Stepans Bandera
Stepans Bandera (ukraiņu: Бандера Степан Андрійович; dzimis 1909. gada 1. janvārī, miris 1959. gada 15. oktobrī) bija viens no ukraiņu nacionālistu kustības vadītājiem, Ukraiņu nacionālistu organizācijas (OUN) (ukraiņu: Організація Українських Націоналістів) vadītājs (1941–1959).
| Stepans Bandera Бандера Степан Андрійович | |
|---|---|
 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1909. gada 1. janvāris.svg){kind=small} Austroungārija, Starijuhriņivas ciems (šodien: Ivanofrankivskas apgabala Kalušas rajons) |
| Miršanas dati |
1959. gada 15. oktobris Vācija, Minhene |
| Apglabāts | Minhenes kapsēta Waldfriedhof |
| Tautība | ukrainis |
| Politiskā partija | OUN→OUN(r) |
| Tēvs | Andrijs Bandera |
| Māte | Miroslava Bandera (Glodzinska) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Jaroslava Bandera (Oparovska) |
| Bērni | 3 |
| Augstskola | Ļvivas Politehnika |
| Reliģija | grieķu katolisms |
| Paraksts |
 |
Daudzi Stepanu Banderu uzskata par Ukrainas neatkarības cīnītāju, bet citi viņu dēvē par fašistu, kolaboracionistu un teroristu, terminu "banderovieši" attiecinot uz visiem ukraiņu nacionālistiem neatkarīgi no viņu attieksmes pret Banderu. Mūsdienu Ukrainas valdība neizmanto Banderu un OUN kā valsts simbolus.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļu
Dzimis 1909. gadā Starijuhriņivas ciemā Ivanofrankivskas apgabalā, kas tobrīd bija Austroungārijas impērijas sastāvā. Viņa tēvs Andrijs Bandera bija grieķu katoļu (uniātu) priesteris,[1] arī māte Miroslava bija no grieķu katoļu ģimenes.
Ukrainas neatkarības kara laikā 1918. gadā viņa tēvu ievēlēja par Rietumukrainas Tautas Republikas parlamenta deputātu, un 1919. gadā viņš kalpoja Ukraiņu Galīcijas armijā. No 1919. gada Stepans dzīvoja pie vecvecākiem Strijā, kur viņš līdz 1927. gadam mācījās ukraiņu klasiskajā ģimnāzijā, kopš 1922. gada darbojās Plastā (ukraiņu skautu kustība). Pēc ģimnāzijas beigšanas centās izbraukt uz Čehoslovākiju, lai iestātos Ukraiņu Tautsaimniecības akadēmijā, bet neveiksmīgi, jo no poļu varas iestādēm nesaņēma atļauju izbraukšanai. 1928. gadā viņš uzsāka agronomijas studijas Ļvivas Politehniskajā skolā Dubļanos, līdztekus darbojās ukraiņu militārās organizācijas izlūkošanas, bet vēlāk propagandas nodaļā.
1932. gadā Banderu pirmo reizi arestēja,[1] 1934. gadā viņu apsūdzēja līdzdalībā Polijas valdības ministra slepkavībā[2] un piesprieda nāvessodu, ko mainīja uz mūža ieslodzījumu.[3]
Pēc Otrā pasaules kara sākuma Polijas kampaņas laikā 1939. gada septembrī Banderu atbrīvoja no Brestas cietuma, un viņš kopā ar citiem OUN vadītājiem pārcēlās uz Vācijas okupēto Krakovu. Ar vācu okupācijas iestāžu atbalstu Bandera pārraudzīja tā saukto "mobilo grupu" izveidi, kurās piedalījās aptuveni 7000 cilvēku. Pēc tam, kad 1941. gada 30. jūnijā Vērmahts okupēja Ļvivu, OUN deklarēja neatkarīgās Ukrainas valsts atjaunošanu,[4] Pirmajās vācu okupācijas nedēļās OUN izveidotās mobilās grupas pārņēma policijas varu un bija iesaistītas aptuvenu 3000 ebreju arestēšanā, kurus 1941. gada 5. jūlijā nošāva Vācijas drošības policijas Einsatzgruppe C.[5] Tomēr jau drīz pēc tam 1941. gada jūlijā vācieši Stepanu Banderu arestēja un līdz 1944. gadam turēja ieslodzījumā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē.[6] Ukraiņu nacionālisti turpināja darboties pagrīdē.
1944. gada oktobrī Banderu atbrīvoja no ieslodzījuma un viņš dzīvoja Rietumvācijā, kur vadīja Ukraiņu nacionālistu organizāciju.[1] 1959. gada 15. oktobrī viņu noindēja VDK aģents Bohdans Stašinskis.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Grzegorz Rossolinski. Stepan Bandera: The Life and Afterlife of a Ukrainian Nationalist : Fascism, Genocide, and Cult. Columbia University Press, 2014. ISBN 978-3-8382-0684-4.
- ↑ William Holzmann, Zolt Aradi. The Ukrainian Nationalist Movement: an interim study (Report). Central Intelligence Agency, 1946.
- ↑ CIA. «National Archives NextGen Catalog». catalog.archives.gov. 1, 251, 259. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-01-02. Skatīts: 2023-01-02.
- ↑ Rudling, Per A. (2011). "The OUN, the UPA and the Holocaust: A Study in the Manufacturing of Historical Myths". The Carl Beck Papers in Russian and East European Studies (2107). doi:10.5195/CBP.2011.164. ISSN 2163-839X.
- ↑ Hannes Heer: Blutige Ouvertüre. Die Zeit. Nr. 26, 21. Juni 2001 (vāciski)
- ↑ Berkhoff, Karel C.; Carynnyk, M. (1999). "The Organization of Ukrainian Nationalists and Its Attitude toward Germans and Jews: Iaroslav Stets'ko's 1941 Zhyttiepys". Harvard Ukrainian Studies 23 (3): 149–184. JSTOR 41036794.
- ↑ Wojciech Roszkowski, Jan Kofman. Biographical Dictionary of Central and Eastern Europe in the Twentieth Century (angļu). London : Routledge, 2015. 57. lpp. ISBN 978-1-317-47594-1.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stepans Bandera.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Stepan Bandera — Perspectives for Ukrainian Revolution (audio recordings) (angliski)
- PETLURA, KONOVALETS, BANDERA — Three Leaders of Ukrainian Liberation Movement murdered by the Order of Moscow (audiobook)(angliski)
- Biogrāfija (krieviski)
 | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |