Ļviva

pilsēta Ukrainā
(Pāradresēts no Ļvova)

Ļviva[2] (ukraiņu: Львів), vēsturiski arī Ļvova (krievu: Львов, poļu: Lwów) un Lemberga (vācu: Lemberg), ir pilsēta Ukrainas rietumos apmēram 80 kilometrus no Polijas robežas. Apgabala centrs. Viens no Ukrainas svarīgākajiem ekonomikas un kultūras centriem. Vēsturiski arī svarīgs poļu un Austroungārijas kultūras centrs. Vēsturiskā Galīcijas galvaspilsēta. Pilsētas centrs ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pilsētas pašvaldībā ietilpst arī Vinniku pilsēta un divi pilsētciemati.

Ļviva
Львів
Ļviva
Karogs: Ļviva
Karogs
Ģerbonis: Ļviva
Ģerbonis
Ļviva (Ukraina)
Ļviva
Ļviva
Koordinātas: 49°51′N 24°01′E / 49.850°N 24.017°E / 49.850; 24.017Koordinātas: 49°51′N 24°01′E / 49.850°N 24.017°E / 49.850; 24.017
Valsts Karogs: Ukraina Ukraina
Apgabals Ļvivas apgabals
Dibināta 13. gadsimtā
Pilsētas tiesības 1353. gadā
Administrācija
 • Mērs Andrijs Sadovijs
Platība
 • pilsēta 182,01 km2
Augstums 296 m
Iedzīvotāji (2022)[1]
 • pilsēta 717 273
 • blīvums 3 942/km²
 • aglomerācija 1 498 000
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indekss 79000
Mājaslapa www.city-adm.lviv.ua
Ļviva Vikikrātuvē

Pilsētu 1256. gadā svarīgu tirdzniecības ceļu krustojumā dibināja Galīcijas-Volīnijas kņazistes kņazs un Rutēnijas karalis Danilo un nosauca to sava otrā dēla un troņmantnieka Ļeva Daņiloviča (1269 — ap 1301) vārdā. 1272. gadā Ļviva Galičas vietā kļuva par karalistes galvaspilsētu.

1349. gadā Polijas karalis Kazimirs III ieņēma pilsētu un pievienoja to Polijas valstij, bet 1356. gadā piešķīra tai Magdeburgas tiesības. No 1370. gada Ļviva bija Ungārijas sastāvā, tomēr karaliene Jadviga 1387. gadā to atkal pievienoja Polijas kronim. Vēlāk pilsētā kronējās vairāki Polijas karaļi. Polijas—Lietuvas kopvalsts laikā Ļviva bija viena no ievērojamākajām valsts pilsētām. Šeit vienlaicīgi atradās trīs arhibīskapijas — katoļu, uniātu un armēņu. Sākoties Žečpospolitas norietam, Ļviva izturēja vairākus aplenkumus — 1649. gadā to aplenca Bohdans Hmeļnickis, 1655. gadā zviedri, 1672. gadā — Osmaņu sultāns Mehmets IV, 1675. gadā — atkal turki. Lielā Ziemeļu kara laikā 1704. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XII ieņēma un izlaupīja pilsētu.

1772. gadā, pēc pirmās Polijas dalīšanas, Ļviva nokļuva Austrijas sastāvā, un kļuva par Galīcijas un Lodomērijas Karalistes (vācu: Königreich Galizien und Lodomerien mit dem Großherzogtum Krakau und den Herzogtümern Auschwitz und Zator) galvaspilsētu. Pilsētu pārdēvēja par Lembergu, un par administratīvo valodu kļuva vācu valoda. 1784. gadā ķeizars Jozefs II atkal atvēra Ļvivas Universitāti. 1861. gadā Ļvivā sasauca Galīcijas Seimu un Galīcijai piešķīra diezgan plašu autonomiju. Ļviva kļuva gan par poļu, gan ukraiņu galveno kultūras centru, jo pārējos šo tautu apdzīvotajos apgabalos (Vācijā un Krievijā) šādu brīvību nebija.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada septembrī Ļvivu ieņēma krievu karaspēks, bet 1915. gada jūnijā Austroungārijas armija to atkaroja. Pēc Austroungārijas sabrukuma 1918. gada 1. novembrī Ļvivā tika proklamēta Rietumukrainas Tautas Republika. Poļu—ukraiņu kara laikā pilsētā un tās apkārtnē notika sīvas cīņas — poļi sagrāba varu pilsētā un izturēja ukraiņu aplenkumu. Arī poļu—padomju kara laikā Ļvivas apkārtnē notika sīvas cīņas. Rīgas miera līgums Ļvivu iekļāva atjaunotajā Polijas valstī. Starp pasaules kariem Ļviva bija viens no Polijas galvenajiem zinātnes un kultūras centriem, un tā arī bija ukraiņu nacionālās kustības centrs. Pilsētā dzīvoja ap 340 000 iedzīvotāju, no tiem 100 000 — ebreji. Pasaules slavu ieguva t.s. Ļvivas matemātikas skola.

Otrā pasaules kara sākumā, Polijas kampaņas laikā 1939. gadā, pie Ļvivas poļu armijas daļas atsita vācu uzbrukumu, bet kapitulēja padomju karaspēkam. Liela daļa no sagūstītajiem poļu virsniekiem pēc tam tika nošauti Katiņas slaktiņā. 1940. un 1941. gadā NKVD veica masveida terora aktus Ļvivā, notika iedzīvotāju deportācijas uz Sibīriju. Kad vācu karaspēks ieņēma Ļvivu, iesākumā ukraiņu iedzīvotāji sagaidīja tos kā atbrīvotājus. 1941. gada 30. jūnijā Ļvivā Ukraiņu nacionālistu organizācija (OUN) deklarēja Ukrainas neatkarīgās valsts atjaunošanu, tomēr jau drīz pēc tam vācieši arestēja OUN līderi Stepanu Banderu, kurš līdz 1945. gadam bija ieslodzīts Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Vācu okupācijas laikā gandrīz visi ebreji tika iznīcināti. Represēti tika arī pilsētas poļu iedzīvotāji, sevišķi intelektuāļi. Speciālā akcijā 1941. gada 3. un 4. jūlijā tika nogalināti 45 poļu universitātes profesori. Sarkanajai armijai tuvojoties Ļvivai, 1944. gada 23. jūlijā notika poļu Armia Krajowa kaujinieku sacelšanās Operācijas "Vētra" ietvaros. Četru dienu kauju rezultātā pilsētu ieņēma poļu kaujinieki. Padomju varas iestādes uzaicināja sacelšanās līderus uz pārrunām un NKVD tos arestēja.

Pēc kara Ļviva atkal tika iekļauta Ukrainas PSR sastāvā, gandrīz visi poļu iedzīvotāji tika padzīti no pilsētas. Liela daļa tika pārvietoti uz Vroclavas apkārtni, no kuras savukārt padzina vācu iedzīvotājus. Ļvivas Universitātes mācībspēku liela daļa pārvācās uz Toruņas Universitāti, kas mūsdienās ir viena no labākajām Polijā.

Padomju varas gados Ļviva turpināja būt par vienu no ukraiņu nacionālās pašapziņas centriem. Kopš 1991. gada tā ir neatkarīgās Ukrainas Republikas sastāvā.

Ļvivā (Ļvovā, Lembergā) dzimuši:

Sadraudzības pilsētas

labot šo sadaļu

Ļvivas sadraudzības pilsētas ir :

Ārējās saites

labot šo sadaļu