Pompeji (latīņu: Pompeii, itāļu: Pompei) bija Senās Romas pilsēta, kas atrodas netālu no mūsdienu Neapoles, Kampānijas reģionā. Tā, tāpat kā Herkulāna, tika iznīcināta Vezuva izvirduma laikā 79.gada 24. augustā. Izvirduma laikā pilsētu pārklāja bieza pelnu kārta, tāpēc pilsēta saglabājusies praktiski neskarta. Pompeji iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Māja Pompejos

Pompeju dibināja oski 6. gadsimtā pirms Kristus. Pilsētas nosaukums visticamāk cēlies no osku vārda pumpe - pieci. Pilsēta ir izveidojusies apvienojoties pieciem miestiem. Pēc citas versijas pilsētas nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda pompe - triumfāls gājiens: Pomjeju un Herkulānas dibināšanas leģenda vēstī, kad Hērakls uzveicis milzi Gērionu, svinīgi izgājis cauri pilsētas ielām.

Kādu laiku Pompeji piederēja Kumai, kopš 6. gadsimta pirms Kristus beigām bija etrusku pakļautībā un bija pilsētu savienībā ar Kapuju vadībā. 5. gadsimta pirms Kristus divdesmitajos gados, kopā ar citām Kampānijas pilsētām, Pompeju iekaroja samnīti. Otrā Samnītu kara laikā samnītus uzveica Romas republika, bet Pompeji, aptuveni 310. gadā pirms Kristus, kļuva par Romas sabiedrotajiem.

Pilsēta piedalījās itāļu pilsētu savienības sacelšanās 90. - 88. gados pirms Kristus, kuru sacelšanās laikā 89. gadā pirms Kristus iekaroja Lūcijs Kornēlijs Sulla, pēc kā tika ierobežota pilsētas pašvaldība un pārveidota kā Romas kolonija - Colonia Cornelia Veneria Pompeianorum. Pilsētai bija svarīga loma tirdzniecības ceļā Via Appia, kas savienoja Romu un Dienviditāliju. Pompejā bija vasarnīcas daudziem dižciltīgiem romiešiem.

Pilsētas bojāeja

labot šo sadaļu
 
Karls Brulovs. Pēdējā Pompeju diena (1833)

Vezuva izvirduma priekštecis bija stiprā zemestrīce, kas norisinājās 62. gada 5. februārī un, daļēji, ir aprakstīta Tacita "Annālēs". Dabas kataklizma radīja ļoti lielus zaudējumus pilsētai, praktiski visas būves bija cietušas zemestrīces laikā. Lielākā ēku daļa tika saremontētas, tomēr daļa pat līdz pilsētas bojāejai 79. gadā, joprojām bija pussagruvušas.

Vezuva izvirdums sākās 79. gada 24. augustā pa dienu un ilga apmēram diennakti, par ko liecina daži saglabājušies Plīnija Jaunākā "Vēstuļu" manuskripti. Izvirduma rezultātā bojā gāja trīs pilsētas - Pompeji, Herkulāna, Stabija, kā arī daži nelieli ciemi un villas. Veicot arheoloģiskos izrakumus noskaidrojās, ka pilsētās viss ir saglabājies tieši tāds, kā līdz izvirduma brīdim. Zem daudziem metriem pelnu tika atrastas ielas, mājas ar pilnīgu iekārtojumu, cilvēki un dzīvnieki, kuri nepaspēja izglābties. Izvirdums bija tik spēcīgs, ka pelni no tā aizlidoja pat līdz Ēģiptei un Sīrijai.

No 20 000 Pompeju iedzīvotāju, ēkās un uz ielām bojā gāja apmēram 2000 cilvēku. Vairums iedzīvotāju pameta pilsētu līdz katastrofai, tomēr bojā gājušos atrod arī ārpus pilsētas. Tādēļ precīzu boja gājušo skaitu noteikt nav iespējams.

Starp bojāgājušajiem bija arī Plīnijs Vecākais, kas zinātnisku interešu vadīts mēģināja pietuvoties Vezuvam izvirduma laikā.