Valdemārs Ģinters

Valdemārs Valdis Ģinters (arī Ginters; 1899—1979) bija latviešu arheologs un sabiedrisks darbinieks. Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Ilggadīgs Valsts vēsturiskā muzeja (tagad: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) direktors, viens no pirmajiem latviešu arheologiem kurš ieguva plašāku atpazīstamību pasaulē un piedalījās vairākās ārvalstu arheoloģiskajās ekspedīcijās. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Latvijas Centrālās padomes vadītājs okupētajā Kurzemē (1944-1945).

Valdemārs Ģinters Valdemārs Ģinters 1921. gadā. Personīgā informācija Dzimis 1899. gada 27. novembrī Rīga, Krievijas Impērija Miris 1979. gada 24. jūlijā (79 gadi) Stokholma, Zviedrija Tautība latvietis

Zinātniskā darbība Zinātne Arheoloģija Darba vietas Valsts Vēsturiskais muzejs Zviedrijas Valsts vēstures muzejs Alma mater Latvijas Universitāte Kēnigsbergas Universitāte Pasniedzēji Makss Eberts Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1930) IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1935) Zviedrijas Vasas ordeņa IV šķ Igaunijas Ērgļa krusts Lietuvas Ģedimina ordenis

Dzīvesgājums

Valdemārs Ģinters dzimis 1899. gada 27. novembrī Rīgā, kā vācu guvernantes ārlaulības dēls. Nodots audzināšanā vācu ģimenē un bērnību pavadījis izteikti vāciskā vidē. Pusaudža gados Valdemāru adoptē viņa tēvs. Mācījies Rīgas pilsētas reālskolā, tad Latviešu izglītības biedrības reālskolā kuru pabeidzis 1918. gadā.

1919. gada februārī pārcēlies uz Liepāju kur brīvprātīgi iestājies Latviešu nacionālo bruņoto spēku Baloža brigādē. Dienējis 1. inženieru sapieru rotā un Studentu bataljonā. Vēlāk pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku. Piedalījies daudzās kaujās pret boļševikiem un bermontiešiem. Par 1920. gada 25. janvāra izlūkgājienu Latgales frontē apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Brīvības cīņu noslēguma dienējis Satversmes sapulces komandantūrā. 1921. gada februārī no dienesta atvaļināts kaprāļa pakāpē.

Iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas un Filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā kur kļūst par Makša Eberta skolnieku un sekotāju. 1924. gadā kopā ar Ebertu pārceļas uz Kēnigsbergu, kur studē arheoloģiju. Bijis latviešu studentu korporācijas Philyronia biedrs. 1928. gadā publicējis savu doktora disertāciju kurā aprakstīja skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju. Ar šo darbu ieguvis atpazīstamību Eiropas arheologu aprindās. 1931. gadā absolvē Latvijas Universitāti. 1934. gadā kļūst par Valsts vēsturiskā muzeja direktoru. Bijis arī Latvijas Mākslas akadēmijas docents un LU privātdocents etnogrāfijā. 30. gadu beigās piedalās Maksa Eberta vadītājos arheoloģiskajos izrakumos Prūsijā un pie Berlīnes. Piedalās vācu un zviedru ekspedīcijās Nīlas deltā, Ēģiptes valdības arheoloģiskajos pētījumos Memfisā un Sakarā, kā arī izrakumos Pompejās un Herkulānā. Stažējies lielākajos Vācijas muzejos, strādājis Upsālas, Kauņas, Tartu u.c. Eiropas muzejos. Piedalījies Vispasaules arheologu un Vispasaules mākslas vēstures konferencēs. No 1938. gada veica izrakumus Mežotnes pilskalnā.

Otrā pasaules kara sākumā Ģinters bija saistījies ar Anglijas izlūkdienestu. 1944. gada vasarā viņam izdodas daļu savas ģimenes nosūtīt drošībā — Zviedrijā. Pats paliek Rīgā līdz oktobrim kur kārto Valsts vēsturiskā muzeja kolekcijas piespiedu evakuācijai uz Vāciju. Daļu vērtīgāko mākslas priekšmetu iemūrē Rīgas pils pagrabos. Pēc Rīgas krišanas 1944. gada oktobrī devies uz Kurzemi kur aktīvi iesaistījies LCP darbībā organizējot nelegālu bēgļu transportu uz Zviedriju. Kurzemi atstājis 1945. gada 8. maija rītā un devies uz Zviedriju.

Pēc kara strādājis Zviedrijas Valsts vēstures muzejā Stokholmā. Piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Bergenā un Birkā. Kļuvis par Zviedrijas arheologu biedrības biedru. No 1949. gada līdz pat savai nāvei bija Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēdētājs un Baltijas humanitārās asociācijas loceklis. Miris 1979. gada 24. jūlijā Stokholmā.

Zinātniskā darbība

Viena no galvenajām Voldemāra Ģintera interešu sfērām bija senākais, agrais un vidējais dzelzs laikmets. Vadījis plašus arheoloģiskos izrakumus Daugmales (1933-39) un Mežotnes (1938-40) pilskalnos. Vairāki pētījumi par Latvijas pilskalniem papildināja zināšanas par šo arheoloģisko pieminekļu hronoloģiju. Daugmales pilskalnā iegūtais arheoloģiskais materiāls ievērojami paplašināja zināšanas par vikingu laikmeta tirdzniecības sakariem un vietējo iedzīvotāju kontaktiem ar kaimiņu zemēm. Interesējies arī par Latviešu etnogrāfiju, pētījis tautas tērpu un rotu vēsturi. Devis lielu ieguldījumu Latvijas arheoloģijas zinātnes attīstībai un ieviesis tajā jaunākas tā laika rietumu metodes.