Cēsu vēsture

Cēsu vēsture aptver laika periodu no Cēsu dibināšanas pie senā Gaujas tirdzniecības ceļa līdz mūsdienām. Senā Cēsu pils 1208. gadā kļuva par pirmo Zobenbrāļu ordeņa cietoksni letu un igauņu zemju pakļaušanai.

Skats uz Livonijas karā daļēji cietušo Cēsu cietoksni 17. gadsimtā (no Zviedrijas kara arhīva)

Pirmsākumi

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. Šeit saplūda kopā vikingu-krievu tirdzniecības ceļa ziemeļu un austrumu nozarojumi. Jau tas vien, ka krievu valodā ir veci nosaukumi Adzelei (Očela), Alūksnei (Olysta) un Cēsīm (Kesj), liecina, ka pleskaviešiem un novgorodiešiem šie tirdzniecības punkti bija pazīstami jau pirms vācu laikiem.

11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā (atrodas Pils parkā). Riekstu kalnā uzbūvēja koka pili aizsardzības nolūkiem, ko vācu krustneši sauca vendu vārdā — par Venden. No tā arī cēlies pilsētas vāciskais nosaukums. Nosaukums Cēsis ir daudz senāks. Lībieši, kas dzīvojuši Gaujas otrā krastā, saukuši tirdzniecības centru par "kest", kas nozīmē "pāri, otrā pusē". Līdzskaņu mijas rezultātā rodas tagadējais nosaukums, kuru pēc Latvijas valsts nodibināšanas atgūst Cēsis.^{[nepieciešama atsauce]}

Livonijas laikmets

Cēsu pils. 19. gadsimta beigu rekonstrukcija

Bīskaps Alberts krustnešu iekaroto zemi sadalīja starp Rīgas bīskapiju un ordeni, pēdējam piešķirot kreiso Gaujas krastu. Cēsis kļuva par zobenbrāļu ordeņa bāzi, no kurienes viņi iesāka latviešu un igauņu pakļaušanu. 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā un līdz ar to kļuva par Livonijas bīskapijas pavalstniekiem. Vairākus gadus zobenbrāļi dzīvoja vendu koka pilī Riekstu kalnā (Vecpilī). 1208. gadā Tālavas latviešu kungi Tālivaldis, Varidotis un Rūsiņš un Cēsu Bertolds parakstīja pret igauņiem vērstu draudzības līgumu. Bertolds vēlāk Cēsu pilī pildījis ordeņa meistara vietnieka amatu. Tāpēc vācieši šo pili un vēlāko mestra rezidenci tolaik sauca par Bertholdsburg, bet Novgorodas un Pleskavas krievi par Pertuev gorod. Mūra pils celtniecība noritēja no 1206. līdz 1236. gadam ordeņa mestru Venno un Folkvina vadībā.

Pils kļuva par Cēsu komturu un fogtu mītni. Iespējams, ka pirmā Zobenbrāļu ordeņa meistara Venno vārds vēl tagad saglabājies Cēsu igauniskajā nosaukumā (Võnnu). Tā kļuva par galveno atbalsta punktu tālākiem karagājieniem pret latviešiem un igauņiem.

1210. gadā liels igauņu karaspēks aplenca Cēsu veco koka pili, kurā zobenbrāļi toreiz vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Igauņi sakrāva lielas baļķu grēdas un pielika tām uguni, lai aizdedzinātu pili, un no mežiem atvilka lielus kokus ar visām saknēm, no tiem izveidoja kaut ko līdzīgu aplenkumtornim, kuru viņi nostiprināja un nodrošināja ar citiem baļķiem, un, cīnīdamies no apakšas, arī no augšas sīvi uzbruka pils ļaudīm ar uguni un dūmiem. 1221. gadā Indriķa hronikā par novgorodiešu iebrukumu pieminētas mājas un ciems Cēsu pils tuvumā.

Jāņa baznīca (no 1287)

1225. gadā Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas savā ceļojuma aprakstā min, ka pie pils dzīvojuši latvieši un vācieši. 1226. gadā rakstos parādās Cēsu rātskungs Teodorihs, tātad Cēsīm jau bijusi rāte un pilsētas tiesības. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi. Tāpat celtniecība vērsās plašumā arī pie pils esošajā ciemā.

1262. gadā Cēsu iedzīvotāji atvairīja Mindauga vadītā Lietuvas karaspēka uzbrukumu. Žemaišu vadonis Tranaitis bija viņam solījis letu un līvu atbalstu, tomēr Cēsu pils aizstāvji viņam nepadevās un Mindaugs lika saviem pulkiem doties mājup.

1271. gadā dokumentā ir minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. Hronists to nosaucis par "latviešu karogu". 1284. gadā tiek iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca.

Livonijas pilsoņu kara laikā no 1297. līdz 1330. gadam Cēsu pils pirmo reizi bija Livonijas ordeņa mestru rezidence. 1383. gadā Cēsis jau minēta kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. 1429.-1434. un 1470.-1471. gadā Cēsu pilī īslaicīgi apmetās Livonijas ordeņa mestrs. Tirdzniecības attīstība 15. gadsimtā veicināja tālāku Cēsu attīstību. Cēsis kļuva par Hanzas pilsētu, bet 15. gadsimta beigās Cēsu pilsēta ieguva tiesības kalt naudu. Tirgotājiem lielāko peļņu deva tirdzniecība ar Krieviju, jo tajā sākotnēji galvenais tirdzniecības ceļš gāja gar Cēsīm un tālāk caur Tērbatu, kur atradās plašas preču noliktavas. Arī pašā Cēsu pilsētā Novgorodas un Pleskavas tirgotājiem bija savas noliktavas. Cēsu saimnieciskā loma vēl vairāk nostiprinājās, kad 16. gadsimtā tirdzniecības ceļš caur Tērbatu vairs netika plaši lietots. Tā vietā kravu plūsma starp Rietumeiropu un Krieviju virzījās no Cēsim gar Raunu, Smilteni, Api un tālāk uz Pleskavu un Novgorodu. Šajā kravu plūsmā nozīmīgu vietu ieņēma sāls un siļķes, kuras no Rietumeiropas veda uz Krieviju, pretējā virzienā transportējot vasku, kažokādas u.c. 1413. gadā Žilbērs de Lanuā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils."

Livonijas-Maskavijas karu laikā 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus. Taču, kad Pletenbergs nomira Cēsu pilī 1535. gadā, Krievija, kuras karaspēku viņš vairākkārt bija sakāvis, atsāka izvirzīt savas pretenzijas uz Vidzemi.

Livonijas karš

Livonijas kara laikā 1559.-1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1566. gadā pēc Livonijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas ("Sigismunda Augusta privilēģija") Cēsis tika iekļautas Lietuvas lielkņazistei piederošās "Livonijas kunigaitijas" (jeb Pārdaugavas hercogistes) sastāvā. 1569. gadā pēc Žečpospolitas izveides, tā kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju). 1577. gadā latvieši zemessargi padzina poļu garnizonu no Cēsu pils un tajā apmetās princis Magnuss, kurš nosacīti skaitījās Livonijas valdnieks. Ivans IV atkārtoti iebruka Vidzemē un ieņēma Cēsu pili un pilsētu. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, to skaitā arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. Drīz pēc tam poļu, vācu un latviešu zemessardze pili atguva. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1582. gadā pēc Livonijas kara beigām Cēsis kļuva par Pārdaugavas hercogistes katoļu bīskapa apmešanās vietu. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Zviedrijas un Krievijas lielvalstu pakļautībā

Cēsu apriņķa pilsētas kopskats 1793. gadā (no Broces kolekcijas)

Cēsu pilsētas panorāma pirms Pirmā pasaules kara

Poļu—zviedru kara laikā Cēsis vairākkārtīgi ieņēma viena vai otra karojošā puse, līdz 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs galīgi pakļāva pilsētu. 1657. gada oktobrī Otrā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Lietuvas lielkņazistes karaspēks, kas uz laiku atjaunoja Cēsu vaivadijas pašpārvaldi. Jau 1658. gada jūlijā Zviedru Vidzemes militārā virspavēlnieka Roberta Duglasa vadītais zviedru karaspēks atguva Cēsis. 1665. gadā atvērta pirmā publiskā slimnīca. 1671. gadā pilsētu nopostīja liels ugunsgrēks. 1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Cēsis ieņēma Saksijas karaspēks. 1701. gadā tās atkaroja zviedri.

1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks, pili krievi vairs neatjaunoja. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gājis bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. Kara un ugunsgrēka postījumu rezultātā Cēsis kļuva par nožēlojamu sādžu — 1764. gadā tajā skaitījās tikai 70 namu ar apmēram 600 iedzīvotājiem. Piemēram, Krievijas Impērijas kanclers Aleksejs Bestuževs-Rjumins, kuram Krievijas ķeizariene Elizabete bija uzdāvinājusi Cēsu pili, nonācis konfliktā ar Cēsu pilsētu, pavēlēja uzart pilsētas ielas un apsēt tās ar auzām. Par šo "sējumu" postīšanu draudēja miesassods vai pat nāvessods. 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss. 1782. gadā nodibināta dziedāšanas biedrība "Harmonija". 1783. gadā tika atvērta jauna skolas ēka, kas vēl tagad ir viens no ģimnāzijas korpusiem. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu. Šajā laikā Cēsīs dzīvoja vairāk nekā 1000 iedzīvotāju. 1814. gadā nodibināta Cēsu pilsētas namnieku biedrība "Muse" pēc Rīgas līdzīga nosaukuma biedrības parauga. Cēsu iedzīvotāju skaits strauji pieauga 19. gadsimtā: no 1 300 iedzīvotājiem 1817. gadā tas palielinājās līdz 6 356 iedzīvotājiem 1897. gadā.

1826. gadā Bērzaini pie Cēsīm savā īpašumā ieguva pedagogs Alberts Holanders un uz šejieni pārcēla savu privāto 1825. gadā Vecbrenguļos dibināto ģimnāziju, kura ieguva Bērzaines ģimnāzijas nosaukumu. 1882. gadā tika uzcelta jauna ģimnāzijas ēka. 20. gadsimta sākumā Cēsis bija lielākā pilsēta Vidzemē (ja neskaita Valku, kuru vēlāk sadalīja 2 pilsētās). 1915. gadā Pirmā pasaules kara sākumā pilsētā ieradās tūkstošiem no Kurzemes un Zemgales padzīto bēgļu. Tika nodibināta bēgļu apgādāšanas komiteja, kas algoja ārstu un divas žēlsirdīgās māsas, kā arī katru dienu izsniedza ap 1700 maltīšu. 1917. gada oktobrī vara Cēsīs nonāk latviešu strēlnieku komitejas rokās (Iskolats). 1918. gada 18. februārī Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemi par labu Vācijai (Brestļitovskas miera līgums), 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.

Pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas

Valsts Prezidents Jānis Čakste un Ministru Prezidents Voldemārs Zamuels viesojas Cēsu pilsētas domē. No kreisās puses: Pēteris Radziņš, Jānis Čakste, Eduards Kalniņš, Voldemārs Zamuels, pie galda Cēsu pilsētas galva Kārlis Vanadziņš un Cēsu apriņķa priekšnieks Jānis Bičevskis (1924).

Cēsu pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Cēsu pilsētas galva Rūdolfs Kauce.

1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1918. gada 23. decembrī pilsētu ieņēma lielinieki. 1919. gada 31. maijā Cēsis atbrīvoja Ziemeļlatvijas partizāni, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca 2. Cēsu kājnieku pulks, kura sastāvā izveidoja Cēsu 8. (skolnieku) rotu. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas), kas piespieda vāciešus noslēgt Strazdumuižas pamiera līgumu. 1925. gadā atvēra mūzikas skolu. 1935. gadā pils parkā izveidoja terases un kāpnes (arh. J. Rozenbergs) ar skulptūrām (tēln. K. Jansons un R. Āboltiņš).

1935. gadā no 8748 Cēsu iedzīvotājiem latvieši bija 8020 (91,7%), vācieši 221 (2,5%), žīdi 180 (2,1%), krievi 152 (1,7%).

Tajā laikā darbojās Cēsu valsts ģimnāzija Dārza ielā 32, Cēsu valsts arodskola L. Skolas ielā 6 un Gaujas ielā 20, 1. pilsētas pamatskola Gaujas ielā 17, 2. pilsētas pamatskola Raunas ielā 7, Vācu pamatskola Dārza ielā 4, pilsētas pirmskola Raunas ielā 2, pilsētas papildu skola un pilsētas mūzikas skola Raunas ielā 7. Latvijas tautas universitātes Cēsu nodaļa atradās L. Skolas ielā 4. 1939. gadā uzcēla Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas ēku. Cēsu pilsētas slimnīca atradās Dārza ielā 16/18, Latvijas Sarkanā krusta sanatorija Gaujas ielā 80.

• 
  Cēsu pilsētas plāns (1936)
• 
  8. Daugavpils kājnieku pulka kazarmu ēka Valmieras ielā 8 Cēsīs

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 17. jūnijā Cēsis okupēja Sarkanā armija. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas pirmās iedzīvotāju masveida deportācijas. 1941. gada 5. jūlijā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas armija, bet 1944. gada 26. septembrī pilsētu atguva Sarkanā armija. 1949. gada 25. martā tika veiktas iedzīvotāju masveida deportācijas.

Trešās atmodas laikā Cēsis kļuva par vienu no neatkarības atjaunošanas kustības centriem. 1988. gada 14. jūnija piemiņas gājienā rotkalis Daumants Kalniņš pirmoreiz atklāti nesa sarkanbaltsarkano karogu. Cēsīs tika nodibināta pirmā Latvijas Tautas frontes nodaļa ārpus Rīgas. 1988. gada 20. oktobrī Jaunās pils Lādemahera tornī pacēla Latvijas valsts karogu. 1998. gadā atjaunoja Uzvaras pieminekli.

Cēsu pilsētas pašvaldības vadītāji

Mihaels Marnics (Cēsu birģermeistars pirms 1805. gada).

Cēsu pilsētas domes locekļi (1928–1931).

• zināmie birģermeistari: Sebastiāns Ditmers (1651), Heinrihs Zeklers (1583), Johans Millers (1596), Hans Berenss (1610), Vilhelms Šleijers (1621), Erhards Hiršs (1639), Georgs Vinters (1651), Zigismunds Zeklers (1655), Johans Gīgings (1666), Baltazars Šulcs (1670), Georgs Rūvijs (1678), Vilhelms Šleijers (1682), Johans Frīdrihs Rūvijs (1710), Johans Gecs (1714), Lindemans (1725), Johans Frīdrihs Vinters (1726), Valentīns Meijers (1727, 1737), Gellens (1740), Daniels Heincs (1748), Kārlis Frīdrihs fon Zīverss (1760), Mihaels Marnics (1781), Jakobs Trompovskis (1788), Ludvigs fon Kīters (1796), Hasings (1804), Reinholds Drēzdens (1812), Mihaels Kristofs Marnics (1812),
• pilsētas galvas: Georgs Trampedahs (1878-1906), Voldemārs Bērsons (1906-1917), Edvards Treimanis (1917), Longīns Ausējs (1918, 1919), Eduards Jaunzems (1920-1922), Kārlis Vanadziņš (1922-1933), Kārlis Līkums (1933-1934), Rūdolfs Kauce (1934-1939), Hugo Drava-Blumbergs (1939-1940), Aleksandrs Čoke (1940),
• pilsētas vecākais: Hugo Drava-Blumbergs (1941-1944),
• pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāji: Atis Gulbis (1940-1941), Kārlis Štālmanis (1944-1945), Edgars Plotnieks (1945-1948), Kārlis Banka (1948-1955), Nikolajs Savenkovs (1955-1957), Ivans Grizāns (1957-1964), Asja Gislere (1965-1969), Kārlis Stokmanis (1969-1980), Ausma Pētersone (1980-1984), Jānis Beikmanis (1984-1990), Jānis Endele (1990), Imants Timermanis (1990-1991),
• pilsētas domes priekšsēdētāji: Jānis Beikmanis (1991-2001), Gints Šķenders (2001-2013), Jānis Rozenbergs (2013-).