Grāmata ir neperiodisks iespieddarbs kodeksa formā ar muguriņā sastiprinātām lapām. Lapu daudzums ir ne mazāks par 3 iespiedloksnēm, tas ir 48 lappuses. Mūsdienās grāmatu lapas izgatavo no papīra. Parasti grāmata ir pabeigts teksts, kas izteikts ar rakstu zīmēm vai attēliem.

Grāmatas

Mūsdienās bez grāmatām pastāv arī elektroniski informācijas nesēji — elektroniskās grāmatas.[1]

Jēdziena izcelsme

labot šo sadaļu

Jēdziens grāmata cēlies no sengrieķu valodas, bet Latvijas teritorijā ieviests līdz ar kristīgo misiju 13. gadsimtā ar slāvu valodas starpniecību. (Jau sen tikusi izteikta doma, ka kristīgo misiju izplatīja arī no tagadējās Krievijas puses). Sākotnēji par grāmatu tika uzskatīti tikai un vienīgi svētie raksti, lai gan senslāviem vārds grāmata nozīmēja mācēšanu rakstīt, lasītprasmi un zināšanas kopumā.

Termins grāmata ir saistīts arī ar lapu tīstokli, vārdu grāmata var attiecināt arī uz dažiem senajā pasaulē tapušajiem literārajiem darbiem, piemēram, seno ēģiptiešu Mirušo grāmatu un Bībeli.

Jau no 15. gadsimta jēdzienu grāmata uztver tāpat kā mūsdienās, kā iespieddarbu kopumu.

Grāmatu veidi

labot šo sadaļu

Iespiedtehnikas veidi

labot šo sadaļu
 
Manuskripts, kas glabājas Britu bibliotēkā
  • Manuskripti jeb rokraksta grāmatas bija pirmās, kas parādījās. Tās pastāvēja vēl ilgi vienlaikus ar iespiestajām grāmatām. Vairums viduslaiku rokraksta grāmatu ir tapušas klosteros un visbiežāk tās bija dažādi noraksti, klosteros tika izveidotas pat īpašas telpas pārrakstīšanai — skriptoriji. Grāmatu tapšanā bija iesaistīti daudzi cilvēki, no kuriem galvenie bija skriptors — galvenā teksta pārrakstītājs, rubrikators — iniciāļu un svarīgāko tekstu iezīmētājs un iluminators — iniciāļu izzīmētājs un ilustrators.
     
    Bugundiešu skriptors 15. gadsimtā
    Ļoti svarīga bija arī lapu — pergamenta izveide. Tā kā lapas veidoja no teļu ādām, kam bija samērā līdzīgs izmērs, bet kuras bija dārgas, svarīgi bija aizņemt pēc iespējas vairāk vietas. Izveidojās standarta izmērs — pilnu formātu sauca par foliantu, vienreiz locītu par folio, nākamo — oktāvu. Lapas izmēri veidojās pēc zelta griezuma proporcijas.
 
Inkunābulas lappuse, Bernhard von Breydenbach, sanctae peregrinationes Mainz: Erhard Reuwich 11. Februar 1486
  • Inkunābulas — grāmatas, kas izdotas grāmatu iespiešanas pirmajā posmā, līdz 1500. gadam. Tās sākumā ļoti atgādināja rokraksta grāmatas, iniciāļus un sākumā arī ilustrācijas iezīmēja ar roku, vēlāk kokgriezuma ilustrācijas tiek tikai iekrāsotas ar roku. Burtu formas un teksta iekārtojums vēl ilgi saglabāja rokraksta tekstu tradīcijas. Taču līdz pat 19. gadsimtam grāmatu iespiešana un iesiešana bija nošķirtas darbības, grāmatas pārdeva neiesietas un grāmatas jaunā īpašnieka pienākums bija rūpēties, lai tās tiktu iesietas. Pastāvēja arī noteikti noteikumi, kā iesiet inkunābulas — ar ādu apsisti koka vāki, ar apkalumiem, slēdzenēm un ķēdi, kas saista grāmatu pie plaukta vai lasāmpults, kas pierāda, ka vēl arvien grāmatas mantiskā vērtība bijusi ievērojama.
 
Paleotipa lappuse — Johannes Geiler von Kaysersberg: Navicula sive Speculum fatuorum. Straßburg, 1510
  • Paleotipi — grāmatas, kas izdotas laikposmā no 1501.— 1550. g. Pamazām grāmatnieki sāka iet citus ceļus, tomēr tas notika reti. Viens no šādiem piemēriem ir atkāpšanās no iesējuma tradīcijām — zuda masīvie apkalumi un ķēdes, radās daži īpatnēji iesējumi. Veidojās arī jauni izdevumu tipi — polemiskas ievirzes raksti, pamfleti. Tomēr grāmatas vēl arvien saglabāja savu krāšņumu, to bagātīgās ilustrācijas bija mākslas darbi, lai arī tie tapa iespiežot, kokgrebuma tehnikā.
  • Iespieddarbi — pastāv vairāki mūsdienu iespieddtehnikas veidi, tos vieno iespēja ātri pavairot tekstu lielos daudzumos.
 
Č. Dikensa romāns "Deivids Koperfīlds"

Grāmatu satura veidi

labot šo sadaļu

Pastāv vairāki veidi, kā klasificēt grāmatas pēc to satura. Vienkāršākais dalījums ir dalījums daiļliteratūrā un specializētā literatūrā. Taču tas ir pārāk izplūdis un neizsakošs dalījums. Tālāk grāmatas tiek iedalītas, sadalot abus galvenos tipus apakštipos.

Daiļliteratūru iedalīt ir visvienkāršāk, tās apakštipi ir epika jeb proza, lirika jeb dzeja, dramaturģija un liroepika. Tie savukārt iedalās katrs savos apakštipos. Pie prozas pieder romāni, noveles, stāsti, garstāsti, esejas, arī literārā pasakas, miniatūras, humoreskas, tēlojumi. Pie dzejas savukārt pieder elēģija, romance, idille, oda, himna, epigramma, sonets, rondo, rondele, trioleta, glosa, haiku. Dramaturģiju iedala drāmā, traģēdijā un komēdijā. Liroepikas iedalījums ir eposs, sāga, balāde, poēma, fabula.

Taču tikpat labi daiļliteratūru var iedalīt arī pēc mērķorientētās grupas — bērnu, pusaudžu un pieaugušo literatūra.

Specializētā literatūra ir ļoti daudzveidīga un to nav viegli klasificēt viennozīmīgi. Nosacīti varētu iedalīt reliģiskā, dažādu zinātņu nozaru, populārzinātniskā literatūrā.

Grāmatu vēsture Latvijā

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu