Erickiņš
Erickiņš jeb rudais erickiņš (Phoenicurus phoenicurus) ir maza auguma mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā, Āzijā un Āfrikā.[1][2] Izdala divas pasugas.[3]
Erickiņš Phoenicurus phoenicurus (Linnaeus, 1758) | |
---|---|
Tēviņš | |
Mātīte | |
Klasifikācija | |
Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
Tips | Hordaiņi (Chordata) |
Klase | Putni (Aves) |
Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
Dzimta | Mušķērāju dzimta (Muscicapidae) |
Apakšdzimta | Čakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae) |
Ģints | Erickiņi (Phoenicurus) |
Suga | Erickiņš (Phoenicurus phoenicurus) |
Izplatība | |
Ligzdošanas areāls P.p. phoenicurus
Ligzdošanas areāls P.p. samamisicus
Ziemošanas areāls P.p. phoenicurus
Ziemošanas areāls P.p. samamisicus
| |
Erickiņš Vikikrātuvē |
Izplatība
labot šo sadaļuErickiņa izplatības areāls plaši aptver Palearktikas rietumdaļu, galvenokārt sastopams Eiropā, populācijai samazinoties austrumu virzienā.[4] Ligzdo Eiropā, Ziemeļāfrikā, Tuvo Austrumu ziemeļos, Kaukāzā, Vidusāzijā un Sibīrijas dienvidu daļā līdz Baikālam. Areāla dienvidrobeža sasniedz Ķīnas ziemeļrietumus un Mongolijas ziemeļus. Ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, daļa populācijas arī Tuvo Austrumu dienvidrietumos (Sarkanās jūras un Adenas līča krastos).[1][2][4]
Latvijā
labot šo sadaļuErickiņš Latvijā ir diezgan parasts ligzdotājs un caurceļotājs.[2] Sastopama nominālpasuga Phoenicurus phoenicurus phoenicurus.[2]
Izskats
labot šo sadaļuErickiņš ir košs, neliela auguma, slaids dziedātājputns ar smalku, smailu knābi, samērā gariem spārniem un asti. Ķermeņa garums 13—15 cm, spārnu plētums 22—27 cm, svars 11—23 g.[4][5][6]
Erickiņam raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņam ligzdošanas sezonas laikā ir ugunīgi rudas krūtis un aste (centrālās spalvas tumši brūnas). Vēders pamazām no koši ruda apspalvojuma kļūst gaiši dzeltenbrūns vai balts. Seja un pazode melnas, mugura un galvas virsa zilpelēka. Piere un uzacis baltas. Zemaste un spārni pelēkbrūni.
Mātītes ir brūnas (mugura pelēkbrūna, vēders dzeltenbrūns vai krēmīgi balts), uz krūtīm var būt ruds tonējums. Aste ruda, bet mazāk koša kā tēviņam. Ap aci šaurs, gaišs gredzens. Rudenī, nomainot apspalvojumu, arī tēviņi zaudē košumu: uz krūtīm veidojas baltas svītras, mugura kļūst brūna. Kājas un knābis abiem dzimumiem ir melnas, acis tumši brūnas. Jaunie putni brūni ar gaišiem raibumiem. Līdzīgi kā pieaugušajiem putniem, arī ir ruda aste.[4][5][6]
Līdzīgas sugas
labot šo sadaļuErickiņš ir sarkanrīklītes lieluma putns, bet ir par to slaidāks, vieglāks, ar plakanāku pakausi, garākiem spārniem un asti. Salīdzinot ar melno erickiņu, ir par to nedaudz mazāks un smalkāks.[5]
Uzvedība
labot šo sadaļuErickiņš vislabprātāk uzturas skrajos, bez bieziem pamežiem, lapu koku mežos (vecu bērzu birzīs vai ozolu mežos), kuros var labi un tālu redzēt apkārtni. Ligzdošanai izvēlas vecus, dobumainus kokus mežmalās. Apmetas arī vecos parkos, kapsētās un dārzos, un vecos, skrajos skujkoku mežos, īpaši ziemeļu reģionos. Piemērojies ligzdošanai arī vietās, kur trūkst vecu dobumainu koku, ligzdojot akmeņu mūru iedobēs.[4][7][8]
Barojas vietās ar zemu, reti augošu zāli, kur medījums ir labi saskatāms (piemēram, zem lieliem kokiem, mežmalās, tikko pļautās pļavās). Erickiņš ir gājputns, augusta beigās tas pamet ligzdošanas teritoriju un dodas uz ziemošanas vietām Āfrikā vai Arābijas pussalā.[4] Migrācijas lidojumi notiek nakts laikā.
Barošanās
labot šo sadaļuErickiņš galvenokārt barojas ar kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem, rudenī arī ar ogām, augļiem un sēklām. Kukaiņus noskata, uzturoties krūmos vai koku zemākajos zaros. Uz īsu brīdi izlido no slēptuves, paņem no zemes noskatīto kukaini vai ogu un atgriežas krūmos. Ļoti reti barību meklē, pārbaudot kritušās lapas. Reizēm ķer arī lidojošus kukaiņus, tos uzlasa arī no koku zariem un lapām, reizēm virs kāda auga, lai labi to apskatītu, plivinās uz vietas gaisā.[4][5]
Ligzdošana
labot šo sadaļuLigzdošanas sezona erickiņiem ir no aprīļa līdz jūlijam. Pirmie ligzdošanas teritorijā ierodas tēviņi. Katrs ieņem savu teritoriju, bet pēc dažām dienām ierodas mātītes. Tēviņš veic dažādus riesta rituālus (piemēram, izriež košās krūtis, izpleš spārnus un asti, parāda iespējamo ligzdas vietu), lai piesaistītu mātītes uzmanību.[4] Erickiņš ligzdo koku dobumos, akmeņu krāvumos, celmos, ēku konstrukciju iedobēs, arī putnu būrīšos, upju krastos, zem koku saknēm. Ligzda vīta no sausas zāles, saknītēm, sūnām, no iekšpuses izklāta ar spalvām.[4][5][9]
Dējumā ir 3—9 olas (visbiežāk 5—7 olas). Inkubācijas periods ilgst 12—14 dienas. Perē tikai mātīte, bet par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 12—15 dienu vecumā, bet vecāki turpina tos barot papildu 10—14 dienas. Ziemeļu populācijām gadā ir viens perējums, dienvidu divi perējumi.[4][5][6]
Sistemātika
labot šo sadaļuErickiņam ir 2 pasugas:[3]
- Phoenicurus phoenicurus phoenicurus — nominālpasuga, ligzdo Eiropā, Ziemeļāfrikā un Āzijā līdz centrālajai daļai;
- Phoenicurus phoenicurus samamisicus — ligzdo no Balkāniem, Grieķijas līdz Uzbekistānai, Turkmenistānai un Irānai.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Phoenicurus phoenicurus
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Ornitofaunistika: Erickiņš Phoenicurus phoenicurus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2017. gada 13. novembrī.
- ↑ 3,0 3,1 World Bird List: Chats, Old World flycatchers, 2020
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 «ARKive: Common redstart (Phoenicurus phoenicurus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 15. novembrī. Arhivēts 2017. gada 13. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Avibirds: Redstart[novecojusi saite]
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Nature Gate: Phoenicurus phoenicurus
- ↑ Hoyo, J. del; et al., eds. (2005). Handbook of the Birds of the World, vol. 10. Barcelona: Lynx Edicions. p. 771. ISBN 84-87334-72-5.
- ↑ Snow, D. W. & Perrins, C. M. (1998). The Birds of the Western Palearctic (Concise ed.). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.
- ↑ «Putnu ligzdu postītāji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 15. novembrī.