Latviešu tautastērpi ir dažādiem novadiem raksturīgi latviešu nacionālie apģērbi. Senos laikos latviešu tērpi tika pieskaņoti klimatiskajiem apstākļiem. Ziemas un vasaras tērpi atšķīrās ar auduma biezumu. Vilnas audumu krāsošanai izmantoja dabīgās augu krāsvielas. Pamatojoties uz vēsturisko apstākļu un etnogrāfiskā materiāla pētījumiem, latviešu tautas tērpi tiek apvienoti piecos tautas tērpu kompleksos, tajos ir iekļauti vairāki vietējie varianti — novadu tautastērpi, kas izveidojušies līdz 19. gadsimta vidum noteiktu vēsturisku apstākļu rezultātā.

19. gadsimta beigu latviešu etnogrāfisko tērpu zīmējums no Jaņa Rozentāla albuma "Ainas no latviešu tautas dzīves"
Rucavas tautastērpi no 1920. gadā izdotā albuma "Peoples of All Nations: Their Life Today and Story of Their Past"

Tautas tērpu darinot, jāmeklē norādījumi tautas mākslas grāmatās, kas ne vienmēr ir dabūjamas, vai arī pie nedaudzajiem šīs mākslas speciālistiem, kas ne vienmēr ir sasniedzami. Sekas ir etnogrāfiski nepareizu tērpu darinājumi, kur sajauktas dažādu novadu tērpu īpašības, krāsu saskaņojumi un nepiemērotu tērpa piederumu valkāšana.

Arheologs un senatnes pētnieks Valdemārs Ģinters uzskatīja, ka „latviešu tērpus mūsu kultūras pieminekli un tautas mākslas vēstures skatījumā ir spilgtākais un daudzveidīgākais latviešu kultūras piemineklis”. Tautas dziesmas liecina, ka visur seno latviešu dzīvē tērpam aizvien ir bijusi liela nozīme un tas veidots ar sevišķu lepnumu un dziļu daiļuma izjūtu. Tērpu darinājušas pašas valkātājas ar lielu nopietnību un bagātu izdomu, tie vēstīja par tērpa valkātājas dabu, sabiedrisko un ģimenes stāvokli. Senos laikos šo tautas tērpa darināšanas mākslu meitas mācījās no mātes, jaunā paaudze no vecākās, reizēm pieliekot arī kādu jaunu izdomu no savas puses. Tērpa pamata doma un nozīme tomēr palika tā pati cauru gadu desmitiem un simtiem.

Dzimtcilvēku piesaistīšana muižas novadam 16. gadsimtā veicināja tērpu vietējo variantu jeb tā saucamo novadu savdabīgo tērpu rašanos. Naturālās saimniecības apstākļos sievietes pašas mājās darināja apģērbu no savā saimniecībās iegūtās vilnas un liniem.

Jaunākajos laikos daļēji mainījās apģērba darināšanas tehnikas, materiāli, pagriezums un rotājuma kompozīcija. Tērps kļuva krāsās bagātāks, un tam pievienojās jaunas sastāvdaļās — ņieburi, jakas, priekšauti, dažādas galvas segas.

19. gadsimta otrajā pusē tautas tērpu sāka ietekmēt pilsētas kultūrā un tos pakāpeniski nomainīja modes tērpi. 1880. gada Latviešu otrajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos Tirzas kora dalībnieku uzstāšanās tautas tērpos izraisīja lielu interesi un ideju, ka tautas tērps varētu būt koristu tērps, plašāk ieviesa III Dziesmu svētkos. „Rīgas kungu” spriedumos daudz neklausīdamās, dziedātājas ieradās svētkos ar dārgumiem, izceltiem no mātes vai vecmāmuļas tīnes dibena, tāpat interesantos, tikai retos mūža brīžos rādāmos tērpos bija ģērbušās dažu citu novadu koristes, un tieši šīs drošinieces bija tās, kas senās tradīcijas iznēsāja līdz pat brīdim, kad tautas tērpu jautājums jau bija izpētīts pamatīgi.[1]

Tautas tērpu komisijā rīkotāji aicināja darboties populāro mākslinieku Jūliju Madernieku, kas tautas tērpā meklēja jaunus ceļus, mēģinādams to modernizēt ar jūgendstila elementiem. Šādi modernizējumi vai patapinājumi senajam etnogrāfiskajam latviešu tērpam bij pilnīgi sveši, un jau toreiz pret tiem vērsās vēlāko „Latvju rakstu” autors Rihards Zariņš.

Etnogrāfiskais tērps

labot šo sadaļu

Latviešu tautas tērpi ir veidojušies saskaņā ar tautas attīstību, saimnieciskiem apstākļiem un ārēju iespaidu ietekmē. Dažos apgabalos tērpu veidošanās apstājusies 16. gadsimtā (Krustpilī), citur tā turpinājusies vēl līdz 19. gadsimtam. Novadu tērpi atšķiras ar darināšanas paņēmieniem, apģērba piegriezumu, rakstu kompozīciju, krāsu salikumu un valkāšanas tradīcijām. Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18. un 19. gadsimtu. To izpētes un atdarināšanas galvenais avots ir ekspedīcijās savāktie materiāli un paraugi, kas glabājas Latvijas Vēstures muzeja krātuvēs. Lielu ieguldījumu etnogrāfiskā tērpa izpētē ir devusi zinātniece Mirdza Slava.

Ārējās saites

labot šo sadaļu