Parastais zalktis
Parastais zalktis (Natrix natrix) ir zalkšu dzimtas (Colubridae) Latvijā dzīvojoša čūsku suga, kas pieder pie ūdenszalkšu ģints (Natrix). No trim sastopamajām sugām tā ir Latvijas lielākā čūska, cilvēkam nekaitīga, apdzīvo visbiežāk mitras vietas, kur ir daudz zalkšu barības — vardes.[1]
| Parastais zalktis Natrix natrix (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Rāpuļi (Reptilia) |
| Kārta | Zvīņrāpuļi (Squamata) |
| Dzimta | Zalkšu dzimta (Colubridae) |
| Apakšdzimta | Ūdenszalkšu apakšdzimta (Natricinae) |
| Ģints | Ūdenszalkši (Natrix) |
| Suga | Parastais zalktis (N. natrix) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Parastais zalktis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
,_Otmoor,_Oxfordshire.jpg)
Parastais zalktis ir Eirāzijā dzīvojoša čūsku suga, kas sastopama plašā areālā: visā Eiropā, izņemot Skandināvijas un Lielbritānijas ziemeļus, un Āzijas rietumu un centrālajā daļā, līdz pat Baikālam, Mongolijas un Ķīnas ziemeļrietumiem.[1][2] Tas sastopams arī Ziemeļāfrikā: Marokā, Alžīrijā un Tunisijā.[2]
Izskats
labot šo sadaļuParastais zalktis ir lielākā Latvijā sastopamā čūska. Tā garums var sasniegt 1,5 metrus, ļoti retos gadījumos 2 m,[3] tomēr jau 1 metru gari īpatņi ir sastopami visai reti.[1] Mātītes ir ievērojami lielākas nekā tēviņi, toties astes garākas ir tēviņiem. Pieaugušas mātītes vidējais garums ir 75—80 cm, tēviņam apmēram 65 cm.[4] Parastā zalkša vidējais svars ir 96,25 g.[5] Galva šai sugai ir ovāla, acu zīlītes apaļas.[1]
Mugurpuse atkarībā no pasugas var būt pelēka, pelēkzaļa, pelēkbrūna vai zilgani melna. Gaišākas krāsas īpatņiem uz ķermeņa ir retinātu, tumšāku raibumu joslas vai arī sīks, gaišs punktojums,[4] arī melnajiem zalkšiem reizēm var būt mazi, gaiši punktiņi.[1] Latvijā dzīvojošajiem zalkšiem raksturīga pelēkā un melnā krāsa. Vēderpuse un rīkle balta, plankumaina. Galvas katrā pusē pie pakauša dzeltena, retāk oranža vai balta pusmēness veida zīme. Šie raibumi ir zalkša raksturīgākā pazīme, kas ļauj to atšķirt no citām Latvijā dzīvojošām čūskām, tai skaitā no odzes melnās formas.[1] Gaišajām morfām uzreiz aiz gaišajām pusmēness zīmēm ir melnas pusmēness veida zīmes, kas arī ir svarīga sugas atpazīšanas pazīme.[4] Gaišajām morfām gaišais pusmēness var būt vāji saskatāms līdzīgi kā melnajiem zalkšiem nav saskatāms melnais pusmēness.
Uzvedība
labot šo sadaļuParastais zalktis uzturas dažādās mitrās vietās, pļavās ar garu zāli, visbiežāk ezeru, dīķu un upju tuvumā. Zalkši bieži apmetas arī kultūrainavā un pat apdzīvotās vietās, kur dārzos un parkos ir daudz piemērotas barības. Zalktis daudz laika pavada pie ūdens vai ūdenī, tas ļoti labi peld un nirst, spējot uzturēties zem ūdens līdz pusstundai.[3][4] Tā ir ļoti veikla un ātra čūska, tādēļ grūti novērojama.[4] Izteikti aktīvs dienā, bet siltajos reģionos arī naktīs.[3] No rīta pēc pamošanās sildās saulē, lai uzsildītu ķermeni un spētu kustēties. Ziemo akmeņu krāvumos, dobumos zem ēku drupām, zem koku saknēm vai celmiem, dziļās grauzēju alās. Ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā. Pēc ziemošanas parādās aprīlī.[1] Piemērotās ziemošanas vietās zalkši sapulcējas lielā skaitā un pavasarī, tikko iznākuši no pazemes, pārojas. Šādās vietās nereti var redzēt īstus zalkšu kamolus, ko veido vairāki cīņā par mātīti savijušies tēviņi. Ādu jauns zalktis met 3—4 reizes gadā, bet dzimumbriedumu sasniedzis tēviņš ādu maina 2 reizes gadā, mātīte vienu reizi, īsi pirms olu dēšanas.[4]
Ienaidnieki
labot šo sadaļuZalkšus medī āpši, lapsas, kaķi, eži un dažādi plēsīgie putni. Lai aizsargātos, zalktis mēdz tēlot mirušu dzīvnieku, nokrītot uz muguras, paverot muti un izkarinot mēli, tādējādi tas sevi pasargā no atsevišķiem plēsējiem. Izbiedēts izslejas stāvus un šņāc, bet nekož.[3] Ja zalkti paņem rokās, tas no anālajiem dziedzeriem izdala smirdīgu, ķiploku smaku atgādinošu šķidrumu.[4] Sekrētu grūti nomazgāt no rokām. Īpatņi, kas garāki par 1 metru, to dara biežāk, nekā jaunie zalkši.[3]
Barošanās
labot šo sadaļu
.jpg)
Zalktis barību aprij dzīvu, tas nekad nebarojas ar mirušu barību. Pats barības rīšanas ilgums var norisināties vairāku desmitu minūšu garumā, atkarībā no upura izmēriem. Zalktis var arī ilgi badoties, taču pēc tam, tiekot pie barības, ir īpaši ēdelīgs.[1] Pārtiek galvenokārt no abiniekiem, ķer arī lēni peldošas zivis, lielākus bezmugurkaulniekus, retāk sīkus grauzējus un putnus.[1][4][6] Zalkšu mazuļi labprāt ķer kurkuļus un tritonu mazuļus. Nav pamata tautas ticējumiem, ka zalkši dzerot pienu, un vēl jo mazāk tam, ka tie mēdzot slaukt govis.[6]
Vairošanās
labot šo sadaļuDzimumgatavība zalkšu tēviņiem iestājas trešajā gadā, sasniedzot 40–50 cm garumu, bet mātītēm ceturtajā vai piektajā gadā, sasniedzot 60 cm garumu.[3][4] Tie pārojas aprīļa beigās vai maijā, tūlīt pēc pamošanās no ziemas miega. Pārošanās laikā zalkši pulcējas lielākās grupās, kurās ir 1—2 mātītes un 5—10 tēviņi.[6] Pārošanās brīdī tēviņš vai tēviņi aptinas ap mātīti un berzē to ar savu galvu.[4] Pārošanās var ilgt līdz 3 stundām. Mātīte pārojas vienu reizi.[3] Jūlija beigās vai augustā mātīte sameklē pietiekami mitru slēptuvi, kas spēj labi saglabāt siltumu. Tās ir grauzēju alas, lapu kaudzes, iepuvuši celmi un citas līdzīgas vietas, kur izdēj 6—35 baltas olas. Reizēm vairākas mātītes izmanto vienu un to pašu ligzdu.[1] Olas ir iegarenas un atgādina ozolzīles, ar ādainu, mīkstu apvalku, līdz 2,5 cm garas. Tās salipinātas kopā čemuros. Inkubācijas periods ilgst apmēram 60 dienas.[1] Mazuļi izšķiļoties ir ap 110—135 mm gari. Zalkša mūža garums savvaļā ir līdz 15 gadiem, nebrīvē līdz 20 gadiem.[4][5]
Sistemātika
labot šo sadaļuParastajam zalktim ir 15 pasugas:[2]
- Natrix natrix algirus — sastopams Marokā, Alžīrijā un Tunisijā;
- Natrix natrix astreptophora — sastopams Marokā, Spānijā, Portugālē un Francijas dienvidos (Pirenejos);
- Natrix natrix calabra — sastopams Kalabrijā;
- Natrix natrix cetti — sastopams Sardīnijā;
- Natrix natrix corsa — sastopams Korsikā;
- Natrix natrix cypriaca — sastopams Kiprā;
- Natrix natrix fusca — sastopams Kejā;
- Natrix natrix gotlandica — sastopams Gotlandē;
- Natrix natrix helvetica — sastopams Francijā, Šveices rietumos, Beļģijā, Luksemburgā, Vācijā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Itālijas ziemeļos un Istras pussalā;
- Natrix natrix lanzai — sastopams Itālijā;
- Natrix natrix natrix — nominālpasuga, sastopama Vācijā uz austrumiem no Reinas, Šveices austrumos, Centrāleiropā, Austrumeiropā, Latviju ieskaitot, Skandināvijā, Somijā un Krimā;
- Natrix natrix persa — sastopams Balkānos, Bulgārijā, Lesbas un Rodas salās, Turcijā, Irānas ziemeļos un Sīrijā;
- Natrix natrix schweizeri — sastopams Milas, Kimolas un Poliegas salās;
- Natrix natrix scutata — sastopams Kaukāzā un Krievijā;
- Natrix natrix sicula — sastopams Sicīlijā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Latvijas rāpuļu noteicējs
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Reptile Database: Natrix natrix
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Grass snake. (Natrix natrix natrix, N.n.persa)
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 «ARKive: Grass snake (Natrix natrix)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. februārī. Skatīts: 2015. gada 16. februārī.
- ↑ 5,0 5,1 An Age entry for Natrix natrix
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Latvijas daba: Parastais zalktis
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastais zalktis |