Jānis Jaunsudrabiņš

Jānis Jaunsudrabiņš (dzimis 1877. gada 25. augustā, miris 1962. gada 28. augustā) bija latviešu rakstnieks, gleznotājs, grāmatu ilustrators un viens no pirmajiem latviešu mākslas teorētiķiem un kritiķiem. Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs un priekšsēdētājs.

Jānis Jaunsudrabiņš Jānis Jaunsudrabiņš Personīgā informācija Dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas pagasts, Jaunjelgavas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1962. gada 28. augustā (85 gadi) Kērbeka, Vācija Tautība latvietis Dzīvesbiedre 1. Lizeta Sproģe 2. Elizebete Ābele 3. Frīda Balode 4. Natālija Kuzmina

Literārā darbība Nodarbošanās rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, gleznotājs Valoda latviešu Rakstīšanas laiks 1896.—1962. Slavenākie darbi "Baltā grāmata", "Aija", "Jaunsaimnieks un velns" Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis, 4. šķira (1927).

Dzīvesgājums

Jaunsudrabiņa muzejs "Riekstiņi"

Dzelmes (dekadentu) grupas mākslinieki 1906. gadā. No kreisās sēž: Kārlis Jēkabsons, Zemgaliešu Biruta, Augusts Baltpurviņš, Eduards Cālītis. Stāv: Kārlis Štrāls, Jānis Akuraters, Kārlis Krūza, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš (foto: Jānis Rieksts)

Dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas "Krodziņos" kalpu ģimenē. 1880. gadā nomira rakstnieka tēvs, pēc tam ģimene pārcēlās uz "Riekstiņiem", “Baltajā grāmatā” sauktajām “Mūsmājām”. Mācījās Neretas pagastskolā (1886—1892), dzīvoja "Valašiņās", "Āriņos", "Šausmānos", "Liepiņās"), pēc tam Panemunes skolā Lietuvā (1892—1893), kur mācības notika krieviski.

No 1893. gada strādāja par palīgskolotāju Neretas pagastskolā un pie skolotāja mācījās vācu valodu, tad no 1895. līdz 1897. gadam mācījās Vecsātu zemkopības skolā.

1896. gadā “Latviešu Avīzes“ iespieda Jaunsudrabiņa dzejoli “Ziemas nakts”, kas sacerēts Eduarda Veidenbauma un Treimaņa-Zvārguļa ietekmē. No 1899. līdz 1904. gadam mācījās Blūma zīmēšanas un glezniecības skolā, vienlaikus papildinoties Jaņa Rozentāla studijā Rīgā. 1901. gadā apprecējās ar Līzi Sproģi, un 1902. gadā viņiem piedzima meita Lilija. 1905. gadā Jānis Jaunsudrabiņš devās uz Minheni uz 3 mēnešiem, lai papildinātu zināšanas glezniecībā. 1906.—1907. gadā viņa Rīgas dzīvoklī bija apskatāma Jaunsudrabiņa gleznu pirmā izstāde. Šajā laikā viņš tulkoja Hamsunu, sarakstīja garstāstu “Vēja ziedi“ un notika viņa pirmās lugas “Traģēdija“ pirmizrāde. Vienlaikus viņš darbojās kā literārais redaktors Mārtiņa Buclera žurnālā "Stari", kļuva par mūža goda biedru Buclera dibinātajā Latviešu Fotogrāfiskajā biedrībā. 1908.—1909. gadā kopā ar ģimeni dzīvoja Berlīnē. 1910.—1913. gadā dzīvoja Mīlgrāvī Burtnieku namā. Iznāca viņa tēlojumu grāmata “Kolorēti zīmējumi”, Hamsuna stāstu tulkojumi, Bokačo “Dekamerona” tulkojums, tēlojumu krājums “Mani draugi”. Saraksta lielāko daļu “Baltā grāmatā” iekļauto tēlojumu un uzraksta stāstu “Aija”. 1913.—1915. gadā dzīvoja savā mājā Pļaviņās un sarakstīja stāstu krājumus "Dzīve", “ Debess vārti” un stāstu "Atbalss" (triloģijas "Aija" 2. daļa),

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un no 1915. līdz 1918. gadam dzīvoja Kaukāzā, satikās ar Ernestu Birznieku-Upīti, P. Rozīti un citiem literātiem, tapa stāsti “Vasara”, “Kaukāzs“, ”Gredzens“, romāns “Nāves deja“, stāstu sērija “Kaukāza vēstules“, arī dzejolis “Kā sniegi kalnu galotnēs“.

1924. gadā par Kultūras fonda stipendiju devās uz Parīzi, Luksemburgu, Kapri. 1932. gadā kļuva Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām priekšsēdētāju. 1933. gadā sarakstīja romānu “Jaunsaimnieks un velns“. 1935. gadā garstāstu “Uršulīte“.

1935. gadā izšķīrās ar otro sievu, atstāja savas mājas, devās ceļojumos un dzīvesvietas meklējumos pa Latviju. Dzīvoja Sabilē, Ilūkstē. Savus tā brīža pārdzīvojumus atklājis psiholoģiskajā romānā “Neskaties saulē“. 1937. gada pavasarī dzīvoja Mežaparkā un savu 60. dzimšanas dienu pavadīja klusi un vientuļi. Iepazinās ar trešo sievu Frīdu Balodi, nodibināja ģimeni un uzcēla māju Ropažos. Sarakstīja romānu “Augšzemnieki” Šajā laikā daudz laika rakstnieks, sevišķi vasarās, pavadīja un saviem darbiem ierosmi smēlās arī netālu no Annasmuižas (Juglas), Suntažu pagasta "Dēliņos". Sevišķi rakstniekam patika staigāt pa Ķoderu pilskalnu jeb Lielā Vīra gultu, no kuras lejup pavērās skats uz gleznaino Mazās Juglas upi. 1940. gadā Berta Pīpiņa uzrakstīja pretrakstu “Par sievām“ J. Jaunsudrabiņa rakstam “Sievas un sievas“. Tapa aprakstu krājums “Redzēts, dzirdēts, justs“.

1942. gadā sāka rakstīt “Zaļo grāmatu “ un romānu “Nauda“. 1943. gadā 93 gadu vecumā nomira rakstnieka māte, kuru apbedīja Garkalnes kapos. Sarakstīja stāstu krājumu ”Dzīves šūpoles”. Ilustrēja daudzas grāmatas. Tulkoja Hamsunu, Mopasāna “Mīluli“, Kostēra “Pūcesspieģeli“ un citus autorus.

Otrā pasaules kara beigās, nevēlēdamies sadarboties ar komunistisko režīmu, J. Jaunsudrabiņš devās bēgļu gaitās. No 1944.—1947. gadam dzīvoja Vācijā, DP nometnēs un dažādās vietās — Bīlefeldē, Bindē, Verfenē un citur. Sarakstīja “Piemini Latviju!“, “Kapri“ , “Bez Dzimtenes”. 1946. gadā uzraksta atmiņas par bēgšanu no Latvijas un pirmajiem gadiem Vācijā “Es stāstu savai sievai” (papildināts variants iznāk 1951. gadā, šis darbs tika izdots arī Vācijā 2007. gadā). 1948. gadā pārcēlās uz Kērbeku Mēnes ezera krastā esošā mājā, kuru vēlāk nosauca par Mēnesnīcu. 1950. gadā iznāca “Zaļā grāmata”. 1957. gadā Zviedrijā izdeva autobiogrāfiju “Mana dzīve”. Bija iecere rakstīt “Raibo grāmatu”, kas neīstenojās.

Miris 1962. gada 28. augustā, apbedīts Kērbergas kapsētā. 1997. gadā 13. septembrī pārapbedīts Neretā Ķišķu kapos.

Jaunsudrabiņa mājās "Riekstiņos" iekārtots memoriālais muzejs.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Jānis Jaunsudrabiņš izrades.lv