Dzeguze

Šis raksts ir par putnu. Par upi skatīt rakstu Dzeguze (upe).

Parastā dzeguze jeb vienkārši dzeguze (Cuculus canorus) ir vidēji liels dzegužu dzimtas (Cuculidae) putns. Tā ir plaši izplatīta suga Eiropā, Āzijas ziemeļos un Tālajos Austrumos. Dzeguze pazīstama ar īpatnējo ligzdošanas bioloģiju — dzeguze ligzdu netaisa, bet olas iedēj citu putnu ligzdās, pēc tam olas perē un putnēnus audzina audžuvecāki. Latvijā dzeguzes ligzdošanu un uzvedību pētījis Dr. Kārlis Vilks (1900-1993)

Parastā dzeguze Cuculus canorus (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Dzegužveidīgie (Cuculiformes)
Dzimta	Dzegužu dzimta (Cuculidae)
Ģints	Dzeguzes (Cuculus)
Suga	Parastā dzeguze (C. canorus)
Izplatība
Sastopama ligzdošanas sezonā   Sastopama ziemošanas sezonā
Parastā dzeguze Vikikrātuvē

Izplatība

Dzeguze lidojumā

Dzeguze ārēji atgādina zvirbuļu vanagu

Dzeguze sastopama visā Palearktikā no Īrijas līdz Kamčatkai, izņemot Sibīrijas ziemeļu daļu. Dienvidos areāla robeža iesniedzas Ziemeļāfrikā, šķērso Tuvos Austrumus, ietverot Izraēlu, Sīriju un Irāku, un turpinās tālāk pāri Indijas ziemeļiem, sasniedzot Indoķīnas ziemeļos Taizemi, Laosu un Vjetnamu. Tā sastopama arī visā Ķīnā, izņemot Taivānu. Dzeguze ziemo Dienvidāfrikā un Dienvidaustrumāzijā.

Latvijā dzeguze ir vienīgā dzegužu suga, bet tā ir parasta un izplatīta ligzdotāja. Sastopamas divas krāsu formas – pelēkā un rūsganā. No četrām dzeguzes pasugām Latvijā mājo nominālpasuga — Cuculus canorus canorus.

Izskats

Dzeguze ir slaids, baloža lieluma putns ar smailiem spārniem un garu asti. Tās kopējais ķermeņa garums 32—34 cm, mērot no knābja gala līdz astes galam, astes garums 13–15 cm, spārnu plētums 55–65 cm, svars 105—130 g. Dzeltenās kājas dzeguzei ir īsas, arī knābja pamatne un āda ap acīm ir dzeltena. Apspalvojums pelēks vai rūsganpelēks, vēders gaišs ar tumšāk pelēkām šķērssvītrām, atgādinot zvirbuļu vanaga apspalvojumu, arī lidojums atgādina vanaga lidojumu.

Uzvedība

Dzeguze bieži sastopama lapu koku mežos, egļu vēros, krūmājos, kapsētās, parkos, dārzos un ūdenstilpju tuvumā. Tā pastāvīgi pārlido no vienas vietas uz citu, jo ir viens no retajiem putniem, kas neligzdo. Dzeguzes reti var novērot, staigājot pa zemi. Tām ir raksturīga un viegli atpazīstama kūkošana, ar kuru ir saistīti dažādi latviešu ticējumi, piemēram, pirmo reizi pavasarī dzirdot dzeguzi kūkojam, ir jābūt naudai kabatā, savādāk naudas nebūs visu gadu. Kūko tikai tēviņi, gan tupot koka galā, gan lidojot. Dzegužu uzvedību savā grāmatā "Atmiņas par putniem" (1986, Rīga: Zinātne) sīki apraksta viens no Latvijas ornitoloģijas pamatlicējiem Dr. Kārlis Vilks.

Barība

Dzeguze barojas ar lieliem kukaiņiem, spalvainos kāpurus ieskaitot. Šos kāpurus lielākā daļa putnu neēd un atkarībā no izplatības reģiona dzeguze var būt vienīgā putnu suga, kas barojas ar šiem kāpuriem. Piemēram, Latvijā dzeguze barojas ar tādiem meža kaitēkļiem kā matainie vērpēju kāpuri, kuriem mazie putni nepievērš uzmanību, jo tie ir pārāk lieli. Retos gadījumos dzeguze izposta citu putnu ligzdas, apēdot olas vai mazuļus.

Vairošanās

Dzeguzes ola, salīdzinot ar ezeru ķauķa (Acrocephalus scirpaceus) olām

Ezeru ķauķis baro savu audžubērnu — dzeguzēnu

Dzeguzes ir ligzdošanas parazīti, kas nozīmē, ka olas tās dēj citu putnu sugu ligzdās, kur tās tad arī citi putni izperē. Parasti mātīte dēj to putnu sugu ligzdās, kādā ir augusi pati. Pirmie pavasarī no Āfrikas atgriežas tēviņi un pēc neilga laika dabā var sadzirdēt to kūkošanu. Kamēr nav atgriezušās mātītes, kūkošana ir samērā reta, bet, kad tās atgriežas, kūkošana kļūst bieža un ilgstoša visas dienas garumā. Atgriežoties no ziemošanas vietām, katra mātīte ieņem savu riestošanas teritoriju, kuru apsargā no citām mātītēm, un gaida, kad teritoriju apciemos tēviņš. Ja mātīte ir sadzirdējusi savā teritorijā kūkojošu tēviņu, tā atbild ar skaļiem saucieniem kui–kui–kui– kui un dodas pie tā, lai sapārotos. Dzegužu mātītes sapārojas ar vairākiem tēviņiem.

Ligzdošanas parazītisms

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā. Katra mātīte dēj olas noteiktu putnu sugu ligzdās, attiecīga ir arī olu krāsa: zilas (lukstu čakstītēm, erickiņiem), pelēkraibas (cielavām, čipstēm), raibas uz gaiša pamata (sarkanrīklītēm un ķauķiem). Kopumā dzeguzes dēj vairāk kā 100 dažādu dziedātājputnu sugu ligzdās, Tie var būt, piemēram, dažādi ķauķi, kāpelētājķauķi, ķauķīši, stērstes, čipstes, cielavas, mušķērāji, zīlītes, peļkājītes, paceplīši, sarkanrīklītes, rudie ericķiņi, lukstu čakstītes un daudzi citi mazputniņi. Izdevīgā brīdī dzeguzes mātīte pielaižas pie kādas noskatītas ligzdas, izgrūž vienu olu laukā un tās vietā iedēj savu olu, pēc tam tā laižas prom. Tas kopā aizņem apmēram 10 sekundes. Tā kā daudziem dziedātājputniem ir vairāki perējumi sezonā, tad dzeguzes pārojas un dēj olas tikpat ilgi, kā to putnēnu iespējamie audžuvecāki. Salīdzinot dzeguzes ķermeņa lielumu ar to olu lielumu, dzeguzēm ir maza izmēra olas, lai tās pēc iespējas mazāk atšķirtos no mazputniņu olām. Dzegužu olām ir bieža čaumala, lai tās būtu izturīgas pret triecieniem.

Putnēni

Dzeguzes mazuļa attīstība olā ilgst īsāku laiku nekā saimniekputnu pēcnācēju attīstība. Parasti dzeguzēns izšķiļas jau pēc nepilnām divām nedēļām, skaitot no perēšanas sākuma. Jau pirmajā dienā pēc izšķilšanās aklais, vēl neapspalvotais putnēns sāk instinktīvi uzstutēt sev uz muguras un izmest no ligzdas visu, kas tajā atrodas, tādējādi tas ligzdā paliek vienīgais aprūpējamais putnēns. Dzeguzēns ir ļoti ēdelīgs. Lai izaugtu, tam vienam nepieciešama visa audžuvecāku sarūpētā barība, kas normālos apstākļos paredzēta veselam mazputniņa izperējumam. Lai stimulētu savus audžuvecākus piegādāt ēdienu, dzeguzēns ieņem īpašu pozu, atpleš knābi, tādējādi uzbāzīgi demonstrēdams lielo, spilgto rīkli, drebina spārneļus un čirkstina. Trīs nedēļās audžuvecāki uzbaro savu audžubērnu tik prāvu, ka ligzdā tam tik tikko pietiek vietas. Reizēm, lai piekļūtu dzeguzēna atplestajam knābim un to pabarotu, audžuvecākiem nākas uzsēsties tam uz muguras vai galvas. Arī pēc tam, kad dzeguzēns jau iemācījies lidot un ir pametis perēkli, audžumamma un audžutēvs vēl divas trīs nedēļas turpina piegādāt barību – dažādus kukaiņus un to kāpurus. Kopumā dzeguzēns tiek barots pusotru mēnesi, līdz tas ir izaudzis un kļuvis patstāvīgs.

Sistemātika

Dzeguzei ir 4 pasugas:

• Nominālpasuga (C. c. canorus) — izplatīta Eiropas un Āzijas ziemeļos, sākot ar Britu salām cauri Skandināvijai, Centrāleiropai un Austrumeiropai, Krievijai, Sibīrijai un beidzot ar Japānu austrumos. Izplatibas dienvidu robeža rietumos sākas ar Pirenejiem cauri Turcijai, Kazahstānai, Mongolijai, Ķīnas ziemeļiem un beidzas Korejā. Tā ziemo Āfrikā un Dienvidāzijā;
• Centrālāzijas dzeguze (C. c. subtelephonus) — izplatīta Centrālāzijā, sākot ar Turkestānu un beidzot ar Mongolijas dienvidiem. Ziemo Āzijas dienvidos un Āfrikā;
• Dienvidāzijas dzeguze (C. c. bakeri) — izplatīta, sākot ar Himalajiem Ķīnas rietumos, Indijā, Nepālā, Mjanmā, Taizemes ziomeļrietumos un Ķīnas dienvidos. Ziemo Asamā, Austrumbengālijā un Dienvidaustrumāzijā;
• Pireneju dzeguze (C. c. bangsi) — izplatīta Pireneju pussalā, Baleāru Salās un Ziemeļāfrikā. Ziemo Āfrikā.

Ārējās saites

• Ticējumi: Dzeguze
• Dzeguze Arhivēts 2013. gada 1. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• E-avīze: Dzeguze
• Dzeguzes dziesma
• Latvijas daba: Dzeguze
• Common Cuckoo