vietējiem musulmaņu karotājiem un nosauca par Kaukāza Islāma armiju. Mobilizācijas rezultātā armiju drīz papildināja 5000 vietējo musulmaņu. Armijas uzturēšanu uzņēmās Azerbaidžāna, kas tādēļ ieviesa jaunu nodokli, ko varēja maksāt ar pārtikas produktiem un graudiem. Azerbaidžānas Kara ministriju likvidēja, tās funkcijas nododot Kaukāza Islāma armijas vadībai. 1. jūlijā tiek atsists boļševiku uzbrukums Geokčajas pilsētai un turpmāk iniciatīva pāriet osmaņu pusē. Pēc trīs dienu cīņām 10. jūlijā krīt Kjurdamira.

Jūlija gaitā Baku padomes militārais stāvoklis pasliktinājās, un pēc ilgstošām diskusijām, 25. jūlijā tā nobalsoja uzaicināt Lielbritānijas karaspēku aizsargāt pilsētu. Šis lēmums noveda pie padomes sociālistisko partiju un boļševiku sašķelšanās. 1. augustā sociāldemokrāti, eseri un dašnaki pasludināja Baku strādnieku un kareivju padomes pagaidu izpildkomitejas prezidija Centrālkaspijas diktatūras izveidošanu. Tā paziņoja par uzticību demokrātiskai Krievijai, izbeidzot attiecības ar Ļeņina Padomju Krieviju. 4. augustā no Persijas Baku ostā ieradās pirmie kuģi ar britu karaspēku. Jaunas vienības turpināja ierasties līdz 17. augustam. Britu spēkus veidoja trīs kājnieku bataljoni, lauka artilērija baterija un pāris bruņumašīnas, kas acīmredzami bija par maz pilsētas nosargāšanai. Redzot kritisko situāciju, briti 1. septembrī gatavojās pamest pilsētu, taču Diktatūra piedraudēja apšaudīt evakuācijas kuģus, liekot britiem palikt un cīnīties. 26. augustā sākās uzbrukums Baku, kura rezultātā Kaukāza Islāma armija 15. septembrī iebruka pilsētā. Britu kuģi pameta ostu. Viņiem līdzi no pilsētas bēga Diktatūras pārstāvji un tūkstošiem armēņu. Pilsētā sākās trīs dienas ilgs armēņu slaktiņš.[1]

16. septembrī Azerbaidžāna noslēdza vairākus līgumus, kas osmaņu kontrolē nodeva dzelzceļa līniju un ostu kontroli, kā arī solīja liela apjoma naftas un citu produktu piegādes. 17. septembrī Azerbaidžānas valdība pārcēlās uz Baku, aicinot izbeigt slaktiņu. 18. septembrī pilsētā iegāja galvenās osmaņu vienības, atjaunojot kārtību. Azerbaidžānā izveidojās divvaldība, osmaņu virsniekiem un militārajiem gubernatoriem bieži ignorējot vietējās varas iestādes.

Pēc tikšanās ar padomju nacionalizēto naftas uzņēmumu īpašniekiem, 5. oktobrī pieņēma likumu par naftas uzņēmumu denacionalizāciju. Nacionalizētos un konfiscētos īpašumus atdeva īpašniekiem. Atcēla 8 stundu darba dienu un kolektīvo darba līgumu sistēmu. Kamēr laboja Baku-Batumi naftasvadu, no Baku uz Batumi sākās naftas vilcienu kustība.[1]

Britu intervenceLabot

Pēc 30. oktobra Mudrosas pamiera noslēgšanas osmaņi sāka pamest reģionu. 4. novembrī azerbaidžāņi izteica protestu pret Mudrosas pamieru, kas apdraud valsts pastāvēšanu, un bez tās piekrišanas dod britiem intervences tiesības. Azerbaidžānas delegācija devās uz Persijas ostu Bandar-Anzali, lai tiktos ar britu ģenerāli Tomsonu. Viņš atteicās atzīt azerbaidžāņu valdību un neatkarību, taču noslēdza vienošanos, ar kuru britu spēki kontrolētu visu Baku guberņu un neiejauktos azerbaidžāņu iekšlietās.

1918. gada 17. novembrī Baku ieradās britu ģenerālis Tomsons, kas kļuva par reģiona militāro gubernatoru. Ar viņu ieradās Brīvprātīgo armijas vienības, kas jau kontrolēja Derbentu un Mahačkalu. 19. novembrī Tomsons paziņoja, ka briti ieradušies, lai atjaunotu Kaukāza piederību demokrātiskai Krievijai (ar to domājot Kolčaka valdību). Pilsētā ieviesa karastāvokli un komandantstundu, aizliedzot ieroču nēsāšanu un pulcēšanos. 29. novembrī visa Kaspijas tirdzniecības flote pārgāja britu pakļautībā. Viņi pārņēma Baku naftas rūpniecības un eksporta kontroli, nemaksājot par to nekādus nodokļus. Viņa atteikšanās atzīt Azerbaidžānas valdību izraisīja politisko krīzi. Tomsons arī lika novākt Azerbaidžānas pirmo karogu, kas bija gandrīz identisks osmaņu karogam.[2] Britu kontingents nepārsniedza 5000 kareivjus un Tomsons drīz sāka uzlabot attiecības ar Hojska valdību.

Britu ierašanās arī veicināja Azerbaidžānas parlamenta izveidošanos 7. decembrī. 13. decembrī parlaments lika izveidot jaunu valdību, kuru apstiprināja 26. decembrī. Tomsons to atzina par vienīgo likumīgo vietējo varu, taču britu pārvalde savā kontrolē pārņēma Baku policiju, transportu, naftas ieguvi un finanses. 24.-26. decembrī Baku darba konfederācija izsludināja streiku, un ar britu starpniecību sākās strādnieku sarunas ar fabrīku īpašniekiem. Abas sarunu puses bija vienotas vienā jautājumā – aicinājumā no Baku un Azerbaidžānas izvest Brīvprātīgo armijas kareivjus. Tā kā azerbaidžāņi un Baltie vēlējās iegūt Kaspijas floti, Tomsons floti pārņēma savā kontrolē, un lika līdz 1. marta Balto kareivjiem pamest Baku apkārtni. Viņi atkāpās uz Mahačkalu.

1919. gada aprīlī briti atļāva vienam kājnieku bataljonam, vienam artilērijas bataljonam un 400 kavalēristu vienībai atgriezties Baku. Britu karaspēkam pametot Baku, 1919. gada jūnija beigās uz Baku sāka atgriezties Kara ministrijas aparāts. Aprīļa beigās Tomsons saņēma Lielbritānijas valdības rīkojumu par Baku evakuāciju, par ko 10. maijā viņš informēja Azerbaidžānas valdību, kas pastiprināja savas armijas veidošanas procesu. Ar Antantes lēmumu, britus vajadzēja aizvietot itāļiem, kuru pārstāvji Baku ieradās jau 15. maijā, taču itāļu intervence neīstenojās. 28. jūnijā noslēdzoties Parīzes miera konferencei, Lielbritānija paziņoja par karaspēka izvešanu no Kaukāza. Augustā briti pameta Azerbaidžānu, Kaspijas floti atstājot Deņikinam.[2]

EkonomikaLabot

 
Azerbaidžānas pastmarka

Jaunā republika bija zaudējusi daudzus tradicionālos tirdzniecības partnerus. Politikā dominējošā Musavat partija bija centriska, atbalstot regulētu kapitālismu. 1917. gada 26. oktobra kongresā tā apsolīja zemes izdalīšanu zemniekiem bez maksas, 8 stundu darbadienu, nodokļu sloga samazināšanu. Labējā spārna Ittihad partiju atbalstīja garīdzniecība un zemes īpašnieki, partijai apgalvojot, ka tā ievēro islāmiski sociālistisku kursu. Kreisā spārna sociāldemokrāti dalījās mēreno sociālistu (meņševiku) un musulmaņu sociālistu partijās, kas atzina Azerbaidžānas neatkarību, un tādās, kas to noliedza – eseros un boļševikos. Centriski labējo spēku koalīcijas valdība atjaunoja banku darbību, ieviesa vienotu valūtu maiņas kursu, sāka veidot nodokļu sistēmu. Valdība atcēla Aizkaukāza Sejma lēmumu par radikālu zemes reformu, un denacionalizēja naftas ieguves nozari. Parlamenta atklāšana 7. decembri iezīmēja arī jaunas centriski kreisas Musavat un sociālistu valdības izveidošanu. Tika izveidota Darba ministrija, tika veikts darbs streiku novēršanā un koplīgumu sistēmas atjaunošanā. Lai arī pēc decembra lielā streika valdība nedaudz palielināja algas un solīja uzlabot strādājošo stāvokli, realitātē nekas netika darīts, tā izraisot sociālistisko partiju kritiku. Arī zemes izdalīšana vai pārdošana zemniekiem tika atlikta, Hojskim aizbildinoties, ka par to jālemj Satversmes sapulcei. 1919. gada 4. februārī parlaments izveido agrārās reformas komisiju. 1919. gada 4. februārī izveidoja parlamenta komisiju agrārās reformas gatavošanai, kuras darbs nevainagojās panākumiem. Neapmierinātie zemnieki sāka stihiski sagrābt zemi. Auga strādnieku neapmierinātība un boļševiku ietekme strādniecībā.[3] Tā kā bija pārtrūkušas attiecības ar Padomju Krieviju, Baku uzkrājās milzīgi nerealizētas naftas krājumi. Samazinoties ieguves apjomiem, samazinājās arī darba apjoms un algas. Maija sākumā uzliesmoja plaši streiki. Arodbiedrību vadībā sociāldemokrātu un eseru vietā nāca boļševiki. Problēmas palielināja 150 000 musulmaņu bēgļi no armēņu ieņemtās Zangezuras. Bēgļiem pārdeva lētu pārtiku, centās nodrošināt kaut kādu darbu.

Bruņotie spēkiLabot

Līdz Osmaņu impērijas sakāvei Pirmajā pasaules karā un Mudrosas pamiera noslēgšanai, Azerbaidžānu politiski un militāri kontrolē osmaņi. No vietējiem musulmaņiem osmaņu virsnieki veido Kaukāza Islāma armiju. Osmaņu armijai pametot republiku, Azerbaidžāna izveido Kara ministriju, premjerministram Hojskim uzņemoties ministra pienākumus.

Pēc tam, kad Aizkaukāzā ieradās Britu impērijas karaspēks, ģenerālis Tomsons pavēlēja azerbaidžāņu karaspēkam atkāpties no Baku, un 22. novembrī Kara ministrija pārcēlās uz Gendži. Tā kā Krievijas Impērija Kaukāza musulmaņus armijā neiesauca, problēmas radīja pieredzējušu karavītu un virsnieku trūkums. Armijā turpināja dienēt daudzi osmaņu un Kaukāza Islāma armijas kareivji, kā arī krievu apakšvirsnieki. Kavalērijā iekļāvās kurdu jātnieku vienības. 1919. gadā armijas vajadzībām tērēja 27,7% valsts budžeta. Līdz 1919. gada beigām bija plānots izveidot 20 000 lielu armiju un 5000 lielu kavalēriju, kuru 1920. gada laikā palielinātu līdz 40 000 kareivjiem un 10 000 kavalēristiem.[4] 1919. gada 11. janvārī ievieš jaunu militāro uniformu.

1920. gada sākumā armiju veido divas kājnieku divīzijas ar trim brigādēm katrā, vēl divas atsevišķas kājnieku divīzijas, viena kavalērijas divīzija, divas artilērijas brigādes, kā arī bruņu vilcieni, bruņu auto, aviācijas un flotes vienības. [4]

Konflikts ar ArmēnijuLabot

Jau Batumi miera sarunu laikā abu topošo valstu pārstāvji pārrunāja robežu jautājumu. Azerbaidžānas un Armēnijas Nacionālās padomes to pārrunāja Tbilisi 1918. gada 14. jūnijā. Azerbaidžāņi uzskatīja, ka apmaiņā pret atļauju armēņiem galvaspilsētu izvietot Erevānā un saglabāt kontroli pār visu Erivanas guberņu, armēņi piekritīs atteikties no armēņu apdzīvotajām Elizabetpoles guberņas zemēm (Karabahas un Zangezuras). Azerbaidžāņi centās šeit nodibināt savu varu un atbruņot armēņus, taču sastapās ar bruņotu pretestību. Armēņu bruņotās vienības padzina 60 000 musulmaņus no Karabahas ciematiem.[5] 1918. gada novembra beigās reģionā ieradās briti, kas pieprasīja armēņiem pārtraukt bruņotos uzbrukumus.

1919. gada janvārī azerbaidžāņi nemierīgajā Karabahā un Zangezurā izveidoja īpašu ģenerālguberņu. Tikmēr armēņi ierosināja šos reģionus nodot britu pārvaldē. Briti uzskatīja, ka par robežām jālemj Parīzes miera konferencei, taču 3. aprīlī atzina azerbaidžāņu iecelto ģenerālgubernatoru. Britu spiediena rezultātā 1919. gada 22. augustā Šušā notiekošais Karabahas armēņu kongress piekrita pagaidām palikt Azerbaidžānas sastāvā, līdz Parīzes miera konference pieņems galīgo lēmumu. Augusta beigās britu karaspēks pameta Azerbaidžānu. 1920. gada aprīļa beigās Azerbaidžānā iegāja Sarkanā Armija un Karabahas armēņi pasludināja iepriekšējo vienošanos par lauztu.

1919. gada 20. septembrī azerbaidžāņi uzbruka armēņu kontrolētajam Zangezuras apgabalam. 1919. gada 29. oktobrī Azerbaidžāna noslēdza militāro līgumu ar osmaņiem, kas apņēmās azerbaidžāņus apgādāt ar ieročiem, militārajiem instruktoriem un virsniekiem.[6]

1919. gada 20. novembrī Tbilisi sākās Armēnijas-Azerbaidžānas premjerministru sarunas, kas 23. noslēdzās ar miera līguma parakstīšanu. Azerbaidžāna izveda karaspēku no Zangezuras, ko izmantoja armēņi, atsākot musulmaņu iedzīvotāju terorizēšanu. No 14. līdz 21. decembrim Baku notika abu valstu sarunas, kas koncentrējās uz teritoriālo konfliktu atrisināšanu. Azerbaidžāna piedāvāja izveidot federāciju, kamēr armēņi gaidīja Parīzes konferences lēmumus, cerot uz sev labvēlīgiem robežu lēmumiem. Sarunas beidzās bez vienošanās, un līdz pat Azerbadžānas pastāvēšanas beigām 1920. gada aprīlī Karabahā un Zangezurā turpinājās abu pušu militāras sadursmes.[5]

Deņikina problēmaLabot

Šajā laikā Krievijas dienvidos un Ziemeļkaukāzā ļoti spēcīga bija Deņikina vadītā Baltās kustības Brīvprātīgo armija, kuras attieksme pret Aizkaukāza neatkarību bija divējāda. Britu atbalstītā Brīvprātīgo armija par savu pirmo uzdevumu uzskatīja Ukrainas un Kaukāza kontroli. Tas tiem dotu pārtiku un naftu. 1918. gada novembrī-decembrī Brīvprātīgo armija Ziemeļkaukāzā sakāva boļševikus un nodibināja savu varu.

Ziemeļkaukāzā kopš 1917. gada pastāvēja Kaukāza Kalniešu republika, kas protestēja pret Balto spēku iejaukšanos. Azerbaidžāna ar Kalniešu republiku uzturēja labas attiecības, sūtot tai naudu un pārtiku. Ņemot vērā Brīvprātīgo armijas iespējamos draudus republikai, Kalniešu republikas parlaments 1919. gada 28. aprīlī sāka diskusiju par pievienošanos Azerbaidžānai. Tomsons izteicās, ka Kalniešu republikas okupācijas gadījumā Azerbaidžānai vajadzētu iegūt Dagestānu, tomēr aprīlī Deņikins no britiem saņēma atļauju to ieņemt, lai nostiprinātos Kaspijas piekrastē un cīnītos ar vietējiem boļševikiem. 19. maijā Kalniešu republikā notika apvērsums, to ātri ieņēma Deņikina karaspēks, kas iegāja arī strīdīgajā Derbentā. 28. maijā azerbaidžāņu delegācija Parīzes miera konferencē izteica protestu par Deņikina veikto uzbrukumu. 1919. gada 1. jūnijā Krasnodarā notika Deņikina, britu un azerbaidžāņu tikšanās, kurā briti aicināja novērtēt Brīvprātīgo armijas nopelnus boļševiku apkarošanā, bet Deņikins paskaidroja Derbentas ieņemšanas nepieciešamību. Viņš neplānoja Aizkaukāza republiku iekarošanu, taču vēlējās drošu piekļuvi Kaspijas ostām un Kaspijas flotei.[2]

Azerbaidžāņiem radās aizdomas, ka Deņikins plāno uzbrukt Baku. Maija beigās viņi pieņēma lēmumu veidot aizsardzības aliansi ar Gruziju. Deņikins informēja britus, ka neplāno uzbrukt Azerbaidžānai, ja vien tā pati pirmā neuzbruks. Viņš nosūtīja telegrammu azerbaidžāņiem, atzīstot patstāvīgu Azerbaidžānu Krievijas ietvaros līdz Krievijas Satversmes sapulces tālākam lēmumam. Pēc 5. jūnija diskusijām parlamentā, 9. jūnijā izveidoja Valsts aizsardzības komiteju, kas 11. jūnijā izsludināja karastāvokli valstī. 12. jūnijā briti informēja abas puses, ka Mahačkala paliek Deņikinam, bet Derbenta jānodod azerbaidžāņiem. Lai novājinātu Deņikina potenciālo sabiedroto Armēniju, azerbaidžāņi veicināja musulmaņu bruņotās cīņas aktivizāciju armēņu ieņemtajā Nahčivanā.[6]

Arī Gruzijā radās bažas, ka Armēnijai ir slepena militāra vienošanās ar Deņikinu, kas tai draudētu ar uzbrukumu divās frontēs. 1919. gada 1. jūnijā Tbilisi sanāca Gruzijas Satversmes sapulces ārkārtas sēde, lai lemtu par militāras savienības noslēgšanu ar Azerbaidžānu. Nedēļu vēlāk Tbilisi notika Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministru sanāksme. Gruzija un Azerbaidžāna piedāvāja visām valstīm izveidot savienību pret Deņikinu. Armēņi atbildēja, ka par to būs gatavi runāt tikai pēc tam, kad būs atrisināti sasvstarpējie robežkonflikti.

Pēc tam kad Gruzija un Azerbaidžāna izsludināja mobilizāciju, sākot karaspēka un ieroču savilkšanu, Deņikins noslēdza vienošanos. Balto karaspēks pameta Derbentu, atstāja gruzīnu kontrolē Abhāziju uz dienvidiem no Gagras, pretī saņemot Baku naftu. Neskatoties uz šo vienošanos, 1919. gada 16. jūnijā Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza aizsardzības savienību. 22. jūnijā to ratificēja Gruzijas un 27. jūnijā Azerbaidžānas parlaments. Septembrī Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza slepenu papildvienošanos, kas konkrētāk atrunāja abu pušu saistības attiecībā pret Deņikinu un Armēniju. Gruzija Azerbaidžānai sāka palīdzēt ar ieročiem un virsniekiem.[6]

Septembrī Baltie veica neveiksmīgas sarunas ar gruzīniem un azerbaidžāņiem par kopēju karadarbību pret boļševikiem. Azerbaidžāna turpināja lūgt Antanti ļaut tai pārņemt Dagestānu un Kaspijas floti. Līdz ar Balto sakāvi, 1920. gada 11. janvārī Antante atzina Azerbaidžānas "de facto" neatkarību. Deņikins 1920. gada februārī Kubaņas, Donas un Terekas kazaku republiku vārdā arī atzina Azerbaidžānas faktisko neatkarību. Martā Azerbaidžāna informēja Padomju Krieviju, ka cīņā pret Balto karaspēku iesaistīsies, ja saņems savas neatkarības atzīšanu, līdzīgi Polijai un Igaunijai.[2]

OkupācijaLabot

1920. gada 2. janvārī Padomju Krievija piedāvāja Azerbaidžānai izveidot militāru savienību cīņai pret Deņikinu, uz ko 14. janvārī tika atbildēts, ka azerbaidžāņi neiejauksies suverēnās Krievijas iekšpolitikā. Azerbaidžāņu partijās sākās diskusijas starp Padomju Krievijas atbalstītājiem un tiem, kas vēlējās likvidēt boļševiku ietekmi valsts iekšienē. Koalīcija sabruka, vairākiem ministriem pametot valdību. Kamēr turpinājās politiskā krīze, Padomju Krievija un vietējie boļševiki gatavojās Azerbaidžānas iekarošanai. Jaunais premjera kandidāts pat piedāvāja ministru vietas boļševikiem, kas gan atteicās. Ņemot vērā Sarkanās armijas koncentrēšanos pie ziemeļu robežas, Azerbaidžāna neveiksmīgi vērsās pie Gruzijas, lai tā ievērotu 1919. gadā noslēgto militāro savienību un sniegtu militāru atbalstu.

Naktī uz 1920. gada 23. martu, kad musulmaņi svinēja persiešu jauno gadu Novrūzu, Armēnija sāka uzbrukumu ar mērķi sagrābt Karabahu, un okupēt Gendži. Aktīva karadarbība turpinājās turpmāko mēnesi. Armijas galvenajiem spēkiem karojot pret armēņiem, ziemeļu robežu palika gandrīz neaizsargāta.

Līdz ar Turcijas neatkarības kara sākšanos, daudzi azerbaidžāņi sāka atbalstīt Mustafu Kemalu. Viņš šajā laikā saņēma lielu atbalstu no Padomju Krievijas, un zemes ceļš cauri Azerbaidžānai viņu nodrošinātu ar stratēģisko aizmuguri karā pret Antanti. 1920. gada 26. aprīlī Kemals nosūtīja vēstuli Ļeņinam, kurā apņēmās sākt karadarbību pret Armēniju un piespiest Azerbaidžānu pāriet padomju rokās. Azerbadžāņi vairs nevarēja cerētu uz turku atbalstu. To izmantoja Padomju Krievijas Sarkanā armija, kas ar apmēram 72 400 kareivjiem 27. aprīlī iebruka Azerbaidžānā. Iebrukumu atbalstīja Volgas-Kaspijas flotes karakuģi.[4]

27. aprīļa rītā bruņotas boļševiku vienības Baku sagrāba dzelzceļa staciju, pastu, telegrāfu, radiostaciju un citas svarīgas iestādes. Baku garnizons pārgāja boļševiku pusē, un Kara ministrs pavēlēja virsniekiem pakļauties boļševikiem. Tikmēr boļševiku kontrolētā Kaspijas karaflote izvietojās Baku ostā, vēršot lielgabalus pret pilsētas centru. Sarkanā armija iebruka valstī no ziemeļiem. Komunisti izvirzīja ultimātu parlamentam, pieprasot divu stundu laikā varu oficiāli nodot jaunajai padomju valdībai. Vakarā notika parlamenta sēde, kurā Kara ministrs paziņoja par pretošanās neiespējamību. Vairākām partijām aktīvi aizstāvot varas nodošanu boļševikiem, gandrīz visi klātesošie deputāti nobalsoja par kapitulāciju ar vairākiem noteikumiem:[1]

  1. Padomju vara saglabā Azerbaidžānas neatkarību.
  2. Boļševiku valdība būs tikai pagaidu risinājums.
  3. Azerbaidžānas politisko sistēmu izvēlēsies Strādnieku, zemnieku un kareivju padome.
  4. Esošie valsts ierēdņi paliek savos amatos.
  5. Padomju vara garantē valdības un parlamenta deputāti dzīvību un īpašumu.
  6. Sarkanā armija Baku ienāks mierīgi.
  7. Jaunā valdība visiem iespējamiem līdzekļiem cīnīsies pret valsts ārējiem ienaidniekiem.

Līdz ar to parlaments beidza pastāvēt. Boļševiku revolucionārā komiteja pasludināja padomju varu un aicināja Padomju Krievijas militāro palīdzību. Sarkanās armijas 11. armijas galvenās vienības Baku iegāja 30. aprīlī. Nākamajā dienā ieņem Gendži. Līdz maija vidum Sarkanās armijas vienības ieņēma visu Azerbaidžānas teritoriju.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 [tarix.gov.az/kitablar/Azerbayydjanskaya%20Demokraticeskaya%20Respublika%20(1918-1920).pdf Азербайджанская Демократическая Республика (1918 - 1920)]
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 ПРАВИТЕЛЬСТВО АЗЕРБАЙДЖАНСКОЙ ДЕМОКРАТИЧЕСКОЙ РЕСПУБЛИКИ И ЛИДЕРЫ БЕЛОГО ДВИЖЕНИЯ В РОССИИ: ВОЕННО-ПОЛИТИЧЕСКИЕ ОТНОШЕНИЯ В 1918–1919 годах
  3. Экономическая политика Азербайджанской Демократической Республики: поиски оптимальной модели
  4. 4,0 4,1 4,2 [irs-az.com/new/files/2018/229/2804.pdf Army building in the Azerbaijan Democratic Republic]
  5. 5,0 5,1 [irs-az.com/new/files/2018/229/2796.pdf Diplomatic struggle around Karabakh and Zangezur under the ADR (1918-1920)]
  6. 6,0 6,1 6,2 [www.ysu.am/files/ политика Республики Армения.pdf ГРУЗИНО-АЗЕРБАЙДЖАНСКИЕ АНТИРУССКИЕ ВОЕННЫЕ ДОГОВОРА И РЕСПУБЛИКА АРМЕНИЯ (1919 Г. ИЮНЬ, СЕНТЯБРЬ)]