Vikipēdija

Dzilnu dzimta

Dzilnu dzimta jeb dzeņu dzimta (Picidae) ir lielākā dzilnveidīgo (Piciformes) putnu dzimta, kas apvieno 236 putnu sugas un kas tiek iedalītas 35 ģintīs un 4 apakšdzimtās.[1] Dzilnu dzimtas putni sastopami gandrīz visā pasaulē, izņemot Austrāliju, Jaunzēlandi, Jaungvineju, Madagaskaru un polāros reģionus. Lielākā daļa sugu mājo mežos, lai gan dažas sugas piemērojušās videi bez kokiem.[2]

Dzilnu dzimta
Picidae (Vigors, 1825)
Dižraibais dzenis (Dendrocopos major)
Dižraibais dzenis (Dendrocopos major)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaDzilnveidīgie (Piciformes)
ApakškārtaDzilnu apakškārta (Pici)
DzimtaDzilnu dzimta (Picidae)
Iedalījums
Dzilnu dzimta Vikikrātuvē

Līdz ar mežu izciršanu un izplatības areālu sadrumstalotību vairāku sugu izdzīvošana ir apdraudēta. Viena no šīm sugām — karaliskais dzenis (Campephilus imperialis) pēdējo reizi novērots 1956. gadā, lai gan pēc 2004. un 2005. gada, kad pēc 60 gadu pārtraukuma tika atkal novērots baltknābja dzenis (Campephilus principalis),[3] dabas vērotāji ar jaunu entuziasmu atsāka karaliskā dzeņa meklējumus, bet pagaidām nesekmīgi.[4]

Latvijā

labot šo sadaļu
 
Zaļā dzilna (Picus viridis) ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā
 
Lielā pelēkā dzilna (Mulleripicus pulverulentus) ir viens no lielākajiem putniem dzilnu dzimtā

Latvijā sastopamas 9 dzilnu dzimtas sugas: baltmugurdzenis (Dendrocopos leucotos), dižraibais dzenis (Dendrocopus major), mazais dzenis (Dryobates minor), vidējais dzenis (Dendrocoptes medius), melnā dzilna (Dryocopus martius), trīspirkstu dzenis (Picoides tridactylus), pelēkā dzilna (Picus canus), zaļā dzilna (Picus viridis) un tītiņš (Jynx torquilla).[5][6] Visbiežāk sastopamais Latvijā ir dižraibais dzenis.[7]

No deviņām sugām Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītas 4 sugas: zaļā dzilna, baltmugurdzenis, vidējais dzenis un trīspirkstu dzenis.[7]

Izskats

labot šo sadaļu

Dzilnu dzimtas sugas ir vidēji lieli, retāk mazi putni. Mazākie ir zeltpieres pundurdzenis (Picumnus aurifrons)[8] un rudais dzenītis (Sasia abnormis).[9] Abu sugu ķermeņa garums ir apmēram 8 cm, svars 7 grami.[8][10][11] Ja karaliskais dzenis joprojām nav izmiris, tad tas ir dzimtas lielākais putns, kura ķermeņa garums ir apmēram 60 cm[4] un svars vairāk kā 600 g.[8] Nedaudz mazāki par to ir baltknābja dzenis, kura ķermeņa garums ir 53 cm,[12] svars 570 g,[13] un lielā pelēkā dzilna (Mulleripicus pulverulentus), kuras ķermeņa garums ir apmēram 50 cm, svars 560 g.[14] No Latvijā sastopamajām sugām lielākā ir melnā dzilna,[7] kuras lielākajiem īpatņiem ķermeņa garums var būt 54 cm,[15] svars apmēram 370 g.[16] Vairākām sugām ir raksturīgs dzimumu dimorfisms, kas izpaužas ķermeņa lieluma, knābja garuma un masas atšķirībās. Mazajām sugām mātītes parasti ir lielākas, bet lielā auguma sugām tēviņi.

Lielākajai daļai sugu ir raibs apspalvojums un kopumā apspalvojumā atkarībā no sugas dominē baltas, melnas, zaļas, rudas un sarkanas krāsas spalvas. Daudzām sugām pakauši ir koši sarkani vai dzelteni. Tumšajām spalvām bieži ir metālisks spīdums. Lai arī apspalvojums visbiežāk abiem dzimumiem ir vienāds, tēviņiem košie laukumi mēdz būt lielāki nekā mātītēm.

Knābis un galvaskauss

labot šo sadaļu
 
Tuksnesī dzīvojošas sugas dobumu ligzdošanai izkaļ kaktusā, attēlā Teksasas dzenis (Picoides scalaris)

Dzilnu dzimtas putniem ir raksturīga liela galva, spēcīgs knābis un aste, un gara mēle.[7] Ar saviem spēcīgajiem knābjiem dzilnu sugas izcērt kokos dobumus. Dzilnu apakšdzimtas sugām knābis salīdzinoši ar citu apakšdzimtu sugām ir spēcīgāks, garāks un asāks, lai gan visu grupu morfoloģija ir ļoti līdzīga.[17] Dzilnu dzimtas sugu knābji, nemitīgi cērtot koku, ir kā noslīpēti. Izņēmums ir sugas, kas pārmeklē augsni, lai atrastu barību. To knābji ir gari un izliekti.

Lielākā daļa dzilnu sugu ne tikai kokos kaļ dobumus, lai meklētu barību un lai izveidotu ligzdošanas vietu, bet arī sit ar knābi pa stumbru, lai savstarpēji sazinātos.[18] Lai smadzenes neciestu no satricinājuma, šīs dzimtas putniem ir attīstījušies vairāki aizsardzības mehānismi — to smadzenēm ir neliels izmērs, smadzeņu novietojums galvaskausā ir tāds, lai atsitiens smadzenēm pret galvaskausu būtu minimāls un kontakts ļoti īslaicīgs. Turklāt mirkli pirms knābis atsitas pret koku acis nosedz blīva membrāna, kas pasargā tās no skaidām.[19] Arī nāsis ir aizsargātas pret skaidām — tās veidotas kā iegriezums, kā arī tās nosedz apspalvojums.

Pēdas un aste

labot šo sadaļu

Lielākajai daļai dzilnu dzimtas putniem pēdām ir 4 pirksti, no kuriem divi vidējie ir vērsti uz priekšu, bet divi malējie uz aizmuguri. Pirkstu nagi ir ļoti spēcīgi un asi. Šādas pēdas ir piemērotas, lai aptvertu koku zarus un pieķertos pie koku mizas izcēluniem. Dzilnu sugas spēj brīvi pārvietoties pa koku stumbriem vertikāli uz augšu. Dzilnu kājas turklāt ir īsas, kas arī atvieglo staigāšanu pa koku stumbriem. Lielākajai daļai sugu astes spalvas ir stingras un putns, kaļot kokā dobumu, pret to atbalstās.[17]

Uzvedība

labot šo sadaļu

Dzilnu dzimtas putni atkarībā no sugas var būt vientuļnieki un ļoti agresīvi pret citiem sugas brāļiem vai sabiedriski un dzīvot baros. Sabiedriskajām sugām ir raksturīga ligzdošana kolonijās un barošanās laikā tās arī labprāt piebiedrojas citu sugu bariem. Tādējādi putni sevi aizsargā pret ienaidniekiem.[20] Dzilnu dzimtas putni ir aktīvi dienas gaišajā laikā, bet naktīs tie guļ koku dobumos. Lielākajai daļai sugu naktsguļas dobumi vairošanās sezonas laikā kļūst par ligzdošanas dobumiem.

Barība

labot šo sadaļu

Lielākā daļa dzilnu dzimtas sugu barojas ar kukaiņiem, kurus atrod gan dzīvos, gan nokaltušos kokos. Ir sugas, kas barojas arī ar augļiem, riekstiem un koku sulu. Ekoloģiski dzilnas un dzeņi ir nozīmīgi putni koku un meža aizsardzībai pret kukaiņiem un dažādām slimībām. Visbiežāk šīs dzimtas sugas kukaiņus meklē zem koku mizas, koku stumbru iekšpusē. Iecienītākā barība ir vaboles, to kāpuri, skudras, termīti, zirnekļi un tauriņu kāpuri. Dzilnas ar knābjiem izcērt dobumu un kukaini aizsniedz ar savu garo mēli.[17]

Ligzdošana

labot šo sadaļu

Visas dzilnu dzimtas sugas ligzdo dobumos. Lielākā daļa ligzdo koku dobumos, bet sugas, kas piemērojušās dzīvei tuksnesī, kur neaug koki, ligzdo kaktusu dobumos vai alā, kas izrakta zemē. Dzilnas, dzeņi un pundurdzeņi dobumus ligzdošanai izkaļ paši, bet tītiņi to nedara. Ligzda parasti tiek izklāta ar koku skaidām. Daudzas sugas katrā ligzdošanas sezonā kaļ jaunu dobumu. Lai izkaltu piemērotu ligzdošanas dobumu, putnam nepieciešams apmēram viens mēnesis laika. Pamestos dobumus ieņem citu putnu sugas vai mazie zīdītāji, kas dzīvo kokos. Tā kā uz dzeņu un dzilnu izkaltajiem dobumiem pretendē daudzas dzīvnieku sugas, putniem tie ir agresīvi jāaizsargā. Dažas sugas izmanto arī citus paņēmienus cīņā ar dobumu konkurentiem, piemēram, sarkangalvas dzenis (Melanerpes rubricapillus) dobumu kaļ nelielu zaru apakšējā plaknē. Tādējādi lielāku sugu putni nespēj ieņemt dobumu.[21]

Lielākā daļa dzilnu dzimtas sugas veido monogāmus pārus, tomēr dažas sugas ir poligāmas,[22] kā arī ir novērota poliandrija, piemēram, Vestindijas dzenim (Melanerpes superciliaris).[23] Ligzdojošais pāris kopīgi kaļ ligzdošanas dobumu, perē olas un audzina mazuļus. Tomēr dobumu pamatā izkaļ tēviņš un olas tas parasti perē nakts laikā. Dējumā parasti ir 2—5 baltas olas. Tās tiek perētas apmēram 11—14 dienas un mazuļi atkarībā no sugas izaug apmēram 18—30 dienās.

Sistemātika

labot šo sadaļu
 
Cekulainais dzenītis (Picumnus cirratus)
 
Baltknābja dzenis (Campephilus principalis)
 
Melnā dzilna (Dryocopus martius)
 
Tītiņš (Jynx torquilla)

Dzilnu dzimta (Picidae)[24]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ World Bird List: Woodpeckers, 2020
  2. ↑ Piciformes: woodpeckers, toucans, allies
  3. ↑ «Ziemeļamerikā atrasta par izmirušu uzskatīta dzeņu suga». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 30. janvārī.
  4. ↑ 4,0 4,1 BirdLife: Imperial Woodpecker
  5. ↑ «Latvijas daba: dzilnveidīgie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2018. gada 3. septembrī.
  6. ↑ Latvijas Daba: Dzilnu dzimta
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «Aves: Dzilnveidīgie (Piciformes)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. decembrī. Skatīts: 2014. gada 29. janvārī.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 «Woodpeckers, Picidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. februārī. Skatīts: 2014. gada 30. janvārī.
  9. ↑ «IBC: Rufous Piculet (Sasia abnormis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 30. janvārī.
  10. ↑ Woodpeckers: An Identification Guide to the Woodpeckers of the World by Hans Winkler, David A. Christie & David Nurney. Houghton Mifflin (1995), ISBN 978-0395720431
  11. ↑ «Rufous Piculet». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2014. gada 30. janvārī.
  12. ↑ «ARKive: Ivory-billed woodpecker (Campephilus principalis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 4. februārī. Skatīts: 2014. gada 30. janvārī. Arhivēts 2014. gada 4. februārī, Wayback Machine vietnē.
  13. ↑ «AWD: Campephilus principalis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. septembrī. Skatīts: 2014. gada 30. janvārī.
  14. ↑ Oiseaux: Great Slaty Woodpecker
  15. ↑ Avibirds: Black Woodpecker
  16. ↑ «ARKive: Black woodpecker (Dryocopus martius)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 4. februārī. Skatīts: 2014. gada 31. janvārī. Arhivēts 2014. gada 4. februārī, Wayback Machine vietnē.
  17. ↑ 17,0 17,1 17,2 Winkler, Hans & Christie, David A. (2002), "Family Picidae (Woodpeckers)" in del Hoyo, J.; Elliot, A. & Sargatal, J. (editors). (2002). Handbook of the Birds of the World. Volume 7: Jacamars to Woodpeckers. Lynx Edicions. ISBN 84-87334-37-7
  18. ↑ Gibson L. (2006). "Woodpecker pecking: how woodpeckers avoid brain injury". Journal of Zoology 270 (3): 462–465. doi:10.1111/j.1469-7998.2006.00166.x
  19. ↑ Schwab I (2002). "Cure for a headache". British Journal of Ophthalmology 86 (8): 843. doi:10.1136/bjo.86.8.843
  20. ↑ Kimberly, Sullivan (1984). "Information Exploitation By Downy Woodpeckers in Mixed-Species Flocks". Behavior 91 (4): 294–311. doi:10.1163/156853984X00128
  21. ↑ Burdens of the Picid Hole-Excavating Habit
  22. ↑ Wiktander, Ulf; Ola Olsson & Sven G. Nilsson, (2000). "Parental care and social mating system in the Lesser Spotted Woodpecker Dendrocopos minor". Journal of Avian Biology 31 (4): 447–456. doi:10.1034/j.1600-048X.2000.310003.x
  23. ↑ Classical polyandry in the West Indian woodpecker on Abaco, Bahamas
  24. ↑ World Bird List: Woodpeckers

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dzilnu dzimta
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzilnu_dzimta&oldid=4134846"