Maurīcijas pūce
Maurīcijas pūce (Mascarenotus sauzieri) ir izmirusi Maskarēna pūču suga, kas apdzīvoja Maurīcijas salu Indijas okeāna rietumu daļā.[1][2][3] Maurīcijai piederošajā Rodrigesas salā bija sastopama cita radniecīga suga — Rodrigesas pūce.[4]
| Maurīcijas pūce Mascarenotus sauzieri (Newton & Gadow, 1893) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Pūčveidīgie (Strigiformes) |
| Dzimta | Pūču dzimta (Strigidae) |
| Ģints | Maskarēnu pūces (Mascarenotus) |
| Suga | Maurīcijas pūce (Mascarenotus sauzieri) |
| Sinonīmi | |
| Izplatība | |
 | |
 Maurīcijas pūce Vikikrātuvē | |
Nosaukums
labot šo sadaļuSugas zinātniskais nosaukums piešķirts par godu Teodora Sauzeram, kurš pirmos atrastos pūču kaulus sagatavoja zinātniskai izpētei.[5] Ģints nosaukums atvasināts no Maskarēnu salu nosaukuma, kur tā bija sastopama.
Izskats un ekoloģija
labot šo sadaļu
Maurīcijas putns ir ģints lielākā suga, kuras kopējais garums sasniedza aptuveni 42—60 cm. Kājas neapspalvotas un salīdzinoši garas, spēcīgas. Apaļo galvu rotāja gari ausu pušķi. Galva tumši brūna, ar iesarkani svītrotu galvas, kakla un muguras apspalvojumu. Astes spalvas bija sarkanīgi brūnas ar blāvi sarkaniem lāsumiem, spārni — brūni ar nevienmērīgiem baltiem, gaišas smilškrāsas un brūniem raibumiem. Rīkle un ķermeņa sāni balta, vēdera daļa — tumšā smilškrāsā ar gaišiem plankumiem.[6][7]
Acīmredzot, gan ligzdošanas periodā, gan pārējā laikā sugai bija nepieciešami lieli koki, un 19. gadsimta sākumā sāktā intensīvā mežu izciršana izraisīja tās izmiršanu. Desjardins 1830. gados atzīmēja, ka pūce apdzīvo salas mežus.
Pušķaino pūču atrasto kaulu forma un izmēri norāda uz uzkrītošu to līdzību ar izmirušo pūču ģinti Grallistrix, kas apdzīvoja Havaju salas. Maurīcijas pūce pēc lieluma ļoti līdzinājās Grallistrix erdmani no Maui un Grallistrix orion no Oahu. Šāds paralēlisms būtu skaidrojums ar tādu pašu apkārtējo vidi — no sauszemes zīdītājiem brīvas okeāna salas, kur svarīgs iztikas avots bija mazi putni.
Maurīcijas sugai nozīmīgu uztura daļu veidoja arī ķirzakas, un to reizumis dēvē par Maurīcijas ķirzaku pūci.[8][9][10] Džeralds Darels rakstīja: "Tā kā vienīgie plēsoņas te bija kāda pūču suga un neliels piekūns, visa dzīvā radība pamazām zaudēja jebkuras aizsargspējas. Dodo aizmirsa lidošanu, nobarojās resni un ļēpoja gorīdamies, bez briesmu tie ligzdoja un perēja uz zemes; tāpat arī papagaiļi. Nekas neapdraudēja dižbruņurupuču gauso, nesteidzīgo dzīves veidu; vienīgi žiglajām ķirzakām un gekoniem bija jābaidās no piekūniem un pūcēm."
Izzušana
labot šo sadaļuMaurīcijas pūce bija parasta vietējās faunas pārstāve līdz salas kolonizācijai 17. gadsimta sākumā. Atšķirībā no citām vietējām putnu sugām, pūču skaitu tik katastrofāli neietekmēja invazīvie plēsēji kā kaķi, žurkas un krabjēdāji makaki. Makakus Maurīcijā ieveda jau 1602. gadā, savukārt melnās žurkas tur nokļuva vēl pirms 1598. gada, un pūces vairāk nekā gadsimtu mitinājās līdzās šīm ievazātajām sugām.
Ap 1830. gadu atzīmēta uz austrumiem no Kjūrpaipas, kur to detalizēti aprakstīja Desjardins 1837. gadā. Viņš ziņoja, ka pūce bija diezgan parasta pat 1830. gados. Pēdējo zināmo sugas īpatni nošāva 1837. gada septembrī. Cukurniedru kultivēšana un Indijas tējas plantāciju veidošana, izcērtot pūču dabisko vidi, kā arī neapdomīgas medības bija izšķirošais faktors, kas ap 1840. gadu iznīcināja pušķainās pūces populāciju. Džordžs Klarks īpaši pieminēja, ka 1859. gadā tā bija izzudusi.[1][6][9]
Apraksta un sistemātikas vēsture
labot šo sadaļuPirmo reizi suga pieminēta 1602. gadā. Holandiešu admirālis 1606. gadā atzīmēja, ka pūce salā ir plaši izplatīta. Taču turpmāk līdz 1770. gadam nav zināms neviens cits ziņojums par šo Maurīcijas faunas pārstāvi. 1837. gadā nomedītais un aprakstītais eksempārs pazuda ciklona laikā 1850. gadā.
Sugu zinātniski 1893. gadā aprakstīja pēc Maurīcijas dienvidaustrumos Mare aux Songes purvā atrastajiem pūču kauliem. Purvs atrodas blakus piekrastei, un tajā uzietas arī 12 citu kolonizācijas laikā izmirušu dzīvnieku sugu fosilijas.[11][12] Ilgu laiku Maurīcijas pūci uzskatīja par tuvi radniecīgu plīvurpūcei un tāpēc apzīmēja kā Strix sauzieri (plīvurpūces zinātniskais nosaukums tolaik bija Strix flammea). Taču rūpīgāki kaulu pētījumi liecināja, ka suga piederēja nevis plīvurpūču dzimtai, bet pūču dzimtai.
Balstoties pamatā uz 1770. gada zīmējumu, citu izmirušu Maurīcijas pūci Scops commersoni 1896. gadā aprakstīja franču zoologs Džīmss Oustalets. Tomēr Scops commersoni izmēri un ārējais raksturojums atbilda sugai, kuras kaulus pirms tam atrada purvā.
1907. gadā Valters Rotšilds savā darbā "Izmirušie putni" norādīja divas sugas, kas būtu varējušas apdzīvot Maurīciju — Strix sauzieri, kuru viņš nosauca par zālieņu pūci un Strix newtoni, kuru nodēvēja par plīvurpūci. 1953. gadā tās sistematizēja kā Tyto sauzieri un Tyto newtoni. Tādējādi ilgu laiku pastāvēja viedoklis, ka salā bija sastopamas divas pūču sugas. 1971. gadā abus taksonus apvienoja. 1987. gadā tika izteiktas šaubas par Maskarēnu pūces piederību Tyto ģintij, un 1994. gadā gan Maurīcijas sugu, gan Rodrigesā un Reinjonā atrastās formas aprakstīja un izdalīja atsevišķā jaunā ģintī Mascarenotus. [8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Mascarenotus sauzieri, Sarkanā grāmata
- ↑ Mauritius Owl (Mascarenotus sauzieri), BirdLife International
- ↑ Avibase - the world bird database: Mauritius Owl Mascarenotus sauzieri (Newton & Gadow, 1893)
- ↑ Mascarenotus murivorus, Sarkanā grāmata
- ↑ WikiTree. Theodore Sauzier (1831)
- ↑ 6,0 6,1 Beauty of Birds: Mauritius Owls, aka Commerson's, Sauzier's or Newton's Owls. Avian Web
- ↑ ZipcodeZoo: Mascarenotus sauzieri[novecojusi saite]
- ↑ 8,0 8,1 Mascarenotus nov. gen. (Ave, Strigiformes), genre endémique éteint des Mascareignes et M. grucheti n. sp., espèce éteinte de La Réunion. Сécile Mourer-Chauviré, Roger Bour, François Moutou et Sonia Ribes. Paléontologie/Paleontology (Biologie et Pathologie Animale/Biology and Animal Pathology). C.R. Acid. Sci. Paris, t. 318, série II, p. 1699 à 1706, 1994
- ↑ 9,0 9,1 Extinct birds of the Mascarenes and Seychelles - a review of the causes of extinction in the light of an important new publication on extinct birds. Anthony S. Cheke. 139 Hurst St., Oxford OX4 1HE, UK
- ↑ Paleornithological Research 2013. Ursula B. Göhlich & Andreas Kroh (Eds). A synopsis of the pre-human avifauna of Mascarene Islands. Julian P. Hume
- ↑ Mid-Holocene vertebrate bone Concentration-Lagerstätte on oceanic island Mauritius provides a window into the ecosystem of the dodo (Raphus cucullatus). ScienceDirect. Volume 28, Issues 1-2, January 2009, Pages 14-24
- ↑ Naturalis Biodiversity Center: Extinct animals Mare aux Songes - Julian Hume[novecojusi saite]
Literatūra
labot šo sadaļu- Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981
- Extinct Birds. Julian P. Hume, Michael Walters. 2012. ISBN 978-1-4081-5725-1