Džordžs Patons

Šis raksts ir par ģenerāli. Par filmu skatīt rakstu Patons (filma).

Džordžs Smits Patons (angļu: George Smith Patton, Jr.; dzimis 1885. gada 11. novembrī, miris 1945. gada 21. decembrī) bija ASV Armijas ģenerālis, vislabāk pazīstams kā ASV Septītās armijas (vēlāk ASV Trešās armijas) komandieris Otrajā pasaules karā Eiropā.

Džordžs Patons
George S. Patton
Personīgā informācija
Dzimis	1885. gada 11. novembrī San Gabriel, Kalifornija, ASV
Miris	1945. gada 21. decembrī (60 gadi) Heidelberga, amerikāņu okupācijas zona Vācijā (apglabāts Amerikāņu kapsētā memoriālā Luksemburgā)
Pilsonība	ASV
Paraksts
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe	ģenerālis
Dienesta laiks	1909–1945
Valsts	ASV
Struktūra	ASV Armija
Komandēja	304. Tanku brigāde 3. Eskadriļa (3. Kavalērijas pulka sastāvā) 5. Kavalērijas pulks 3. Kavalērijas pulks 2. Brigāde (2. Bruņutanku divīzijas sastāvā) 2. Bruņutanku divīzija I Bruņotais korpuss Tuksneša treniņu centrs II Korpuss 7. Armija 3. Armija 15. Armija
Kaujas darbība	Meksikas revolūcija: San Miguelito kauja Pirmais pasaules karš: Sentmielas kauja Argonas kauja Otrais pasaules karš: Alžīrijas-franču Marokas kampaņa Tunisijas kampaņa Sicīlijas kampaņa Loreinas kampaņa Ardēnu kampaņa Reinas kampaņa Centrāleiropas kampaņa
Apbalvojumi	Purpura sirds medaļa Goda leģiona ordenis
Izglītība	ASV Militārā akadēmija (Vestpointā), Virdžīnijas Militārais Institūts

ASV Armijā dienējis no 1909. līdz 1945. gadam. Piedalījies Pirmajā pasaules karā, pirmoreiz komandējis ASV tanku skolu Francijā, tika ievainots neilgi pirms kara beigām.

Otrā pasaules karā 1943. gadā Patons izmantoja drosmīgu uzbrukuma un aizsardzības taktiku, vadot ASV Septītās armijas iebrukumu Sicīlijā. 1944. gadā, kad Sabiedrotie iebruka Normandijā, Patons vadīja ASV Trešo armiju. Viņa vadībā tika ieņemtas vairākas pilsētas Francijā. 1945. gadā Patonam un viņa vadītajai armijai izdevās šķērsot Reinu un doties uz Vāciju. Strauji tika ieņemta liela daļa no Vācijas teritorijas, kā arī daļa Čehoslovākijas (1945. gada 6. maijā tika atbrīvota Pilzene), līdz Patons tika apturēts politiskas vienošanās dēļ starp Sabiedrotajiem.

Jau pēc kara beigām, 1945. gada 9. decembrī, Patons cieta autonegadījumā netālu no Manheimas (Vācijā) un pēc 12 dienām mira Heidelbergas slimnīcā (60 gadu vecumā).

Ģimene un izglītība

Džordžs Patons Virdžīnijas Militārajā institūtā, 1907. gadā

Patons piedzima 1885. gada 11. novembrī ģimenes rančo Losandželosas apgabalā, Kalifornijā, ASV. Viņa tēvs Džordžs Smits Patons (George Smith Patton Sr., 1856—1927) un māte Ruta Vilsone bija īru-skotu-angļu izcelsmes amerikāņi. Vectēvs no tēva puses bija pulkvedis Džordžs Smits Patons (1833—1864), Konfederācijas 22. Virdžīnijas kājnieku pulka komandieris, 1864. gadā kritis Amerikas pilsoņu karā. Savukārt vectēva vecvectēvs bija ģenerālis Hjū Mersers (Hugh Mercer, 1726-1777) Amerikāņu revolūcijas varonis.

Patons kopš agras jaunības zināja, ka izvēlēsies militāru karjeru. 1903. gadā viņš iestājās Virdžīnijas Militārajā institūtā, kur bija mācījušies arī viņa tēvs un vectēvs. 1904. gadā uzsāka studijas ASV Militārajā akadēmijā (Vestpointā). 1909. gadā tika uzņemts dienestā Bruņotajos spēkos kā kavalērijas jaunākais leitnants.

1910. gadā Patons apprecējās ar Beatrisi Benningu Eieri (Beatrice Banning Ayer, 1886–1953). Viņiem bija divas meitas un dēls Džordžs Smits Patons IV (George Smith Patton IV, 1923-2004), kurš turpināja dzimtas militārās tradīcijas, kļūstot par ģenerālmajoru.

Jau studējot Vestpointā, Patons nodarbojās ar sportu, gūstot labus panākumus vieglatlētikā un paukošanā. Tādēļ viņu izvirzīja dalībai ASV komandā 1912. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Stokholmā, kad tur pirmo reizi kā olimpiskais sporta veids bija modernā pieccīņa. Patons ieguva 5. vietu. Vēlāk viņš turpināja trenēties, īpaši paukošanā ar zobenu. Viņš tika izvirzīts arī uz 1916. gada vasaras olimpiskās spēlēm, bet tās nenotika Pirmā pasaules kara dēļ.

Piedalīšanās kaujās Meksikā

Patons vēlējās iesaistīties reālās kauju operācijās. 1916. gadā, uzzinot par konflikta situāciju Meksikas pierobežā, Patons lūdza iespēju piedalīties atbildes operācijā (Pancho Villa Expedition). Viņš tika norīkots par ekspedīcijas komandiera Džona Peršinga adjutantu. Drīz viņam tika uzticēts arī veikt pirmo kaujas operāciju, vadot pavisam nelielu motorizētu vienību (3 Dodge mašīnās), ko viņš realizēja sekmīgi.

Piedalīšanās Pirmajā pasaules karā

Pulkvežleitnants Džordžs Patons pie Renault FT vieglā tanka 1918. gadā

ASV iesaistoties Pirmajā pasaules karā, Peršings kļuva par Amerikāņu Ekspedīcijas spēku komandieri. Patons pieteicās piedalīties un tika apstiprināts. Tādējādi 1917. gada jūnijā viņš nokļuva Eiropā. Būdams Peršinga palīgs, viņš pārraudzīja amerikāņu karaspēka treniņu norisi Parīzē, pēc tam bāzi Šomonā, bet šāds darbs viņu neapmierināja. Toties Patons interesējās par tanku vienībām un tika norīkots dibināt Amerikāņu Ekspedīcijas spēku Vieglo tanku treniņu skolu. Viņš pats vadīja tankus, trenēja tankistu komandas, kā sniegt atbalstu kājniekiem kaujas operācijās.

Patons 1918. gada aprīlī jau bija kļuvis par pulkvežleitnantu. 1918. gada augustā viņu norīkoja par Vieglo tanku brigādes komandieri (vēlāk reorganizēta par 304. Tanku brigādi). Patons vadīja tanku brigādi Sentmielas kaujā, Argonas kaujā. Bieži viņš bija vienības priekšgalā, dažreiz pat augšā uz tanka, tādējādi iedvesmojot karavīrus. 26. septembrī Patons tika nopietni ievainots zem vācu ložmetēja uguns, bet kareivis Džo Endželo (Joe Angelo) viņu aizvilka no uguns līnijas patvērumā (vēlāk viņš par šo varoņdarbu saņēma apbalvojumu, Krustu "Par izciliem nopelniem").

Kad Patons atgriezās ierindā pēc ievainojuma sadziedēšanas, drīz jau tika noslēgts pamiers ar vāciešiem (1918. gada 11. novembrī). 1919. gada 2. martā Patons devās atpakaļ uz ASV.

Dienests ASV

Džordžs Patons Mīdas nometnē, Mērilendā, 1919. gadā

1919. gadā Patons tika nozīmēts dienestā Mīdas nometnē, Mērilendā. Šajā laikā viņš iepazinās ar Dvaitu Eizenhaueru. Abi interesējās par iespējām attīstīt tanku spēkus ASV. Patons uzskatīja, ka tanku vienībām jābūt ne tikai kā kājnieku vienību atbalstam un ka valsts militārā spēka stiprināšanai nepieciešams veidot patstāvīgus tanku korpusus. Tomēr ierobežotā militārā budžeta dēļ bija grūti mainīt tradicionālo armijas struktūru, kas balstījās uz kājnieku un kavalērijas vienībām (bruņutanku korpusi ASV netika veidoti līdz pat 1940. gadam).

1920. gadā Patons atgriezās dienestā kavalērijā, komandēja 3. Kavalērijas pulku, veica miera laiku dienesta pienākumus, kas viņu nesaistīja.

1932. gadā Armijas ģenerālštāba vadītājs ģenerālis Daglass Makarturs pavēlēja 3. Kavalērijas pulkam doties uz Vašingtonu apspiest Pirmā pasaules kara veterānu protesta kustību (Bonus Army), kas bija radusies Lielās depresijas izraisīto grūtību rezultātā. Patons apzinājās, ka veterānu prasības ir pamatotas, viņam Makartura rīcība nebija pieņemama, un sev doto uzdevumu viņš uzskatīja par pretīgāko savā dienestā. Patons personīgi vadīja veterānu izklīdināšanas akciju, mierinot sevi ar domu, ka laicīga sacelšanās apspiešana ļauj izvairīties no vēl lielākām nekārtībām un upuriem.

1935. gadā Patons tika norīkots dienestā divīzijā Havaju salās. Viņš jutās nomākts, jo viņu interesēja tikai piedalīšanās aktīvā karadarbībā, nevis mierīgs dienests. 1938. gadā Patonu paaugstināja par pulkvedi, viņš komandēja 5. Kavalērijas pulku Teksasā. 1939. gadā tika norīkots par 3. Kavalērijas pulka komandieri Mīdas nometnē, Mērilendā, kur sastapa Armijas štāba priekšnieku Džordžu Māršalu. Māršals pamanīja un augsti novērtēja Patona militārās spējas. Kad vēlāk Eiropā izvērsās Otrais pasaules karš, Māršals sastādīja perspektīvu virsnieku sarakstu (Black book), kas nepieciešami ASV Armijas stiprināšanai. Patons tika iekļauts šajā sarakstā, lai gan viņam jau bija 55 gadi (viens no retajiem šādā vecumā).

Piedalīšanās Otrajā pasaules karā

1940. gadā Patons piedalījās ASV 3. Armijas manevros. Tur viņš satika Ednu Čafiju (Adna R. Chaffee, Jr.), ar kuru kopā sāka strādāt pie ASV Bruņoto spēku attīstības, liekot uzsvaru uz tanku vienību pielietošanu armijas stiprināšanā. Čafijs tika norīkots par tanku spēku komandieri, tika nodibinātas bruņutanku divīzijas. Patons komandēja 2. Bruņutanku divīzijas 2. Brigādi, kurā ietilpa liels skaits tanku. Patons nodrošināja brigādes apmācību un treniņus. Viņš tika paaugstināts par brigādes ģenerāli 1940. gada 2. oktobrī, bet 1941. gada 4. aprīlī par ģenerālmajoru. 1941. gadā Patons komandēja 2. Bruņutanku divīziju, vēlāk 1942. gadā I Bruņoto korpusu. Pēc Čafija nāves tieši Patons bija ievērojamākais speciālists, kas pārzināja tanku spēkus. Viņš vadīja manevrus, kuros piedalījās ap 1000 tanku. Lai labāk varētu pārraudzīt notiekošo no gaisa, viņš pat ieguva pilota tiesības. 1942. gadā Patons apmācībām nodibināja Tuksneša treniņu centru (Kalifornijā un Arizonā 40 km² teritorijā).

Ziemeļāfrikas kampaņa

1942. gada vasarā Patons tika norīkots piedalīties britu-amerikāņu operācijā franču Ziemeļāfrikā (Operation Torch). Viņš komandēja Rietumu operatīvo grupu, kas sastāvēja no 33 000 karavīriem 100 kuģos, kas 1942. gada 8. novembrī izsēdās Kasablankas rajonā, Marokā. Viņi sastapa pretestību no Višī Francijas spēku puses, bet guva uzvaru. 11. novembrī Kasablanka bija ieņemta un Patons parakstīja pamieru ar frančiem. Kasablankas osta Patona vadībā tika piemērota kara ostas vajadzībām. Viņš nodrošināja Kasablankas konferences norisi 1943. gada janvārī Sabiedroto stratēģijas izstrādei, kur piedalījās Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils, Šarls de Golls, Anri Žiro.

1943. gada martā, kad ASV II Bruņotais korpuss Loida Fredendala vadībā bija cietis sakāvi no vāciešiem, Dvaits Eizenhauers norīkoja Patonu par šī korpusa komandieri. Patonam piešķīra ģenerālleitnanta pakāpi. Par savu vietnieku Patons iecēla Omaru Bredliju. Pielietojot savu līdera talantu, desmit dienu laikā Patons spēja atjaunot sakautā, stipri demoralizētā korpusa kaujas spējas. Tika ieņemta Gafsa Tunisijā, vācu un itāļu spēki tika atspiesti stipri atpakaļ.

Sicīlijas kampaņa

Patons un pulkvežleitnants Lails Bernards netālu no Brolo, Sicīlijā, 1943. gadā

Saskaņā ar Sabiedroto plānu, 1943. gada 10. jūlijā notika Sabiedroto iebrukums Sicīlijā (operācija Husky). Patons komandēja ASV 7. Armiju (kas tika izveidota, reorganizējot I Bruņoto korpusu). 90 000 karavīru izcēlās krastā netālu no Likatas Sicīlijā. Pie Dželas armija sastapa pretsparu. Patons personīgi vadīja kauju pret vācu spēkiem.

Lai gan Patona galvenais uzdevums bija nodrošināt Bernarda Montgomerija britu 8. Armijas nokļūšanu Sicīlijā, Harolds Aleksanders Patonam vēlāk atļāva ieņemt Palermo. Montgomerijs virzījās uz priekšu ļoti lēni, tāpēc Patons ieņēma arī Mesīnu, apsteidzot Montgomeriju.

1943. gada augustā notika divi incidenti, kas stipri ietekmēja Patona turpmāko karjeru. Apmeklējot ievainotos hospitālī, Patons ieraudzīja vienu kareivi bez kādiem ievainojumiem, kas teicās ciešam no kaujā gūtā stresa. Patons dusmās par tādu mazdūšību iepļaukāja kareivi, un lika viņu sūtīt atpakaļ uz frontes līniju. Pēc dažām dienām Patons tāpat izrīkojās vēl ar vienu kareivi, kas arī viņam likās simulants. Par šiem incidentiem uzzināja korespondenti un daži no viņiem ieradās pie Dvaita Eizenhauera, pieprasot, lai Patonu atbrīvo no amata. Eizenhauers viņiem teica: "Es lūdzu jūs Sabiedroto vārdā, man šis cilvēks ir nepieciešams. Es nevaru uzvarēt karu bez Patona." Viņš lūdza žurnālistus neizpaust atklātībā šos incidentus, un viņi paklausīja. Eizenhauers Patonam lika atvainoties kareivjiem, un Patons to izdarīja gan šo divu kareivju, gan visu citu kareivju priekšā. Tomēr trīs mēnešus pēc notikumiem kāds bija devis ziņu ASV populāram žurnālistam Drū Pīrsonam, un Pīrsons to izmantoja sava reitinga paaugstināšanā. Prese aktīvi uztvēra ziņu, Washington Post pieprasīja atsaukt Patonu no komandiera posteņa (pēc gada gan šī pati avīze rakstīja pretējo: "cik labi, ka mums ir Patons"). Patonam tas viss dārgi maksāja. Iespējams, ka viņš būtu kļuvis par Eiropas operācijas galveno komandieri, bet nu viņu sodīja, atņemot aktīvas darbības iespēju. Piecus mēnešus Patons pavadīja Sicīlijā neziņā par turpmāko.

Dienests Lielbritānijā

1944. gada janvārī Patonu norīkoja uz Lielbritāniju, kur bija izvietota ASV 3. Armija, par tās komandieri ar uzdevumu sagatavot kaujās nepieredzējušos kareivjus, lai tie varētu piedalīties karadarbībā, kas paredzama Eiropā. Sabiedroto iebrukumu (operāciju Overlord) Normandijā Francijā plānoja Eizenhauers, Bredlijs un Montgomerijs. Patons netika iesaistīts plānošanā. Viņš bija pieļāvis politisku kļūdu. Kādā pasākumā viņš bija uzaicināts uzstāties ar nelielu runu, kuru nobeidza ar vārdiem: "Tas acīmredzami ir Anglijas un ASV liktenis, valdīt pār pasauli." Šie vārdi parādījās presē, izsaucot skandālu par to, kāpēc Patons nav pieminējis arī Krieviju. Eizenhauers pat nopietni apsvēra iespēju atbrīvot Patonu, tomēr to vēl neizdarīja, brīdinot, ka šī ir pēdējā kļūda un nākamreiz Patons tiks atlaists.

Tā kā Patonu vācu armijas komandieri vērtēja kā visspēcīgāko pretinieku un domāja, ka tieši viņam tiks uzticēta vadība Sabiedroto plānā par izsēšanos Eiropā, Patons tika iesaistīts dezinformācijas operācijā Fortitude, lai maldinātu vāciešus par desantam izvēlēto vietu. Tika radīts iespaids, ka Patons komandē Pirmo ASV armijas grupu, kas gatavojas desantam Padekalē, Francijā. Vācieši tik ļoti ticēja, ka galvenais komandieris ir Patons, ka palika ar savu 15. Armiju Padekalē pat tad, kad Normandijā 1944. gada 6. jūnijā izsēdās īstais Sabiedroto desants. Patons tika nosūtīts uz Franciju tikai pēc mēneša.

Kaujas Eiropā

Omars Bredlijs, Dvaits Eizenhauers un Džordžs Patons Eiropā 1945. gadā

1944. gada jūlijā Patona 3. Armija izcēlās Normandijā (Sabiedroto rietumu flangā) un 1. augustā bija gatava kaujām. Tā bija padota Bredlija 12. ASV armijas grupai. Patona armija virzījās uz priekšu lielā ātrumā, viņa taktika bija veiksmīga. Tika izmantota militārās izlūkošanas informācija, izlūkošana no gaisa, pielietots artilērijas un lidmašīnu atbalsts bruņutehnikas operācijām. Patona armija no Avranšas līdz Aržentenai 97 km nogāja divās nedēļās. Augusta vidū Sabiedroto karaspēka daļas bija daļēji ielenkušas vācu divīzijas pie Falēzes (Falaise pocket). Patonam bija iespēja noslēgt loku no dienvidu puses, bet viņam tika dota pavēle apstāties un gaidīt, ka loku noslēgs Montgomerijs no ziemeļu puses. Bet Montgomerija spēkiem tas prasīja divas nedēļas, un liela daļa no vācu armijas daļām paspēja izkļūt no aplenkuma. Tādējādi tika zaudēta iespēja karu pabeigt agrāk.

31. augustā Patons bija spiests apstāties pie Mecas. Bija beigusies degviela un Eizenhauers prioritāti apgādēm deva Montgomerija 21. armijas grupai, Patona 3. Armijai liekot palikt uz vietas. Situāciju veiksmīgi izmantoja vācieši, nostiprinot savus spēkus Mecā. Tikai oktobrī Patona armijai piešķīra nedaudz degvielas. Novembra vidū Meca tika ieņemta, ar lieliem upuriem abās pusēs.

1944. gada decembrī vācu feldmaršals Gerds fon Rundštets vadīja pēdējo lielo uzbrukumu Sabiedroto spēkiem plašā apgabalā (Beļģija, Luksemburga, Francijas ziemeļaustrumi). Vāciešiem bija 29 divīzijas (ap 250 000 karavīru), viņi virzījās uz priekšu Māsas upes virzienā. Pie Bastoņas Beļģijā vāciešu sekmīgā uzbrukuma rezultātā bija ielenkta ASV divīzija (101st Airborne Division). 19. decembrī Eizenhauers Verdenā sasauca augstāko virsnieku sanāksmi, lai vienotos par stratēģiju. Šajā laikā Patona armija cīnījās pie Zārbrikenes, bet Patons, pirms doties uz sanāksmi, deva pavēli vairākām no armijas divīzijām būt gatavībā pārdislocēties. Kad Eizenhauers Patonam jautāja, cik laika viņam vajadzēs, lai daļu no savas 3. Armijas nosūtītu pretuzbrukumā vācu spēkiem (vairāk kā 240 km attālumā), Patons teica, ka trīs divīzijas jau ir gatavībā. Dažu dienu laikā tika pārdislocētas pavisam 6 divīzijas, neskatoties uz reģionam neraksturīgiem ziemas apstākļiem, kuru dēļ bija lielas grūtības smagās tehnikas pārvietošanā. 26. decembrī Patona armijas daļas sasniedza Bastoņu un izveidoja koridoru ielenktās ASV divīzijas izvešanai. Pēc šīs kaujas (Battle of the Bulge) Sabiedroto spēki devās Reinas virzienā.

1945. gada 23. februārī Patona 3. Armijas daļas šķērsoja Zāras upi, ieņēma Trīri, Koblencu un daudzas citas apkārtējās pilsētas. Pēc tilta izveidošanas, 22. martā 3. Armija šķērsoja Reinu un turpināja atbrīvot pilsētas. Aprīļa sākumā Merkersas sāls raktuvēs tika atrastas vācu nolaupītās mākslas vērtības un zelts. Amerikāņu spēki netālu no Veimāras atbrīvoja Ordrufas koncentrācijas nometni. Atklājot, kā vācieši bija rīkojušies ar ieslodzītajiem, Patonam pat palika slikti. Pēc tam viņa armija atbrīvoja arī Buhenvaldes koncentrācijas nometni.

1945. gada 14. aprīlī Patons tika piešķirta ģenerāļa pakāpe. Patona armijai bija pietiekoši spēki, lai dotos ieņemt Berlīni. Bet Eizenhauers pieņēma lēmumu Berlīni neieņemt un apstāties pie Elbas, lai Berlīnē varētu ieiet PSRS armija. Patons bija sašutis par tādu lēmumu. Viņš PSRS uztvēra kā potenciālu draudu ASV tuvākajā nākotnē. Viņš izteicās: "Mēs bijām uzvarējuši vāciešus un tos atbruņojuši, bet mēs cietām neveiksmi, atbrīvojot Eiropu; mēs esam zaudējuši karu!"

Patona armijai pavēlēja doties atbrīvot Austriju un Čehoslovākiju. Kad Patons 6. maijā bija ieņēmis Pilzeni un varēja doties uz Prāgu, Eizenhauers lika viņam apstāties, jo bija panākta vienošanās, ka karam beidzoties, Prāga paliks PSRS okupācijas zonā, bet amerikāņu spēki apstāsies pie nospraustas līnijas rietumos no Berlīnes.

Pēckara dienests

Patons parādē Losandželosā 1945. gada 9. jūnijā

Pēc karadarbības beigām Eiropā Patons devās atvaļinājumā uz ASV pie savas ģimenes Bedfordā, Masačūsetsā. Viņš arī apmeklēja vairākas pilsētas, kur viņu kā varoni sagaidīja tūkstošiem cilvēku. Viņš teica uzrunas Bostonā, Denverā, Losandželosā, Vašingtonā.

Jūlijā Patons atgriezās Eiropā turpināt dienēt Sabiedroto Okupācijas spēkos. Viņu norīkoja par Bavārijas militāro gubernatoru. Eizenhauera politika šajā laika posmā bija stingri vērsta pret vāciešiem, kas bijuši nacistu partijā. Viņiem bija aizliegts ieņemt jebkādus amatus. Bet tā kā ap 85% vāciešu bija bijuši šajā partijā, Patons uzskatīja, ka nav iespējams atjaunot valsti, atsakoties no visiem bijušajiem, turklāt daudzi bija stājušies partijā bailēs no režīma. Atradās žurnālisti, kas speciāli provocēja Patonu izteikt savus uzskatus. Viņi jautāja, ko Patons domā par aizliegumu ieņemt amatus nacistiskās partijas bijušajiem biedriem. Viens no žurnālistiem teica: "Nacistiskā partija ir politiska partija, vai ne? Kā demokrāti vai republikāņi?" Pietika Patonam atbildēt "Jā", un avīzēs parādījās virsraksti, ka Patons salīdzina nacistu partiju ar ASV republikāņu un demokrātu partijām, ka viņš vairāk rūpējas par Vācijas atjaunošanu, nekā par nacistu notveršanu. Avīzes pieprasīja Patonu atlaist, lai gan tieši viņš bija sakāvis un sagūstījis vairāk nacistu, kā jebkurš cits Sabiedroto komandieris. Eizenhaueram attiecības ar presi bija svarīgas, viņš gatavojās kļūt par ASV prezidentu. Tāpēc viņš Patonu atbrīvoja no 3. Armijas komandiera amata un nosūtīja uz 15. Armiju, ar uzdevumu strādāt pie kara vēstures apkopošanas. Interesanti, ka pēc divām nedēļām Eizenhauers mainīja savu iepriekšējo pavēli, un nu aizliegums ieņemt amatus attiecās tikai uz tiem nacistiskās partijas biedriem, kas bija izdarījuši kara noziegumus. Tomēr Patonam nācās pamest savu 3. Armiju, atvadu ceremonija notika 7. oktobrī.

Būdams 15. Armijā Bādnauheimā, Patons ķērās pie kara vēstures apkopošanas, bet drīz vien šāds mierīgs darbs viņu vairs nesaistīja. Viņš sāka apsvērt domu par aiziešanu no dienesta. Viņš bija ieplānojis 10. decembrī doties Ziemassvētku atvaļinājumā uz ASV pie ģimenes un vairs neatgriezties Eiropā.

Nāve

9. decembrī netālu no Manheimas (Vācijā) Patons kopā ar sava štāba priekšnieku Hobārtu Geju brauca mašīnā, ko vadīja ierindnieks Horass Vudrings. Šķērsojot dzelzceļa pārbrauktuvi, Patons, vērojot apkārtējo postažu, teica: "Cik briesmīgs ir kaŗš. Padomājiet tik par visiem šiem atkritumiem." Vudrings uz mirkli novērsa uzmanību no ceļa, un tieši tajā brīdī pretimbraucošā kravas automašīna, ko vadīja tehniskais seržants Roberts Tomsons, negaidīti veica kreiso pagriezienu. Vudrings strauji bremzēja un grieza pa kreisi, sadursme notika mazā ātrumā. Vudrings, Tomsons un Gejs guva pavisam vieglus ievainojumus, bet Patons cieta ļoti nopietni. Viņam bija sasista galva, lauzts kakls, ievainots mugurkauls. Ar grūtībām runājot, Patons sacīja: "Tā ir sagadīšanās." Kad viņam prasīja, kāda sagadīšanās, viņš atbildēja "Rīt es biju gatavojies doties mājās."

Patona kaps Amerikāņu kapsētā memoriālā pie Luksemburgas

Patonu nogādāja Heidelbergas slimnīcā pa pusei paralizētu. Slimnīcā tika veiktas sāpīgas procedūras, lai ko saglābtu. No ASV atlidoja Patona sieva Beatrise. Pēc 12 dienām 1945. gada 21. decembrī Patons nomira. Tas nebija veids, kā Patons vēlējās nomirt. Viņš vienmēr bija uzskatījis, ka karavīram jāmirst no pēdējās lodes pēdējā dienā, pēdējā kaujā.

Patons ticēja reinkarnācijai. Viņš izjuta sevi kā cilvēku, kas iepriekšējās dzīvēs bijis kareivis, cīnījies pie Trojas, bijis gan romiešu leģiona rindās, gan kopā ar Napoleona kareivjiem pie Maskavas. Vienmēr bijis parasts karavīrs nevis komandieris. Viņš uzskatīja, ka savas kareivja un komandiera spējas pārmantojis no tā, ko mācījies iepriekšējās dzīvēs, ka kaujās viņu vadījusi intuīcija, kas gūta agrākajā pieredzē.

Patona sieva Beatrise izlēma, kur Patonu apglabāt. Viņa starp iespējamām vietām izvēlējās Amerikāņu militāro kapsētu pie Luksemburgas, jo vieta atradās Ardēnu rajonā, kur norisinājās kaujas, un tur bija apglabāti ap 5000 karavīru, starp tiem daudzi Patona 3. Armijas karavīri. Viņa juta, ka Patons būtu vēlējies būt kopā ar saviem karavīriem.

Piemiņa

Pēc Patona nāves ASV armijā apmācību programmās tika ieviestas viņa izmantotās uzbrukuma stratēģijas. Pirmais pēc kara ASV izlaistais tanku modelis saucās viņa vārdā M46 Patton.

ASV Militārā akadēmijā (Vestpointā) uzstādīts Patona bronzas piemineklis. Kalifornijā Patona dibinātā Tuksneša treniņu centra teritorijā atrodas Ģenerāļa Džordža Patona memoriālais muzejs. Noksas fortā Kentuki ir Ģenerāļa Džordža Patona muzejs. Arī Eiropā ir Patona memoriālie muzeji - Pilzenē (Čehijā), Etelbrukā (Luksemburgā).

Patona personība un militārais talants parādīts vairākās kinofilmās. Spilgtākā no tām ir 1970. gadā iznākusī biogrāfiskā kara filma Patons, kur titullomu tēloja Džordžs Skots. Filmai bija milzīgi panākumi, ģenerālis Patons kļuva par populārā kultūrā plaši pazīstamu tēlu. Filma ieguva 7 Kinoakadēmijas balvas, tai skaitā arī balvu "Labākā filma".

Ārējās saites

• Jaunā Gaita Nr.230: Franks Gordons "Žēl gan"
• Archived version of Patton Uncovered
• The General George S. Patton Story, United States Army, from "The Big Picture", narrated by Ronald Reagan