Kārlis Skalbe

Kārlis Skalbe;
Personīgā informācija
Dzimis	1879. gada 7. novembrī ; Vecpiebalgas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1945. gada 16. aprīlī (65 gadi); Stokholma, Zviedrija
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Lizete Skalbe (Erdmane)
Bērni	Jānis Viesturs Skalbe; Ilze Legzdiņa
Literārā darbība
Nodarbošanās	rakstnieks, dzejnieks, politiķis
Valoda	Latviešu valoda
Slavenākie darbi	Mazās piezīmes, Kaķīša dzirnavas
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis; Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Kārlis Skalbe (1879. gada 7. novembris — 1945. gada 16. aprīlis) bija latviešu dzejnieks, prozaiķis un politiķis. Vispopulārākās latviešu literārās pasakas "Kaķīša dzirnavas" autors. Skalbes "Tēvzemei un brīvībai" rotā Brīvības pieminekli. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Skalbe kā jaunākais bērns ir dzimis kalēja Jāņa Skalbes (1833—1888) un viņa sievas Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta "Incēnos". Mācījās Veļķu pagastskolā (1887—1890) un Vecpiebalgas draudzes skolā (1890—1893). Pēc skolas beigšanas strādāja par laukstrādnieku, vēršu dzinēju, grāmatu tirgotāju, visbeidzot par rakstveža palīgu Raunā (1896-1898). No 1898. līdz 1901. gadam strādāja pie P. Blaua Ērgļos, šeit iepazinās ar Rūdolfu Blaumani, Jāni Akurateru, Jāni Poruku. Pašmācības ceļā nolika tautskolotāja eksāmenu un kļuva par Ērgļu pagastskolas otro skolotāju (1901-1904), kuru tolaik vadīja R. Blaumaņa brālis Arvīds. Šeit viņš sastapa tulkotāju Lizeti Erdmani (1886—1972), kuru apprecēja 1910. gadā. Laulībā viņiem piedzima dēls Jānis Viesturs (1910—1986) un meita Ilze (1912—1996).^[1]

Kā politiski neuzticams 1904. gadā tika atbrīvots no skolotāja amata. Sākoties 1905. gada revolūcijai, piedalījās skolotāju kongresā Rīgā, tika ievēlēts skolotāju birojā. 1905. gada beigās nodibināja un vadīja žurnālu "Kāvi". Pēc represiju sākšanās un žurnāla aizliegšanas 1906. gadā Skalbe bēga uz Somiju, vēlāk uz Šveici. 1906. gadā uz pāris mēnešiem atgriezās Latvijā, bet atkal bija spiests bēgt uz Somiju un no 1907. līdz 1909. gadam dzīvoja Oslo. 1909. gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja Vecmīlgrāvja Burtnieku namā, 1910. gadā bija laikraksta "Rīta Vēstnesis" atbildīgais redaktors. 1911. gada decembrī tomēr tika arestēts un notiesāts sakarā ar apsūdzību agrāk rediģētā žurnāla "Kāvi" lietā. Līdz 1913. gada februārim atradās apcietinājumā.^[2]

LPNP valde: sēž no kreisās puses K. Bahmanis (sekretārs), J. Rubulis (pr. biedrs), V. Zāmuēls (priekšsēdētājs), J. Palcmanis (pr. biedrs), K. Pauļuks (pr. biedrs), stāv no kreisās V. Siliņš, O. Nonācs, K. Skalbe, J. Akuraters, E. Laursons.

Sākoties Pirmajam pasaules karam Skalbe, kā laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" korespondents, tika nosūtīts uz fronti Polijā. 1915. gadā viņš strādāja laikrakstā "Līdums" un gada beigās devās uz Maskavu, kur vadīja Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļu un rediģēja žurnālu "Varavīksne". 1916. gadā Skalbe strādāja laikrakstos "Līdums" un "Jaunākās Ziņas". 1916. gada beigās iestājās latviešu strēlniekos, veicot kancelejas darbus.^[3]

Aktīvi iestājās par Latvijas neatkarības ideju, bija Latviešu Nacionāldemokrātu partijas biedrs, Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis. Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputāts. 1. Saeimas un 4. Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra partijas.

No 1920. līdz 1940. gadam laikraksta "Jaunākās Ziņas" literārās nodaļas vadītājs. 1930. gadā ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadītāju. No 1928. līdz 1935. gadam — daiļliteratūras žurnāla "Piesaule" redaktors. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, saņēma personālo pensiju. 1942.—1944. gadā vācu okupētajā Latvijā vadīja literāro žurnālu "Latvju Mēnešraksts".

Kārļa Skalbes memoriālais muzejs "Saulrieti"

Piemiņas zīme Kārlim Skalbem un viņa dzīvesbiedrei Lizetei Mātera ielā Mežaparkā

1944. gada novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 1945. gada februāri ievēlēts atjaunotajā Latviešu Pagaidu Nacionālajā Padomē, bet jau 1945. gada 16. aprīlī mira Stokholmas Serafima slimnīcā.

1992. gada 20. jūnijā urnas ar K. Skalbes un Lizetes Skalbes pelniem pārapbedīja rakstnieka mājās Vecpiebalgas pagasta "Saulrietos", kur kopš 1987. gada darbojas K. Skalbes memoriālais muzejs.^[4]

Literārā darbība labot šo sadaļu

Pirmais dzejolis "Sapnis" publicēts laikrakstā "Balss" 1896. gada jūlijā. 1898. gadā ievērību gūst dzejolis "Pie jūras". No 1899. dzejoļi publicēti izdevumos "Austrums" un "Jaunā Raža". 1902. gadā iznāk dzejoļu krājums "Cietumnieka sapņi". 1902. gadā "Pēterburgas Avīzēs" tiek publicēts Skalbes pirmais stāsts "Skaņas iz tāļumiem". 1904. gadā iznāk dzejoļu krājums "Kad ābeles zied" un pasaka "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", kas Skalbi padara slavenu.

1905. gada Revolūcijas iespaidā top dzejoļu krājumi "Zemes dūmos"(1906), "Veļu laikā" (1907) un pasaku krājums "Ezerieša meita" (1907). Trimdā top "Emigranta dziesmu" (1909) un "Sirds un Saule" (1910). Pasaku krājums "Pazemīgās dvēseles" un dzejoļu krājums "Sirds un saule" iznāk 1911. gadā.

Ieslodzījuma laikā top dzejas krājums "Sapņi un teikas" (1912) un pasaku krājums "Ziemas pasakas" (1913), kurā iekļauta slavenā "Kaķīša dzirnavas".

Kara gados top "Daugavas viļņi" (1918), "Kurzemē" (1919). 1920. gadā iznāk Latvijas neatkarības tapšanas gados rakstīto politisko notikumu un atziņu kopojums "Mazās piezīmes".^[5]

Latvijas neatkarības gados iznāk pasaku krājumi "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas (1926), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), "Garā pupa" (1937). Dzejoļu krājumi "Pēclaikā" (1923) un "Vakara ugunis" (1927) un "Zāles dvaša" (1931). Pēdējā dzejoļu izlase "Klusuma melodijas" iznāk 1941. gadā.

Literārais mantojums labot šo sadaļu

No 1987. gada Skalbes mājās "Saulrieti" atvērts muzejs. Skalbes darbi tulkoti ungāru, igauņu, vācu, lietuviešu, čehu, krievu, angļu, franču, baltkrievu, zviedru u.c. valodās.

Kopš 2001. gada iznāk K. Skalbes "Mūža raksti" Ilgoņa Bērsona sakārtojumā, līdz 2015. gadam iznākuši septiņi sējumi, kas hronoloģiski aptver laika posmu līdz 1921. gadam.^[6]

2007.-2008. gadā izveidotajā Latvijas kultūras kanonā iekļauts K. Skalbes pasaku krājums "Ziemas pasakas".^[7] 2014. gadā TV šovā "Lielā lasīšana" par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta K. Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnavas".^[8]

Bibliogrāfija labot šo sadaļu

Dzeja labot šo sadaļu

Pie jūras (1898)
Cietumnieka sapņi (1902)
Kad ābeles zied (1904)
Zemes dūmos (1906)
Veļu laikā (1907)
Emigranta dziesmas (1909)
Sirds un saule (1911)
Sapņi un teikas (1912)
Daugavas viļņi (1918)
Pēclaikā (1923)
Vakara ugunis (1927)
Zāles dvaša (1931)
Klusuma meldijas (1941)

Dzejas izlases labot šo sadaļu

Izmeklētas dzejas. R.: Jānis Roze (1938)
Dzeja. R.: LVI (1957)
Saules vārdi. R.: Liesma (1969)

Pasaku krājumi labot šo sadaļu

Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties (1904)
Ezerieša meita (1907)
Pazemīgās dvēseles (1911)
Ziemas pasakas (1913, atk. 2007)
Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas (1924)
Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas (1926)
Mātes leģendas (1928)
Muļķa laime (1932)
Garā pupa (1937)
Kalna gars un milzis (1928)
Sarkangalvīte (1913)
Pasaka par vērdiņu (1912)

Publicistika labot šo sadaļu

Kara piezīmes (1914)
Mazās piezīmes (1920)
Sarkanās lapas (1924)

Kopoti raksti labot šo sadaļu

Raksti, 1—2. R.: D.Zeltiņš (1906 - 1910)
Kopoti raksti, 1—5. R. (1922 - 1923)
Kopoti raksti, 1—10. R. (1938 - 1939)
Raksti, 1—6. Stokholma (1952 - 1955)

Prozas izlases labot šo sadaļu

Pasakas. R.: VAPP (1941)
Pasakas. R.: LVI (1957)
Pasakas. R.: Liesma (1979)
Dzīvības siltums (stāsti un tēlojumi). R.: Liesma (1980)
Pasakas (izlase). R.: Atēna (1998)
Pasakas (izlase). R.: Zvaigzne ABC (1998)
Mūža raksti 12 sējumos, 1—5. R.: Elpa (2001-2007); 6–7. R.: Mansards (2013-2015)