Indoeiropieši

Indoeiropieši, novecojušā literatūrā arī ārieši, ir apzīmējums tautu kopumam, kas runā indoeiropiešu valodu saimes valodās un vēsturiski apdzīvojis Eirāzijas kontinentu no rietumiem uz austrumiem, pamatā koncentrējoties mērenā klimata joslā. 16.—15. gadsimta p.m.ē. indoeiropiešu pirmtauta uzsāka plašu migrācijas vilni, vienam tā virzienam ienākot centrālajā un Rietumeiropā un apmetoties šajās teritorijās, bet otram vilnim caur Centrālāziju migrējot austrumu virzienā.

Indoeiropiešu vēstures pētniecība

Iespējamā indoeiropiešu valodās runājošo cilšu migrācija

Indoeiropiešu mitoloģija: zirga vilkti Saules rati (aptuveni 1400. gads p.m.ē.), atrasti 1902. gadā Trundholmā, Dānijā

Indoirāņu valodās runājošo cilšu apdzīvotības areāla lokalizācijas mēģinājums atbilstīgi arheoloģiskajām kultūrām (aptuveni 1500 gadu p.m.ē.)

Šādas pirmtautas, no kuras cēlušās visas mūsdienu indoeiropiešu tautas, eksistences liecības zinātne konstatēja 19. gadsimta sākumā, Rietumeiropā veidojoties nācijām un rodoties interesei tieši par etnisko vēsturi — tika konstatēts, ka virknei tautu ir kopīgas izcelsmes valodas un mitoloģijas, kā arī daudz senvēstures kultūras liecību.

19. gadsimta vidus nacionālromantisma gaisotnē valdīja uzskats, ka indoeiropiešu pirmtautai bijusi kultūra ar augsti attīstītu lopkopību, zemkopību, amatniecību, kosmoloģiju un politisko iekārtu, un šīs prasmes tā devusi pārējai pasaulei, civilizējot apkārtējās tautas. Tas esot bijis zelta laikmets ar gandrīz pārcilvēkiem, kuri likuši pamatus mūsdienu civilizācijai. Lielu triecienu indoeiropiešu senvēstures pētniecībai deva 1930. gados nacistiskajā Vācijā valdošā ideoloģija, saskaņā ar kuras rasistisko ideoloģiju par seno indoeiropiešu — kurus vācu valodā dēvē par "indoģermāņiem", — pirmdzimteni Ziemeļvācijā un Skandināvijā, attiecīgi seno ģermāņu kā vistiešāko indoģermāņu pēcteču un, attiecīgi, vāciešu pārākumu pār visām citām tautām.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi

Indijas versija

Konstatējot, ka sanskritā ir ārkārtīgi daudz šīs senās kopvalodas vārdu, kuru formas ir senākas, nekā mūsdienu indoeiropiešu valodās, 19. gadsimta vidū popularitāti guva hipotēze, ka visas indoeiropiešu valodas cēlušas no sanskrita, bet paši senie indoeiropieši Eiropā ieradušies no Indostānas pussalas. Austrumu versiju ieteica A. Fikte, uzskatīdams Baktriju par indoeiropiešu izplatīšanās sākuma punktu, jo tā atradās starp Hindukuša kalnu grēdu, Amudarjas upi un Kaspijas jūru, Indiju un Eiropu. Arī latviešu literatūrā sastopams uzskats, ka dainu “saules meitas” radušās Indijā.

Vairums mūsdienu etnologu uzskata, ka indoāriešu valodās runājošās ciltis ieradās Indostānas pussalā aptuveni 1500 gadus p.m.ē. no ziemeļrietumiem un sākotnēji dzīvojuši tikai Indijas ziemeļos, pakāpeniski pakļaujot dravīdu valodās runājošās tautas.

Centrāleiropas versija

Līdz ar ar t.s. ķeltu pirmvalodas palieku atklāšanu dažās Francijas provincēs, Īrijā, Skotijā, Anglijā, Eiropā centrālās daļas dienvidos un citās vietās 18.—19. gadsimta mijā, un pamatojoties uz K. Tacita darbā “Ģermānija” minēto, ka Centrāleiropā un Ziemeļeiropā ir runājuši gandrīz vienā valodā, tika izvirzīta hipotēze par vienas eiropiešu pirmvalodas pastāvēšanu un sākta tās pierādījumu meklēšana. 1930. gadu vācu un britu vēsturnieku vairums piekrita hipotēzei, ka indoeiropiešu pirmdzimtene bijusi Centrāleiropā. Arheologi pie tam balstās uz izrakumiem Vācijas ziemeļos un Dānijā. Dānijas kāpās vairākās vietās atrastas kaudzes no jūras gliemežu vākiem, pirmatnējiem traukiem un darba rīkiem. Tika izvirzīta tēze, ka to radītāju cilvēku kultūrā nekad nav bijis pārtraukuma, bet tā vienmērīgi turpinājusies no senatnes līdz jaunākiem vēsturiskiem laikiem. Ja tur senāk būtu dzīvojusi cita cilts, kuru ienācēji — indoeiropieši, — būtu izdzinuši, tad vajadzētu būt bijušam kādam kultūras gaitas pārtraukumam; ja tāda nav, tad iedzīvotāji nav mainījušies. Tādēļ vācu arheologi bija pārliecināti, ka indoeiropiešu pirmdzimtene bijusi Vācijas ziemeļos un Dānijā. Savukārt vācu antropologi pēc galvaskausu mērījumiem secināja, ka Ziemeļvācijā atrastie senlaiku galvaskausi ir tādi paši kā ģermāņiem.

Baltkrievijas versija

Latvijā un Lietuvā populārajā literatūrā izplatīta ir tēze, ka baltu tautas nekad nav mainījušas savas dzīves vietas un uzglabājušas indoeiropiešu pirmvalodas skaņas, tādēļ seno indoeiropiešu pirmdzimteni varētu lokalizēt Austrumlatvijas, Austrumlietuvas un Rietumbaltkrievijas saskares reģionā un Pripetes upes baseinā. Šis uzskats ir radniecīgs sarmatisma ideoloģijai, kas radās Polijas-Lietuvas kopvalsts pastāvēšanas laikā.

Ziemeļkaukāza versija

1980. gados krievu zinātnieks Vjačeslavs Ivanovs un gruzīnu zinātniece Tamāra Gamkrelidze, balstoties pamatā uz valodniecības atziņām — toponīmiem, hidronīmiem, vārdu kopību dažādās indoeiropiešu valodās utt., — izvirzīja hipotēzi, ka indoeiropiešu pirmdzimtene varētu būt Melnās jūras ziemeļu piekrastes stepes un Ziemeļkaukāza priekškalnes. Šī teorija mūsdienās zinātnes aprindās ir populārākā, kaut ne vienīgā.

Arheoloģiskie pieminekļi

Viens no lielākajiem un ievērojamākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem ir Andronovas kultūrai piederīgā Arkaimas senpilsēta, kuru atklāja 20. gadsimta 80. gadu sākumā netālu no Čeļabinskas. XVII gs. p.m.ē. tapušo seno pilsētu, kuras platība ir ap 20 000 m², ietvēra 2 m dziļš aizsarggrāvis, kā arī 4–5 m bieza un ap 3 m augsta siena, ko veidojušas koka kameras un nededzināta māla bloku krāvums. Ārējās sienas diametrs bija 150 m, bet iekšpusē atradās vēl viena riņķa siena (85 m diametrs). Abu sienu iekšpusē konstatētas blakus izbūvētu dzīvojamo sektoru paliekas — pie ārējās sienas tādu bijis 35, bet pie iekšējās — 25. Katrs Arkaimas dzīvojamais sektors kalpojis kā 60—70 cilvēku lielas dzimtas „dzīvoklis”. Šajos 100–180 m² lielajos, no koka un velēnām būvētajos dzīvojamajos sektoros atradās ar pavardiem un kamīniem apsildāmas istabas, iekšpagalmos ierīkotas akas, bronzas kausējamās krāsnis un kalves, pagrabi, podnieku, ratnieku un audēju darbnīcas. Kompleksa centrs ir 25 m² caurmērā liels, rūpīgi noblietēts laukumiņš, kura malās konstatēts ievērojams pelnu daudzums. Raugoties no putna lidojuma, pilsētas plānojums līdzinās ratu ritenim. Visas pazīmes liecina pat to, ka ap 16. gadsimtu p.m.ē. indoeiropieši atstājuši šo dzīvesvietu, ņemot līdzi visas vērtīgākās mantas, bet pašu Arkaimu nodedzinājuši.

Turpmākajās desmitgadēs tika atklātas vēl 17 nocietinātas seno indoeiropiešu pilsētvietas, kuras plānojuma un izmēru ziņā līdzinās Arkaimai. Tās ir izvietotas plašā, ap 400 km garā un 150 km platā teritorijā gar Urālu kalnu austrumu nogāzēm mūsdienu Čeļabinskas un Orenburgas apgabalos. Niecīgais kultūrslānis seno indoeiropiešu senpilsētās liecina, ka tās nav tikušas apdzīvotas intensīvi. Acīmredzot pastāvīgi senpilsētās uzturējās divas sabiedrības kārtas — priesteri un karavīri. Apkārtnē dzīvojošie trešās kārtas piederīgie — zemkopji un lopkopji pilsētā apmetās kara briesmu un svētku gadījumos.

Skatīt arī

Indoeiropiešu pirmvaloda

Literatūra

Viktors Ivbulis. Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi. Rīga: Zinātne, 2014
Voldemārs Leitis. Latviskā Indijas Rigveda. Rīga: 1938. (Āzijas materiāli latviešu senvēsturei)
Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. Stokholma: Daugava, 1959.
Valdis Šterns. Baltu tautas, Eiropas civilizācijas sākotne. "Zintnieks", 19/210
Ivars Vīks. Mūsu dižā senatne. Rīga: Vieda, 2002. ISBN 9984701379
Oļģerts Ziļickis. Baltu tautu civilizācija Eiropā un pasaulē no Pirmsledus laikmeta līdz mūsdienām. Rīga: P & Ko, 2003. (Eiropas tautu rašanās un izplatīšanās) ISBN 998468976X
Andrejs Kavacis. „Baltu senvēsture”. Rīga: Vieda, 2008. ISBN 9984782433
Ol̦g̓erts Zil̦ickis, Vilis Linin̦š. Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē. Rīga: 2010. (loģiskā vēsture) ISBN 9984491013
Arvo Mägi. Euroopa rahvaste ajaraamat. Tallinn: Koolibri, 1992. (igauniski)
Marija Gimbutas, Miriam Robbins Dexter. Karlene Jones-Bley. The Kurgan culture and the Indo-Europeanization of Europe: selected articles from 1952 to 1993. Washington DC: Institute for the Study of Man, 1997. ISBN 0941694569 (angliski)
Гамкрелидзе Тамаз Валерианович, Иванов Вячеслав Всеволдович. Индоевропейский язык и индоевропейцы. Тблиси: Издательство Тбилисского университета, 1984. (Реконструкция и историко-типологический анализ праязыка и протокультуры (в двух частях)) (krieviski)
Suniti Kumar Chatterji. Balts and Aryans in their Indo-European background. Indian Institute of Advanced Study, 1968. (angliski)

Ārējās saites

Neolīta revolūcija un pirmās civilizācijas Arhivēts 2016. gada 29. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
Baltu tautas — raksti
kurgāni
istorya-pskova.ru