Miervaldis Ādamsons

(Pāradresēts no Miervaldis Adamsons)
Šis raksts ir par Latviešu leģiona virsnieks. Par citām jēdziena Ādamsons nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Miervaldis Ādamsons (1910. gada 29. jūnijs — 1946. gada 23. augusts) bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks un Bruņinieka pakāpes dzelzs krusta kavalieris.

Miervaldis Ādamsons
Miervaldis Ādamsons
Personīgā informācija
Dzimis 1910. gada 29. jūnijā
Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija, Poltava (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1946. gada 23. augustā (36 gadi)
Karogs: Latvijas PSR Latvijas PSR, Rīga (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Katrīna
Bērni Andis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Hauptsturmführer (kapteinis)
Valsts Karogs: Francija Francija (1929—1935)
Karogs: Latvija Latvija (1935—1939)
Karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs (1941—1945)
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Vācu krusts (zeltā)
Tuvcīņas nozīme (bronzas)
Kājnieku trieciena nozīme (sudraba)
Ievainojuma nozīme (melnā, sudraba,zelta)[1]

Biogrāfija līdz Otrajam pasaules karam labot šo sadaļu

Miervaldis Ādamsons bija dzimis latviešu izceļotāju ģimenē Poltavā (Ukrainā) 1910. gada 29. jūnijā, viņa māte mirst neilgi pēc dzemdībām, tēvs jau 1919. gadā iesaistījies Krievijas pilsoņu karā balto pusē. 1920. gados ar četriem brāļiem atgriezās Latvijā un apmetas uz dzīvi Cēsu apriņķī, absolvējis Cēsu ģimnāziju. 1927. gadā Miervaldis Ādamsons uzsāk teoloģijas studijas Latvijas Universitātē, iestājas arī studentu korporācijā Lettonia.

Neveiksmīgas mīlestības dēļ studijas pamet un kādu laiku brauc uz tirdzniecības flotes kuģiem, dienot uz tirdzniecības flotes kuģa "Evermore". Pēc strīda ar kuģa kapteini, kurš nokļuvis Marseļas slimnīcā, Ādamsons uzmeklējis Francijas Ārzemnieku leģiona rekrutēšanas biroju. Tur viņš parakstījis līgumu uz sešiem gadiem. Viņš piedalījies vairākās kaujās Marokā un Tunisijā. Franču leģionā viņš dienējis kavalērijā, kur kļuvis par lielisku jātnieku. Kādā kaujā ar arābu nemierniekiem viņa vienība smagi cietusi, dzīvi palikuši tikai septiņi vīri. Ārzemnieku leģionā M. Ādamsons apbalvots ar diviem ordeņiem par varonību un ieguvis seržanta pakāpi. Tieši šajā laikā Ādamsons iegūst iesauku Marokas baigais, kas vēlāk viņu pavada visu dzīvi.

Pēc atgriešanās Latvijā 1935. gadā Ādamsons ar četru gadu nokavēšanos sāk obligāto dienestu Latvijas armijā, kareivja dienesta pakāpē. Viņš dien 4.Valmieras kājnieku pulkā. Pēc karadienesta beigām Ādamsons paliek virsdienestā un dien 8.Daugavpils kājnieku pulkā. Tomēr vēlāk, sava asā rakstura dēļ, ir spiests armiju pamest. Dienestu Latvijas armijā beidz virsnieka vietnieka dienesta pakāpē.

Militārā karjera leģionā labot šo sadaļu

1941. gada vasarā, kad Latviju okupējis nacistiskās Vācijas karaspēks, Miervaldis Ādamsons brīvprātīgi piesakās karot pret boļševikiem. Viņu ieskaita 26. Tukuma policijas bataljonā. 1942. gada jūnijā bataljonu nosūta uz Minskas apkārtni partizānu apkarošanai. Jau šeit Ādamsons izcēlies ar pārdrošiem izlūkgājieniem pāri frontei un pat iefiltrēšanos ienaidnieka vidū tādējādi uzzinot svarīgu informāciju par ko iegūst pirmos vācu apbalvojumus.

1943. gadā pēc Latviešu leģiona izveides 26.Tukuma bataljonu ieskaita leģiona 2.brigādes sastāvā un pārdislocē uz Ļeņingradas fronti Krasnoje Selo rajonā. Brigāde pirmās ugunskristības gūst Volhovas frontē 1943. gada septembrī kur Ādamsonu smagi ievaino. Tiek zaudēta redze ar vienu aci.

Ādamsonu atkal ievaino 1944. gadā jau Latvijā. Pēc ārstēšanās Vācijā viņš atgriežas savā vienībā. Smago ievainojumu dēļ Ādamsonu atzīst par dienestam nederīgu tomēr viņš izkaulē tiesības komandēt leģiona 19. divīzijas 44. pulka 6. rotu. Šī paša gada septembrī viņu paaugstina kapteiņa (hauptsturmführer) dienesta pakāpē. 1944. gada Ziemassvētkos, kad padomju spēki uzsāka kārtējo lieluzbrukumu Kurzemes frontei, cīņās netālu no Lestenes pie Vanagu mājām M. Ādamsona vadītā rota veica vairākus pārdrošus pretuzbrukumus un diennakts laikā septiņas reizes atsita sarkanās armijas uzbrukumus. Par šīm kaujām Marokas Baigais 1945. gada janvārī saņēma Vācijas augstāko militāro apbalvojumu — Bruņinieka krustu. Tomēr cīņu gaitā Ādamsons atkal tiek smagi ievainots un šoreiz cietusi ir otra, līdz šim veselā acs. Ārstējies Stendes hospitālī no kura izbēdzis, kad uzzinājis, ka tiek gatavota viņa pārvešana uz Vāciju. Atgriežas savā vienībā, kur uz brīdi atkal tiek frontes pirmajā līnijā. Tomēr smago ievainojumu dēļ ir spiests doties ārstēties uz Liepāju. Pēc kāda vācu ārsta veiktās operācijas redze uzlabojas. 1945. gada maijā, pēc kapitulācijas tiek aicināts ar laivu bēgt uz Zviedriju, bet Ādamsons izlemj palikt Kurzemē. Savdabīgu Ādamsona portretu ir devis latviešu leģiona seržants Arnolds Šiņķis savā atmiņu grāmatā Kurzemes cietoksnis:

Kapteinis Ādamsons ir slaida auguma kalsens vīrs, allaž apbružātā formās tērpā, apjozies ar divējiem ieročiem: kaujas pistoli un arābu dunci. Ar pēdējo viņš prot rīkoties tikpat veikli kā cirka mākslinieks. Viņa krūtis grezno vairākas goda zīmes, bet iesarkano, gareno seju rotā dziļa rēta pāri vaigam. Kreisā acs viņam nedzīva, toties labā tik pētīgi asa, ka kopā ar plānajām, sakniebtajām lūpām piešķir cietu un draudīgu izskatu, kā plēsīgam kalnu ērglim, kas ik mirkli gatavs mesties uz savu upuri

—A.Šiņķis Kurzemes cietoksnis. Rīga. 1998.

Kopā ar citiem leģionāriem Ādamsons nonāca gūstekņu nometnē netālu no Murmanskas. Strādā niķeļa raktuvēs. Kopā ar biedriem tiek nolemts bēgt uz netālo Somiju. Šo plānu arī 1945. gada ziemā īsteno, tomēr netālu no Somijas robežas bēgļi tiek noķerti. Par bēgšanas mēģinājumu, Miervaldim Ādamsonam piespriež nāvessodu par dzimtenes nodevību. Viņš tiek nogādāts atpakaļ Rīgā, kur arī spriedums tiek izpildīts 1946. gada 23. augustā.

1993. gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa Miervaldi Ādamsonu reabilitē.

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu