Vikipēdija

Pitalova

pilsēta Krievijā, Pleskavas apgabalā
(Pāradresēts no Abrene)

Pitalova (krievu: Пыталово) ir pilsēta Krievijas Federācijā, kas no 1920. līdz 1940. gadam bija Latvijas Republikas, bet no 1940. līdz 1944. gadam — Latvijas PSR teritorijā. No 1921. līdz 1938. gadam tās nosaukums bija Jaunlatgale, pēc tam pārdēvēja par Abreni, bet pēc pievienošanas Krievijai 1945. gadā pārdēvēta par Pitalovu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tā de facto palika Krievijas Federācijas sastāvā, bet pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007. gadā Latvija arī de iure atteicās no pretenzijām uz Abreni.[2]

Pitalova
pilsēta
Пыталово
Pitalovas dzelzceļa stacijas uzraksts 2007. gadā
Pitalovas dzelzceļa stacijas uzraksts 2007. gadā
Ģerbonis: Pitalova
Ģerbonis
Location of Pitalova
Pitalova (Pleskavas apgabals)
Pitalova
Pitalova
Koordinātas: 57°03′43″N 27°55′09″E / 57.06194°N 27.91917°E / 57.06194; 27.91917Koordinātas: 57°03′43″N 27°55′09″E / 57.06194°N 27.91917°E / 57.06194; 27.91917
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais apgabals Ziemeļrietumu federālais apgabals
Federācijas subjekts Pleskavas apgabals
Rajons Pitalovas rajons
Pirmoreiz minēta 1782
Ciema tiesības 1925
Pilsētas tiesības 1933
Vēsturiskie
nosaukumi

Jaunlatgale (1921—1938)

Abrene (1938—1945)
Augstums 80 m
Iedzīvotāji (2021)[1]
 • kopā 5 263
Laika josla UTC+3 (UTC+3)
Mājaslapa pytalovo.reg60.ru
Pitalova Vikikrātuvē
Jaunlatgales (vēlāk — Abrenes, Pitalovas) dzelzceļa stacija (1937)
Dzelzceļa stacija mūsdienās (noņemts ēkas oriģinālais uzraksts "Jaunlatgale", kas atradās virs ieejas

Nosaukums

labot šo sadaļu

Latvijā izplatīta versija, ka pilsētas nosaukums „Pitalova” ir pārkrievots no „Pietālava, Pietalva, Pītolva, Pītolova”, ar nozīmi — „pie Tālavas”.[3][4] Latvijā ir vairākas vietas, kur nosaukums izveidojies ar norādījuma priedēkli (Pierīga, Piebalga, Piedrujas, Piekrastes, Pikalne, Piesauļi, u.c.). Tāpat arī pilsētas atrašanās vieta vēsturiski robežojusies ar seno, tirdzniecības plūsmai nozīmīgo Tālavas (Tolowa, Tuolova, Pītolva) apgabalu, kura nosaukums datēts jau ar 13. gadsimta sākumu.

1938. gadā pilsētai piešķirtais nosaukums Abrene ir cēlies no Tālavas dalīšanas līgumā pieminētās Abrenes Atzeles zemē.

Vēsture

labot šo sadaļu
Vēsture

   Vācu ordeņa valsts 1240—1525
  Livonijas Konfederācija 1525—1558
  Livonijas Karaliste 1558—1583
  Polijas—Lietuvas ūnija 1583—1626
  Zviedrijas impērija 1626—1710
  Krievijas cariste 1710—1721
  Krievijas Impērija 1721—1917
  Krievijas Republika 1917—1918
  Vācijas Impērija 1918—1918
  Krievijas PFSR 1918—1920
  Latvija 1920—1940
  Latvijas PSR 1940—1941
  Trešais reihs 1941—1944
  Latvijas PSR 1944—1945
  Krievijas PFSR 1945—1991
  Krievija 1991—pašlaik

 
Abrenes pamatskola 1930. gadu sākumā
 
Abrenes ģerbonis (no 1933)

Teritorijas apgabals vēsturiski bijusi robežteritorija, kuru apdzīvojuši balti, somugri un slāvi. Latgaļu apdzīvotās zemes atradās uz rietumiem no Veļikajas upes (agrāk — Mudava) un Sebežas, teritorijā, kura aptver Abrenes pilsētu un apriņķa lielāko daļu. Novads ietilpa latgaļu zemē Atzelē, kurš rietumos robežojās ar lielo latgaļu zemi Tālavu. Ar šo faktu saistīta viena no Pitalovas nosaukuma izcelsmes versijām (pie Tālavas).[4]

13. gadsimtā, izveidojoties Livonijas Konfederācijai, Abrenes pilsnovads kļuva par Rīgas arhibīskapijas daļu, bet 1476. gadā šo teritoriju atkaroja Pleskavas kņazi.[5] Pēc Livonijas kara 16. gadsimtā novada rietumu daļa nonāca Polijas-Lietuvas sastāvā, bet pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Abrene kļuva par Krievijas Impērijas Pleskavas guberņas daļu. 1782. gadā Pitalovas sādža (krievu: сельцо) pirmo reizi minēta vēstures avotos. Vēl 19. gadsimta beigās konstatēts, ka Pitalovas apkārtnē daļa ļaužu, ko dēvēja par "krievu latviešiem", joprojām runāja latgaļu valodā. Krievijas Impērijas sastāvā Abrenes apriņķis bija līdz pat Pirmā pasaules kara beigām.[4]

1863. gadā uz Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijas izbūvēja Pitalovas pieturas punktu, kas 1873. gadā atklāta kā telegrāfa postenis, bet vēlāk kļuva par pilnvērtīgu staciju.[6] Lai nodrošinātu kokmateriālu pārvadāšanu, 1902. gadā no Pitalovas izbūvēja dzelzceļa atzaru līdz Sitai,[7] ko 1916. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, armijas vajadzībām pagarināja līdz Ieriķiem.[8] Šajā laikā Pitalovas stacija un tās apkārtne sāka veidoties par apdzīvotu vietu.[9]

Brīvības cīņu un Latvijas valsts periods

labot šo sadaļu

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas Tautas padome pasludināja, ka tā apvieno visas latviešu apdzīvotās teritorijas Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņās.[4] 1919. gada 10. jūnijā Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētajā memorandā bija teikts, ka "latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas—Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas [Kārsavas] un Pitalovas stacijām."

1920. gada 14. janvārī, noslēdzoties Abrenes kaujai, Latvijas Bruņotie spēki ieguva kontroli pār Pitalovu un tuvāko apkārtni.[10] Saskaņā ar Latvijas—Krievijas miera līgumu, kurā Krievija "bez ierunām" un "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no tiesībām attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, arī Pitalovu un tās dzelzceļa mezglu kopā ar 3 pagastiem iekļāva Latvijā.[4]

1921. gadā Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali.[11] 1925. gada 18. decembrī Augšpils pagasta Jaunlatgalei piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu, 1933. gadā — pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu pārdēvēja par Abreni.

1920. gadā Pitalovā atradās dzelzceļa stacija un 8 dzīvojamās mājas dzelzceļa darbiniekiem.[12] Pēc 1925. gada Jaunlatgale piedzīvoja strauju izaugsmi.[13] Tā 1926. gadā atklāja pamatskolu,[14] 1935. gadā — elektrostaciju un Aizsargu namu,[15][16] 1936. gadā — ģimnāziju un kinoteātri,[17][18] 1939. gadā — stadionu un patērētāju biedrības "Turība" tirdzniecības namu.[19][20] Augot iedzīvotāju skaitam, izveidojās divas draudzes; 1931. gadā iesvētīja pareizticīgo baznīcu,[21] bet 1936. gadā — luterāņu baznīcu.[22] Līdz 1935. gadam bija uzceltas 114 dzīvojamās mājas ar 327 dzīvokļiem.[23] Straujās būvniecības izraisītā pieprasījuma dēļ apbūves gabalu cena pieauga pieckārt.[24] 1938. gadā no 326 apbūves gabaliem 170 bija apbūvēti. Apbūvi veidoja brīvstāvošas, apmestas koka ēkas ar skārda jumtiem. Bruģētas bija tikai galvenās pilsētas ielas, taču arī gar nebruģētām ielām bija izbūvētas betona ietves. Ielu malās veidoja liepu un papeļu alejas.[12] 1938. gadā pilsētā darbojās ap 60 tirdzniecības un 20 amatniecības uzņēmumi.[12]

Okupācijas periods

labot šo sadaļu

1940. gada 15. jūnijā 14 km attālumā no Abrenes Masļenku robežincidentā (Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos), NKVD nogalināja 5 un sagūstīja 37 robežargus un civiliedzīvotājus. 1940. gada 17. jūnijā Abrenē ienāca PSRS karaspēks, un 1940. gada 21. jūlijā Abrene nonāca Latvijas PSR sastāvā. Jau septembrī jaunā vara pārdēvēja 12 pilsētas ielas,[25] sākot ar ielām, kas nosauktas latviešu kultūras, politikas un sabiedrisko darbinieku vārdos. 1941. gada 14. jūnijā no Abrenes stacijas izsūtīja 24 Abrenes iedzīvotājus. Pavisam deportēja 447 Abrenes apriņķa iedzīvotājus.[26]

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka PSRS. Jau piektajā dienā pēc operācijas "Barbarosa" sākuma, 1941. gada 27. jūnijā, Luftwaffe lidmašīnas bombardēja vilcienu, kas pameta Abreni Pleskavas virzienā.[27][28] 1941. gada 5. jūlijā Sarkanās armijas daļas bez pretestības atkāpās no Abrenes. Pilsētu ieņēma vācu 41. motorizētais korpuss, un sākās vācu okupācija. Aizstājcietumu pārvalde bijušās ģimnāzijas telpās un stacijai piegulošajās ēkās ierīkoja nometni "mazāk politiski bīstamajiem" ieslodzītajiem. 1941. gada 12. augustā netālajā Balastu purvā Arāja komanda nošāva ap 150 Abrenes un apkārtējo pagastu ebreju.[29] Salīdzinājumam, 1935. gadā Abrenē dzīvoja 61 ebrejs, kas veidoja 4,9% pilsētas iedzīvotāju.

1944. gada sākumā frontes apgādes vajadzībām Vērmahts norīkoja vietējos zemniekus un karagūstekņus dzelzceļa līnijas Abrene—Opočka būvniecībā.[30][31]

Latvijas atkārtotās okupācijas laikā 1944. gada 22. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Abreni. Gatavojoties Abrenes pievienošanai Krievijai, jūlija beigās Pleskavas apgabala izpildkomitejas operatīvā grupa inventarizēja infrastruktūras un ekonomisko stāvokli Abrenē, secinot, ka pilsētā ir saglabājušās 77 apdzīvojamas celtnes (aptuveni 40% pirmskara apbūves).[32] 22. augustā Krievijā esošajam Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijam lika "griezties ar lūgumu" iekļaut Abrenes pilsētu kopā ar sešiem apriņķa pagastiem: Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastu Krievijas PFSR sastāvā, to pamatojot ar lielo krievu īpatsvaru teritorijā. Nākamajā dienā, 1944. gada 23. augustā, teritoriju pievienoja Krievijas PFSR jaunizveidotajam Pleskavas apgabalam, kā rezultātā Latvijas teritorija zaudēja 2% savas platības.[4] 1945. gadā Abrenē dzīvoja ap 1200 iedzīvotāju.[33] Pēc pievienošanas Krievijai 1945. gadā, Abreni pārdēvēja par Pitalovu, taču stacijas nosaukums Abrenes vārdu saglabāja līdz 1963. gadam.[24]

Ielu nosaukumu maiņa Abrenē / Pitalovā
1936. gadā Mūsdienās Oriģinālvalodā
Brāļu Skrindu iela Komjaunatnes iela Комсомольская улица
Grāvju iela Partizānu iela Партизанская улица
Jāņa Čakstes iela Uzvaras iela улица Победы
Kalpaka iela Puškina iela Пушкинская улица
Latgales iela Padomju iela Советская улица
Lāčplēša iela Sarkanarmijas iela Красноармейская улица
Upes iela Pionieru iela Пионерская улица

Latvijas neatkarības atjaunošanas periods

labot šo sadaļu

Kad 1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, tās 9. pantā nosakot Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar 1920. gada miera līgumu.[4] Deklarācijas preambulā arī tika konstatēts, ka 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme joprojām ir spēkā de iure, nosakot pārejas periodu valsts varas de facto atjaunošanai. Tas savukārt noslēdzās līdz ar valstiskās neatkarības de facto pasludināšanu 1991. gada 21. augustā.[34] Latvijas puse uzskatīja, ka PSRS tiesiskā mantiniece Krievija, pieņemot 4. maija deklarāciju, akceptē arī Latvijas teritoriju, kāda tā bija 1920. gada Miera līguma slēgšanas brīdī. Tādējādi, 1992. gada 22. janvārī, LR Augstākā padome, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai 1944. gadā par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu".[4]

Krievija tam nepiekrita, tādēļ jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas—Krievijas robežas nospraušanai. Šajā laikā Latvija pretendēja uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, kas savukārt nevēlējās pieļaut teritoriālas domstarpības ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar Krieviju. Līdz ar to 1997. gada 9. decembrī Latvija apstiprināja Latvijas—Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.[4]

Pēc iestāšanās ES un NATO Latvija 2005. gadā Krievijai izvirzīja prasību Latvijas—Krievijas robežlīgumam pievienot deklarāciju ar atsauci uz 1920. gada miera līgumu. Taču tā laika politiskā vadība nolēma piekāpties, to skaidrojot ar nepieciešamību respektēt ES un NATO garantēto drošību. 2007. gada 27. martā Maskavā Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs robežlīgumu parakstīja, 17. maijā to ratificēja Saeima, un 29. maijā to apstiprināja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.[4]

Demogrāfija

labot šo sadaļu

Atrodoties Latvijas sastāvā, Abrene bija viena no visstraujāk augošajām apdzīvotajām vietām valstī. Abrenes straujā demogrāfiskā izaugsme skaidrojama ar vairāku apstākļu kopumu. Pirmkārt, 1925. gadā Jaunlatgale no neliela ciema kļuva par apriņķa pārvaldes centru, un, lai topošā pilsēta pilnvērtīgi spētu pildīt jaunās funkcijas, tajā bija jābūvē infrastruktūra un jāieved darbaspēks.

Otrā pasaules kara gaitā daļa pilsētas iedzīvotāju gāja bojā vai tika deportēti. Pēc Abrenes pievienošanas Krievijai vairums Abrenē dzīvojošo latviešu pilsētu pameta un pārcēlās uz Latviju, tādējādi Abrene piedzīvoja būtisku sabiedrības nomaiņu, un mūsdienās latvieši veido niecīgu daļu pilsētas iedzīvotāju.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
1930849—    
19351 242+7.91%
19381 500+6.49%
19451 200−3.14%
19593 453+7.84%
19704 099+1.57%
19795 173+2.62%
19897 100+3.22%
19967 300+0.40%
19987 200−0.69%
20007 200+0.00%
GadsIedz.±% g.p.
20017 100−1.39%
20026 806−4.14%
20046 650−1.15%
20056 542−1.62%
20066 426−1.77%
20076 257−2.63%
20086 070−2.99%
20095 953−1.93%
20105 826−2.13%
20115 819−0.12%
20125 687−2.27%
GadsIedz.±% g.p.
20135 574−1.99%
20145 447−2.28%
20155 424−0.42%
20165 406−0.33%
20175 335−1.31%
20185 348+0.24%
20195 350+0.04%
20205 354+0.07%
20215 263−1.70%

Etniskais sastāvs

labot šo sadaļu
Abrenes iedzīvotāju etniskais sastāvs 1935. un 2020. gadā
Tautība 1935. 2020.
skaits % skaits %
Krievi 626 50,4 4862 92,4
Latvieši 479 38,6 12 0,2
Baltkrievi 25 2,0 78 1,5
Citi 112 9,0 311 5,9
Kopā 1242 5263

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Viskrievijas 2020. gada tautskaites rezultāti (stāvoklis uz 2021. gada 1. oktobri).
  2. ↑ «Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu». Likumi.lv. 2007-11-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-26. Skatīts: 2009-11-06.
  3. ↑ «Latgolas Škola, Nr.1 (01.01.1938). Latgolas vītu nūsaukumi.». Skatīts: 30.09.2023.
  4. ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 lvportals.lv. «Kā Latvija ieguva un pazaudēja Abreni - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-13.
  5. ↑ https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp%7Cissue:692453%7Cpage:35 Andersons, E. Latvju enciklopēdija. Linkolna: Augstums Printing Service, 1983, 615 lpp.
  6. ↑ «Foto: Stacija Jaunlatgale (Abrene)». Dzelzceļa muzejs. Skatīts: 21.04.2024.
  7. ↑ «Latvijas dzelzceļa līnijas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. martā. Skatīts: 2010. gada 10. oktobrī. Arhivēts 2014. gada 29. martā, Wayback Machine vietnē.
  8. ↑ Latvijas dzelzceļi 1918-1938. Rīga: Valsts dzelzceļu izdevniecība, 1938, 22. lpp.
  9. ↑ Brīvā Zeme: Piektdiena, 8. janvāris, 1937 Jaunlatgales apriņķis skaitļu apgaismojumā[novecojusi saite]
  10. ↑ «Latgales atbrīvošanas cīņu gaitā ieņemta Pitalova (Abrene)». Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  11. ↑ Jaunākās Ziņas, Nr.206. «Latvija: Stacijas pārdēvēšana». periodika.lv, 1921-09-12. Skatīts: 2022-11-13.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 «"Latgales Vēstnesis", Nr. 85. 1938 5 VIII.». 1938. gada 5. augustā. Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  13. ↑ «"Abrene", A. Melnalksnis. "Aizsargs", Nr. 5. 1938 15 V.». 1938. gada 15. maijā. Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  14. ↑ «Atvērta pirmā latviešu skola Abrenē». Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  15. ↑ «Sāk darboties Jaunlatgales elektriskā stacija». Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  16. ↑ «Aizsargu nams Jaunlatgales pilsētā. Atklāts 1935.gadā.». Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  17. ↑ «Latgales dati. Jaunlatgales (Abrenes) latviešu ģimnāzijas atklāšanas svinīgais akts.». Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  18. ↑ «Jaunlatgalē atvērts kino nams». Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  19. ↑ «Abrenē jauns moderns sporta laukums». Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  20. ↑ «Latgales dati. Abrenē plānota "Turības" nodaļas tirdzniecības nama celtniecība.». Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  21. ↑ «Latgales dati. Iesvētīta Abrenes Nikolaja brīnumdara pareizticīgo baznīca.». Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  22. ↑ «Latgales dati. Iesvētīta Jaunlatgales (Abrenes) luterāņu baznīca.». Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  23. ↑ https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp%7Cissue:695381%7Carticle:DIVL15%7Cpage:6 Jaunlatgales apriņķis. Rīga: Rota, 1937. 68 lpp. Skatīts: 2024. gada 21. septembrī
  24. ↑ 24,0 24,1 «R. Kadeģis, S. Metuzāls. "Abrene. Sabiedrisko lietu ministrijas šedevrs".». Skatīts: 2024. gada 31. janvārī.
  25. ↑ «Pārdēvētas ielas Abrenē». Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  26. ↑ «Latvijas iedzīvotāju 1941. gada 14. jūnija deportācija». archiv.org.lv. Skatīts: 2024. gada 7. maijā.
  27. ↑ «Vētrainais laiks. Время грозовое» (krievu). Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  28. ↑ «Pitalovas pilsēta. 9. nodaļa. Город Пыталово (раздел 9)» (krievu). Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  29. ↑ «Urtāns A. 2008. "Holokausts Latvijas provincē: Abrenes apriņķis." Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 23. sējums. Holokausta pētniecības problēmas Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. lpp. 85, 377.». Skatīts: 2024. gada 7. maijā.
  30. ↑ «Ceļš Pitalova — Opočka. Дорога Пыталово - Опочка» (krievu). Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  31. ↑ «Pitalova — Opočka. Пыталово — Опочка» (krievu). Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  32. ↑ «Pitalovas pilsēta. 11. nodaļa Город Пыталово (раздел 11)» (krievu). Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  33. ↑ «Pitalovas pilsēta. 12. nodaļa Город Пыталово (раздел 12)» (krievu). Skatīts: 2024. gada 8. maijā.
  34. ↑ lvportals.lv. «4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-13.

Literatūra

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pitalova&oldid=4177315"