Kārlis Vanadziņš
Kārlis Gerhards Vanadziņš (1865—1956) bija latviešu strēlnieku ārsts un sabiedriskais darbinieks, Cēsu pilsētas galva (1922–1933), Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktors (1939-1940).
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1890. gada 17. maijā Trikātas pagasta "Ūdriņos" piecu bērnu ģimenē, tēvs Kārlis — mežzinis, māte Jūlija (dzimusi Vāvere), jaunākais brālis ērģelnieks Nikolajs Vanadziņš (1890—1965). Mācījās Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. Sāka medicīnas studijas Tērbatas Universitātē, bet Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā viņu mobilizēja Krievijas Impērijas armijā, bija 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka jaunākais ārsts. Piedalījās Ziemassvētku kaujās, apbalvots ar Sv. Staņislava ordeņa III šķiru ar šķēpiem un banti. 1917. gada 21. septembrī Vanadziņš absolvēja studijas Tērbatas Universitātē un ieguva ārsta grādu, bija vecākā pulka ārsta vietas izpildītājs.[1]
Pēc Oktobra revolūcijas Vanadziņu 1918. gada janvārī atvaļināja no dienesta un viņš strādāja par Rāmuļu pagasta ārstu. Latvijas SPR laikā no 1919. gada 1. janvāra bija Cēsu apriņķa ārsts, pēc Cēsu kaujām 1919. gada 27. jūnijā pievienojās Ziemeļlatvijas brigādei. No 23. jūlija bija Vidzemes divīzijas lazaretes jaunākais ārsts, 1. septembrī kļuva par 8. Daugavpils kājnieku pulka vecāko ārstu. Pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma 1920. gada 19. maijā sāka strādāt Rīgas Kara slimnīcā par jaunāko ārstu kapteiņa pakāpē, 13. oktobrī atvaļināts no dienesta armijā.[1]
No 1922. līdz 1933. gadam Kārlis Vanadziņš bija Cēsu pilsētas galva, pēc tam vadīja Cēsu pilsētas rentgena un fizioterapijas kabinetu. 1939. gadā viņu iecēla par Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktoru un galveno ārstu.
Otrā pasaules kara laikā pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā K. Vanadziņu atbrīvoja no Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktora amata un viņš atgriezās Cēsīs, kur atjaunoja privāto un slimo kasu slimnieku pieņemšanu savā namā Rīgas ielā 15, tad līdz 1944. gadam bija Cēsu pilsētas ambulances ārsts.[2] 1944. gada rudenī viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tur nostrādāja dažus gadus Lībekā, pēc kam pārcēlās uz Vekšes pilsētu Zviedrijā, kur savā mājā izveidoja latviešu grāmatu un gleznu kolekciju. Miris 1965. gada 9. jūlijā Lundas slimnīcā.[1]