Auglis

botānisks termins, segsēkļu zieda veidojums, kurš attīstās no auglenīcas pēc apaugļošanās un kurā savukārt attīstās sēklas
Šis raksts ir par segsēkļu vairošanās orgānu. Par citām jēdziena auglis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Šis raksts ir par segsēkļu vairošanās orgānu. Par ēdamajiem augļiem skatīt rakstu augļi.

Auglis (latīņu: fructus) botānikā ir segsēkļu vairošanās orgāns, kas sēklu nogatavošanās laikā attīstās no auglenīcas. Daudzus augļus cilvēki lieto uzturā.

Pogaļa ir liliju dzimtas augu auglis
 
Augļu uzbūvē izšķir divas daļas: ārējo augļapvalku jeb perikarpu un sēklu, kas atrodas augļa iekšpusē

Augļus sedz augļapvalks jeb perikarps. Parasti tas veidojas no auglenīcas sienas, bet var piedalīties arī citas zieda daļas. Augļiem nogatavojoties, perikarps diferencējas, un tajā izšķir trīs kārtas:

Augļapvalks var būt gan sulīgs, gan sauss. Sulīgiem augļiem visbiezākā kārta ir mezokarps. Tā šūnās ir daudz šūnsulas, kas satur cukurus, minerālvielas vai eļļas. Ja sulīgā auglī ir tikai viena sēkla, to ietver kauliņš, kas rodas no pārkoksnēta endokarpa.[2] Sausiem augļiem augļapvalks ir plāns. Ja tas saaug ar sēklapvalku, tad augli praktiski nevar atšķirt no sēklas, piemēram, dažādu labības augu - rudzu, miežu, auzu graudi.[1] No eksokarpa var attīstīties matiņi, spārni, āķveida izaugumi un citi veidojumi, kas palīdz sausajiem augļiem izplatīties.[2]

Forma un izmērs

labot šo sadaļu

Augļu formas var būt dažādas. Tas galvenokārt ir atkarīgs no augu sugas. Pēc formas izšķir apaļus, sfēriskus, koniskus, cilindriskus, gandrīz cilindriskus, eliptiskus, ķīļveida, olveida, sirdsveida, zvanveida, iegarenus, neregulārus un citu formu augļus.[3] Būtībā katrai sugai ir raksturīga sava īpašā augļu forma.

Klasifikācija

labot šo sadaļu

Ir divu veidu augļu klasificēšanas tipi: morfoloģiskā un ģenētiskā klasifikācija.[1] Morfoloģiskās klasifikācijas pamatā ir augļapvalka veids (sauss, sulīgs), sēklu skaits auglī un augļa atvēršanās veids. Vienkārši augļi attīstās no zieda ar vienu auglenīcu, kopaugļi — no zieda ar vairākām auglenīcām, bet augļkopas veidojas, saaugot vienas ziedkopas augļiem.[2]

Morfoloģiskā klasifikācija[1]
sulīgie augļi vienkārši sulīgie augļi hesperīds (citrusaugi)
oga (tomāti, ķirbji, jāņogas)
kaulenis (ķirši, persiki, plūmes)
ābols (āboli, bumbieri, cidonijas)
sulīgie kopaugļi riekstiņu kopaugļi (zemenes)
kauleņu kopaugļi (avenes)
augļkopas zīdkoka auglis
ananass
vīģe
sausie augļi neveroņi rieksts (lazdas)
riekstiņš (gundegas)
sēklenis (pienenes)
grauds (rudzi, mieži)
veroņi somenis (purenes)
pogaļa (magones)
pāksts (zirņi)
pākstenis (zvērenes)
pākstenītis (plikstiņi)
skaldaugļi (dilles, ķimenes)
sausie kopaugļi riekstiņu kopaugļi
someņu kopaugļi

Ķīmiskais sastāvs

labot šo sadaļu

Svaigos augļos lielāko daļu aizņem ūdens, kas tajos parasti ir vairāk par 70%. Augļi vidēji ir bagātāki ar ogļhidrātiem nekā dārzeņi, bet pārējo uzturvielu vidējie daudzumi augļos un dārzeņos ir diezgan līdzīgi un nelieli. Olbaltumvielas tajos parasti ir ne vairāk kā 3,5%, bet tauki ne vairāk kā 0,5%, tomēr abi ir bagāti ar dažādiem vitamīniem, minerālvielām un polifenoliem.[4]

Augļu un dārzeņu vidū ir arī izņēmumi, kuros iepriekšminēto vielu daudzumi var stipri pārsniegt vai arī būt zem noteiktajām robežām. Piemēram, pākšaugi: pupas un zirņi ir bagāti ar olbaltumvielām, savukārt olīvās, avokado un saldajā kukurūzā ir salīdzinoši daudz tauku.[4]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Bioloģijas rokasgrāmata. Rīga : Zvaigzne ABC. 1995. 91. lpp. ISBN 5-405-01469-9.
  2. 2,0 2,1 2,2 Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. 167.-169. lpp. ISBN 978-9934-0-1595-3
  3. «Šķirnes aprakstā ietveramā informācija» (.doc). Skatīts: 2011-07-14.[novecojusi saite]
  4. 4,0 4,1 Daina Kārkliņa, Inga Ciproviča. Pārtikas produktu tehnoloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2008. 47. un 67. lpp. ISBN 978-9984-45-156-5.

Ārējās saites

labot šo sadaļu