Aizkaukāza Sejms
Aizkaukāza Sejms bija likumdošanas orgāns ko veidoja boļševiku likvidētās Krievijas Satversmes sapulces Aizkaukāza guberņu deputāti. Pastāvēja 1918. gada pavasarī un pieņēma lēmumu par Aizkaukāza atdalīšanos no Padomju Krievijas. Sejma priekšsēdis — gruzīnu sociāldemokrāts Nikolajs Čheidze.
Pēc tam kad 1918. gada 5. janvārī boļševiki Satversmes sapulci padzina jau pēc pirmās sēdes, 1918. gada 12. janvārī Aizkaukāza Komisariāts pieņēma lēmumu izveidot vietējo likumdošanas orgānu, kas sanāca 10. februārī. Lielākās partijas bija mērenie gruzīnu, armēņu un musulmaņu (azerbaidžāņu) sociāldemokrāti un nacionālisti. Boļševiki atteicās piedalīties Sejma darbībā.[1] 26. martā Sejms pieņēma Komisariāta demisiju un izveidoja Aizkaukāza Pagaidu valdību. 1918. gada 22. aprīlī Sejms pasludināja Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas izveidošanu.[2]
Miera sarunas labot šo sadaļu
Galvenā ārpolitikas prioritāte bija Osmaņu impērijas uzbrukums, ko tā sāka laužot Erzindžanas pamieru. Armēņi, pret kuriem osmaņi vērsa armēņu genocīdu, aizstāvēja ideju par Aizkaukāza autonomiju Krievijas sastāvā, kas nodrošinātu armēņu zemju aizsardzību, un osmaņu pakļauto Rietumarmēnijas zemju autonomiju. Gruzīni un musulmaņi aizstāvēja pilnīgu neatkarību un miera slēgšanu 1914. gada robežās, kas nozīmētu daļēju atteikšanos no armēņu teritorijām.
Vēl pirms Brestļitovskas miera sarunu sākuma notika Vācijas un Ukrainas Centrālās Radas sarunas par Ukrainas neatkarības atzīšanu. Padomju valdības pārstāvis Trockis atzina Ukrainas delegāciju par neatkarīgiem sarunu dalībniekiem. Ņemot vērā šo piemēru, 14. janvārī Osmaņu impērija piedāvāja Aizkaukāza Komisariātam sākt tiešas miera sarunas. Aizkaukāziešiem arī piedāvāja nosūtīt savu atsevišķo delegāciju uz Brestļitovskas sarunām. Kamēr Komisariāts vilcinājās ar atbildi, osmaņi gatavojās uzbrukumam. Šajā laikā Krievijas Kaukāza armija beidza pastāvēt, to aizvietoja gruzīnu un armēņu zemessardzes vienības. Kad Trockis pameta Brestļitovskas miera sarunas, Vācija un osmaņi uzsāka uzbrukumu Krievijai.
12. martā sākās Trabzonas miera konference. Sejma delegācija uzstāja uz 1914. gada robežām un armēņu autonomiju Rietumarmēnijā. Osmaņi pieprasīja robežas, ko tiem Brestļitovskas miera līgumā bija atdevuši boļševiki — Karsas, Ardahanas un Batumi apgabalus, kas bija zaudēti 19.gs. Gruzīnu un armēņu delegātiem tas bija nepieņemami, kamēr musulmaņu (azerbaidžāņu) delegāti, kas bija radniecīgi turkiem, bija gatavi apmierināt osmaņu prasības. Aizkaukāza Sejma vairākums 13. aprīlī nobalsoja par kara pieteikšanu osmaņiem un atsauca miera sarunu delegāciju. Osmaņi ieņēma Batumi, bet tika apstādināti pie Karsas. 22. aprīlī tika noslēgts pamiers un atsāktas sarunas. Lai sarunas notiktu starp divām valstīm, osmaņi Sejmam pieprasīja Aizkaukāzu pasludināt par neatkarīgu valsti un 22. aprīlī tika pasludināta Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas izveidošana. 11. maijā Batumi sākās miera sarunas, kas noslēdzās 4. jūnijā ar Batumi miera līguma noslēgšanu.
Sadalīšanās labot šo sadaļu
Aizkaukāza Sejms 26. maijā tikās, lai uzklausītu ziņojumu par Batumi miera sarunu neveiksmīgo gaitu. Sociāldemokrāts Iraklijs Cereteli garā runā demonstrēja etniski sašķeltās republikas dzīvotnespēju. Viņš nosodīja musulmaņus par sadarbību ar osmaņiem. Viņš norādīja, ka tikai gruzīnu zemes — Tbilisi un Kutaisi guberņas vēl nav okupētas, vai nesadarbojas ar iebrucējiem, tāpēc to glābiņš var būt tikai nesakarība. Citi deputāti nosodīja gruzīnu lēmumu atšķelties un pamest armēņus vienus. Debašu noslēgumā ap trijiem pēcpusdienā Sejms pieņēma savu pēdējo rezolūciju: "Kara un miera jautājumu dēļ radās pamatīgas atšķirības starp ļaudīm, kas radīja Aizkaukāza Republiku, un tā kā kļuva neiespējami izveidot vienu ietekmīgu balsi, kas runātu visa Aizkaukāza vārdā, Sejms apstiprina Aizkaukāza pastāvēšanas beigas un noliek savas pilnvaras."[3] Sejma priekšsēdētājs Čheidze par federācijas pastāvēšanas beigām informēja astoņpadsmit valstu valdības.
Trim galvenajām etniskajām grupām piederošie deputāti izveidoja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu priekšparlamentus. Jau 26. maija pēcpusdienā gruzīnu deputāti pasludināja Gruzijas Demokrātiskās Republikas neatkarību. 27. maijā Sejma musulmaņu deputāti izveidoja Musulmaņu Nacionālo Padomi, kas, ņemot vērā Federācijas sabrukumu, 28. maijā paziņoja par Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas izveidošanu. 30. maijā Armēņu Nacionāla Padome, kas atradās Tbilisi, pasludināja sevi par augstākās varas nesēju armēņu zemēs ar atpakaļejošu datumu, 28. maiju, tā iesākot Armēnijas Pirmās republikas pastāvēšanu.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Закавказский сейм[novecojusi saite]
- ↑ «ЗАКАВКА́ЗСКИЙ КОМИССАРИА́Т». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. jūnijā. Skatīts: 2019. gada 5. februārī.
- ↑ Armenia[novecojusi saite]