Skopje
Skopje (maķedoniešu: Скопје, albāņu: Shkupi) ir pilsēta Ziemeļmaķedonijas ziemeļos, Vardaras upes augštecē. Ziemeļmaķedonijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta.
| Skopje Скопје | |||
|---|---|---|---|
 | |||
| |||
  Skopje | |||
| Koordinātas: 42°0′N 21°28′E / 42.000°N 21.467°EKoordinātas: 42°0′N 21°28′E / 42.000°N 21.467°E | |||
| Valsts |
 Ziemeļmaķedonija | ||
| Platība | |||
| • Kopējā | 571,46 km2 | ||
| Augstums | 240 m | ||
| Iedzīvotāji (2015. gadā) | |||
| • kopā | 544 086 | ||
| • blīvums | 952,1/km² | ||
| Laika josla | CET (UTC+1) | ||
| • Vasaras laiks (DST) | CEST (UTC+2) | ||
| Mājaslapa |
www | ||
 Skopje Vikikrātuvē | |||
Apkārtnē saglabājies romiešu akvedukts, bizantiešu Svētā Panteleimona baznīca ar lieliskām freskām un Stefana Dušana laika akmens tilts pār Vardaras upi.
VēstureLabot
Seno Skupi (Skupi) dibinājuši dardāni (dardani) 3. gadsimtā p. m. ē. Kopš 148. gada tā ir romiešu varā, un ir Augšmēzijas (Moesia superior) provinces galvaspilsēta. Kopš 395. gada — Bizantijas impērijā. 483. gadā šeit piedzima viens no izcilākajiem Bizantijas imperatoriem Justiniāns I. 518. gadā seno Skopji gandrīz pilnīgi noposta zemestrīce.
Justiniāns liek atjaunot savu dzimto pilsētu, un to, nosaucot par Justiniana Prima, uzceļ citā vietā (lejpus pa Vardaru). Pilsētu 7. gadsimta beigās gandrīz pilnīgi noposta iebrukušās slāvu ciltis. Vēlākā gaitā Skopje ir cīņas arēna starp Bizantiju un Bulgārijas Pirmo valsti. 11. gadsimta beigās pilsētu atkal izposta zemestrīce.
13. gadsimta vidū Skopje ir bulgāru valdnieka Konstantīna I Asena galvaspilsēta. 1282. gadā Skopji ieņem serbi. 14. gadsimta vidū Skopje ir varenākā Serbijas valdnieka Stefana Dušana impērijas galvaspilsēta. 1392. gadā, trīs gadus pēc izšķirošās Kosovas kaujas, Skopji ieņem Osmaņu impērija, kuras īpašumā Skopje ir līdz 1912. gadam. Tās nosaukums šajā laikā bija Iskiba (Üsküb), un tā bija Kosovas vilājeta centrs.
1555. gadā pilsētu vēlreiz izposta zemestrīce. 1689. gadā pilsētu noposta austriešu ģenerālis Pikolomīni. Vēlākos gados pilsēta pamazām panīkst un 19. gadsimta vidū tajā ir apmēram 10 000 iedzīvotāju.
Pilsētas atdzimšana sākas pēc 1873. gada, kad caur to tiek ierīkota Belgradas—Saloniku dzelzceļa līnija. Pilsētas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija raibs — šeit dzīvoja albāņi, serbi, bulgāri, turki, čigāni. Arī pašus maķedoniešus līdz 20. gadsimta vidum pieskaitīja vai nu pie serbiem vai bulgāriem, atkarībā no politiskās nepieciešamības.
1903. gadā Skopje ir viens no neveiksmīgās, pret turkiem vērstās Ilindenas sacelšanās (Илинденско востание) centriem. 1912. gada 12. augustā turkus no Skopjes padzen albāņu spēki. Pēc dažiem mēnešiem Pirmā Balkānu kara laikā pilsētu ieņem serbi.
Pirmā pasaules kara laikā Skopji ieņem bulgāru armija, tomēr pēc kara Skopje tiek iekļauta Serbu, horvātu un slovēņu karalistē (t.i. Dienvidslāvijā).
Arī Otrā pasaules kara laikā pilsētu ieņem Bulgārijas karaspēks. Pēc kara tiek nodibināta Maķedonijas Tautas republika, par kuras galvaspilsētu tiek izraudzīta Skopje. 1963. gadā Skopjē atkal notiek zemestrīce, kura izposta pilsētu. Tiek nopostītas 80% ēku.
1991. gada 17. septembrī Maķedonijā notiek referendums par neatkarību, un Skopje kļūst par neatkarīgās Maķedonijas Republikas galvaspilsētu. Jāatzīmē, ka Maķedonija, atšķirībā no citām Dienvidslāvijas republikām, neatkarību ieguva bez asiņaina kara.
CilvēkiLabot
Skopjē vai tās apkārtnē dzimuši:
- Justiniāns I (Ιουστινιανός A') (483—565) — Bizantijas imperators;
- Milčo Mančevskis (Милчо Манчевски) (1959) — kinorežisors;
- Māte Terēze (Mater Teresa) (1910—1997) — katoļu mūķene.