Vikipēdija

Dzilnītis

dzilnīšu dzimtas putnu suga

Dzilnītis (Sitta europaea) ir dzilnīšu dzimtas (Sittidae) dziedātājputns. Izdala 21 pasugu, kuras iedala 3 grupās: S. e. europaea, S. e. caesia un S. e. sinensis grupa.[1][2] Sastopams plašā mērenās joslas areālā Eiropā un Āzijā, kā arī pašos Ziemeļāfrikas rietumos. Ziemo ligzdošanas areālā.[3][4]

Dzilnītis
Sitta europaea (Linnaeus, 1758)
Nominālpasuga S.e.europaea
Nominālpasuga S.e.europaea
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaDzilnīšu dzimta (Sittidae)
ĢintsDzilnīši (Sitta)
SugaDzilnītis (Sitta europaea)
Izplatība
Dzilnītis Vikikrātuvē

Izplatība

labot šo sadaļu
 
Dzilnītis sastopams lielākajā daļā Eiropas, attēlā Rietumeiropas pasuga S.e.caesia
 
Latvijā mājo nominālpasuga S.e.europaea

Dzilnītis izplatīts gandrīz visā Eiropā (nav sastopams Islandē, Somijas un Skandināvijas ziemeļos, arī Vidusjūras salās, izņemot Sicīliju). Tālāk uz austrumiem sastopams Krievijas mežos līdz pat Kamčatkai. Citur ārpus Eiropas mājo Turcijā, Aizkaukāzā, Irānā, Mongolijā, Ķīnā, Japānā, Korejā un arī Marokā. Reizēm ieklejo Libānā un Normandijas salās.[4][5]

Areāla ziemeļu robeža Krievijas rietumos sasniedz 64° ziemeļu paralēli, bet Sibīrijā 69° paralēli. Lielākajā Krievijas daļā dienvidu robeža nepārsniedz 54—55° paralēli.[2]

Sezonālas migrācijas nav raksturīgas, tomēr atsevišķos gados, rudeņos, vērojamas vairāk vai mazāk izteiktas invāzijas.[4] Ziemeļu un austrumu populācijas atkarīgas no Sibīrijas ciedrupriedes sēklu ražas. Ja vasarā izaug maza čiekuru raža, tad rudeņos Sibīrijas pasuga S. e. asiatica migrē rietumu virzienā, sasniedzot Zviedrijus un Somiju, reizēm paliekot šajā reģionā arī ligzdot.[2] Dzilnītis galvenokārt uzturas zemienēs, bet Alpos, Turcijā un Centrālāzijā ligzdo līdz 2100 m virs jūras līmeņa. Arī Japānā un Taivānā tas galvenokārt uzturas kalnos. Japānā līdz 2100 m, Taivānā 3300 m.[6]

Latvijā

labot šo sadaļu

Dzilnītis Latvijā ir parasts ligzdotājs un nometnieks. Latvijā izplatīta nominālpasuga S.e.europaea. Dzilnītim novērojamas periodiskas invāzijas, kuru laikā ieklejo arī Sibīrijas pasuga S. e. asiatica. Iespējama arī Rietumeiropas dzilnīša S. e. caesia ieceļošana. Vismaz vienā gadījumā novērots dzilnītis ar šīs pasugas pazīmi — krūtis un visa vēderpuse brūnidzeltenā tonī.[4]

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu
 
Pasuga S. e. hispaniensis
 
Pasuga S. e. cisalpina

Dzilnītis ir vidēja auguma dziedātājputns, salīdzinot ar citām dzilnīšu sugām. Ķermeņa garums apmēram 12—17 cm, spārnu plētums 22,5—27 cm, svars 17—28 g.[5][6] Tam ir spēcīgs, smails knābis, noapaloti spārni un īsa, taisnstūrveida aste.[5]

Nominālpasugas tēviņam ir zilpelēka galvas virsa, spārnu augšpuses un mugura, pār acīm stiepjas melna svītra, pazode un krūtis baltas, sāni un vēdera lejasdaļa oranžīga, zemaste gaiša. Spēcīgais knābis tumši pelēks ar gaišāku apakšējo daļu. Acis tumši brūnas, bet kājas gaiši brūnas vai pelēkas.[6] Nominālpasugas (S. e. europaea) grupai piederošās pasugas savstarpēji atšķiras ļoti nedaudz, galvenokārt ar pavēderes apspalvojuma krāsas intensitāti.

Rietumu S. e. caesia pasugas tēviņš atšķiras no nominālpasugas ar oranžīgi brūno apakšpusi. Vienīgi pazode un vagi ir balti. Šīs grupas citas pasugas savstarpēji atšķiras ar apakšpuses toņa intensitāti, lai gan dažām dienvidu pasugām ir arī balta piere. Trešās grupas jeb dienvidaustrumu abu pasugu (S. e. sinensis un S. e. formosana) tēviņam vēderpuse, līdzīgi kā rietumu pasugām, ir oranžīgi brūna, bet tā pazode ir gaiši brūna (nevis balta).[2]

Mātīte ir samērā līdzīga tēviņam, tomēr tās pavēderes apspalvojums ir gaišāks, mazāk intensīvs un acu svītra ir brūna, nevis melna.[6] Āzijas pasugai S. e. asiatica arī tēviņa pavēdere ir ļoti blāva un gaiša, un abus dzimumus dabā nav iespējams atšķirt.[2] Jaunie putni līdzīgi mātītei, lai gan to apspalvojums ir pelēcīgāks un kājas gaišākas.[6]

Pēc ligzdošanas sezonas dzilnīts maina apspalvojumu, apmēram 80 dienas. Spalvu nomaiņa sākas maija beigās un beidzas septembra beigās. Sibīrijā dzīvojošām populācijām spalvu nomaiņa noris intensīvāk un īsākā periodā (no jūnija līdz septembra vidum). Jaunie putni apmēram 8 nedēļu vecumā nomaina dažas lidspalvas.[2] Dzilnītis pa koku pārvietojas ar īsiem lēcieniem, atbalstam neizmantojot savu asti (kā to dara dzilnu dzimtas putni). Lidojums ir ātrs, spārni starp vēzieniem sakļauti. Lidojuma distance īsa. Pa koka stumbru pārvietojas ar galvu pa priekšu, ejot gan uz leju, gan uz augšu.[5]

Uzvedība

labot šo sadaļu

Dzilnītis Eiropā parasti uzturas vecos lapu koku vai jauktu koku mežos ar lieliem kokiem. Visiecienītākie ir veci ozoli. Sastopams arī parkos un vecos augļu dārzos. Svarīgi, lai koku audze aizņemtu vismaz 1 ha ar veciem kokiem. Kalnos dzilnītis mājo arī vecos egļu un priežu mežos. Lielākajā daļā Krievijas dzilnītis mājo skujkoku mežos, bet populācijas blīvums ir zems. Marokā dzilnītis uzturas ozolu, Atlasa ciedru un egļu mežos. Neparastākā vide, kurā mājo dzilnītis, ir Mongolijā (zemu kadiķu audzēs) un Sibīrijas dienvidos (klinšainā apgabalā).[6]

Barošanās

labot šo sadaļu

Dzilnītis galvenokārt barojas ar kukaiņiem, īpaši iecienīti ir tauriņi un vaboles. Rudenī un ziemā barojas arī ar riekstiem un sēklām, iecienītākie ir lazdu un dižskābaržu rieksti. Mazuļus baro ar kukaiņiem, retumis arī ar sēklām. Barību dzilnītis meklē uz koka stumbra un lieliem zariem, reizēm pārmeklējot arī mazākus zarus vai uzlasot barību no zemes. Ķer kukaiņus arī lidojumā. Lai atrastu kukaiņus, dzilnītis trupējošiem kokiem norauj mizu vai ar knābi pārbauda mīksto koksni. Cietu koksni tas nespēj kalt.[6] Lielas vaboles vai riekstus tas iespīlē kādā mizas spraugā, bet pēc tam ar spēcīgo knābi sakaļ. Ziemā dzilnītis ļoti reti apmeklē putnu barotavas.[2][7]

Augu izcelsmes barību dzilnītis mēdz slēpt un veidot uzkrājumus. Lai arī to dara visa gada garumā, visintensīvāk barība tiek krāta rudenī. Sēklas tiek noglabātas mizu spraugās, mūra sienā vai apraktas zemē. Pa virsu sēklām dzilnītis sakrauj ķērpjus, sūnas un mazus mizas gabaliņus. Krātuves tiek iztukšotas ziemā vai laikā, kad grūti atrast vai trūkst barības. Reizēm tiek noglabāta ne tikai augu izcelsmes barība, bet arī, piemēram, maizes gabaliņi, tauriņi un kukaiņu kūniņas un kāpuri.[8]

Ligzdošana

labot šo sadaļu
 
Dzilnītis ligzdo vecu koku dobumos
 
Dzilnīša ola

Dzilnīši veido monogāmus pārus uz mūžu. Katram pārim ir sava ligzdošanas teritorija, kurā tas pavada arī ziemu.[6] Tās lielums Eiropā ir apmēram 2—10 ha, Sibīrijā vidēji 30,2 ha.[9] Tēviņš ieņem teritoriju un tad sev piesaista partneri. Abi dzimumi izpilda īpašu riesta lidojumu, tēviņš arī veic riņķveida lidojumu ap mātīti ar izplestu asti un augstu izceltu galvu, papildus tēviņš simboliski pabaro mātīti.[5]

Ligzda tiek iekārtota koka dobumā, visbiežāk vecos dzeņa kaltos dobumos, retumis arī dabīgajos dobumos. Reizēm mātīte dobumu paplašina, ja koksne ir trupējusi. Ligzda parasti atrodas 2—20 m augstumā. Dobums tiek bagātīgi izklāts ar priežu mizu vai jebkādu koku skaidu gabaliņiem, retumis pievienojot citus sausus augu materiālus. Ja ieeja dobumā ir pārāk liela, tā tiek sašaurināta, izmantojot dubļus, mālus un reizēm arī mēslus.[6] Olas, kā arī mazuļi tiek ierakti sausajās skaidās, tādējādi samazinot tiem apdraudējumu no ienaidniekiem.[10] Nelielā ieeja pasargā dobumu arī no tā, lai to nepārņemtu lielāki putni, piemēram, strazdi. Ligzdas ierīkošanas darbus veic mātīte, ļoti bieži arī pats dobums no iekšpuses tiek izklāts ar dubļu vai mālu kārtu, tādējādi dobuma ierīkošanai aiziet apmēram 4 nedēļas. Ligzda tiek izmantota vairākkārtīgi.[6]

Gadā viens perējums. Dējumā parasti ir 6—9 baltas olas ar sarkaniem raibumiņiem. Reizēm dējums ir liels, līdz pat 13 olām. Inkubācijas periods ilgst 13—18 dienas, perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 20—26 dienu vecumā, bet vecāki tos turpina barot papildu 8—14 dienas, līdz jaunie putni kļūst patstāvīgi.[2][11] Dzilnītis ligzdošanai izmanto arī putnu būrīšus. Jaunie putni ligzdot sāk, kad ir atraduši un nodibinājuši savu teritoriju. Tā kā putni ir nometnieki, tad jaunajiem putniem nav viegli atrast sev teritoriju. Eiropā jaunie putni uzturas brīvās teritorijās, kurās nav ligzdojošo pāru, bet Sibīrijā, kur ligzdošanas teritorijas ir daudz lielākas, jaunie putni uzturas vecāku teritorijā.[9] Dzilnīša dzīves ilgums parasti ir ap 2 gadiem, bet var sasniegt gandrīz 13 gadus.[12][13]

Sistemātika

labot šo sadaļu

Dzilnītim ir 21 pasuga:[1]

  • Sitta europaea europaea grupa
    • Sitta europaea europaea — nominālpasuga, sastopams Eiropas ziemeļos un austrumos;
    • Sitta europaea albifrons — sastopams Sibīrijas ziemeļaustrumos un Kuriļu salu ziemeļos;
    • Sitta europaea amurensis — sastopams Krievijas Tālajos Austrumos, Ķīnas ziemeļaustrumos un Korejā;
    • Sitta europaea asiatica — sastopams Sibīrijas dienvidrietumos un centrālās daļas dienvidos, Kazahstānas ziemeļos un Mongolijas rietumos;
    • Sitta europaea baicalensis — sastopams Sibīrijas austrumos un Mongolijas centrālajā daļā;
    • Sitta europaea bedfordi — sastopams Čedžu salā (Dienvidkoreja);
    • Sitta europaea clara — sastopams Kuriļu salu dienvidos un Hokaido;
    • Sitta europaea hondoensis — sastopams no Honsju salas līdz Kjušu salai;
    • Sitta europaea roseilia — sastopams Kjušu dienvidos;
    • Sitta europaea sakhalinensis — sastopams Sahalīnā;
    • Sitta europaea seorsa — sastopams Ķīnas ziemeļrietumos;
    • Sitta europaea takatsukasai — sastopams Kuriļu salu centrālās daļas dienvidos;
  • Sitta europaea caesia grupa
    • Sitta europaea caesia — sastopams Eiropā, izņemot ziemeļus un austrumus;
    • Sitta europaea caucasica — sastopams Turcijas ziemeļaustrumos un Krievijas dienvidrietumos;
    • Sitta europaea cisalpina — sastopams Šveicē, Horvātijā, Itālijā un Sicīlijā;
    • Sitta europaea hispaniensis — sastopams Portugālē, Spānijā un Marokas ziemeļos;
    • Sitta europaea levantina — sastopams Turcijas dienvidos, Sīrijas ziemeļos un Libānas ziemeļos;
    • Sitta europaea persica — sastopams Turcijas dienvidaustrumos, Irākas ziemeļos un Irānas rietumos;
    • Sitta europaea rubiginosa — sastopams Irānas ziemeļos un Azerbaidžānā;
  • Sitta europaea sinensis grupa
    • Sitta europaea sinensis — sastopams Ķīnas austrumos un centrālās daļas ziemeļos;
    • Sitta europaea formosana — sastopams Taivānā;

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 World Bird Names: Nuthatches, Wallcreeper, treecreepers, mockingbirds, starlings, oxpeckers, 2018
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 Harrap, Simon; Quinn, David (1996). Tits, Nuthatches and Treecreepers. London: Christopher Helm. ISBN 0-7136-3964-4.
  3. ↑ IUCN: Sitta europaea
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Putni: Dzilnītis Sitta europaea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 18. maijā. Skatīts: 2018. gada 30. aprīlī.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Snow, David; Perrins, Christopher M., eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic (concise edition (2 volumes) ed.). Oxford: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-854099-1.
  6. ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 Alive: Eurasian Nuthatch (Sitta europaea)
  7. ↑ Matthysen, Erik; Quinn, David (1998). The Nuthatches. London: Poyser. ISBN 978-0-85661-101-8.
  8. ↑ Richards, T.J. (1958). "Concealment and recovery of food by birds, with some relevant observations on squirrels". British Birds. 51 (12): 497–508.
  9. ↑ 9,0 9,1 Pravosudov, Vladimir V. (1993). "Social organization of the Nuthatch Sitta europaea asiatica". Ornis Scandinavica. 24 (4): 290–296. doi:10.2307/3676790. JSTOR 3676790
  10. ↑ Wesołowski, Tomasz; Rowiński, Patryk (2004). "Breeding behaviour of Nuthatch Sitta europaea in relation to natural hole attributes in a primeval forest: capsule nuthatches used holes with strong walls, typically in live trees with entrances reduced by plastering, and 'oversized' interiors filled with bark flakes". Bird Study. 51 (2): 143–155. doi:10.1080/00063650409461346
  11. ↑ «BTO: Nuthatch Sitta europaea, Linnaeus, 1758». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 11. maijā.
  12. ↑ «Longevity list». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 21. jūnijā. Skatīts: 2018. gada 11. maijā.
  13. ↑ «Switzerland: Eurasian Nuthatch». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 6. maijā. Skatīts: 2018. gada 11. maijā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzilnītis&oldid=4041474"