Dītrihs fon Grīningens, latviskots kā Greningas Ditriķis (vācu: Dietrich von Grüningen. latīņu: Theodoricus a Gröningen, Theodorus à Gronen). Ievērojams Teitoņu ordeņa vadītājs. Faktiskais Livonijas landmestrs no 1238. līdz 1241. gadam. Livonijas landmestrs no 1242. līdz 1246. gadam (citos avotos minēts 1238. – 1242. un 1244. – 1246.). Prūsijas landmestrs (1246.-1259.), Teitoņu ordeņa vācmestrs 1254. – 1256.
Dītriham fon Groningenam veltītā stēla Dundagas pilīTeitoņu ordeņa pakļautais reģions, 1260
Teitoņu ordenī iestājies 1234. gada 18. novembrī Marburgā, kopā ar saviem draugiem Konrādu fon Tīringenu un Hartmani fon Heldrungenu, vēlākajiem Ordeņa lielmestriem.
1237. gadā Dītrihs bija kandidāts uz jaunizveidoto Livonijas landmestra amatu, bet to uzticēja daudz pieredzējušākajam Hermanim fom Balkeb, ar kuru kopā Dītrihs ieradās Livonijā. Pēc tam, kad fon Balke 1238. gadā uz neatgriešanos atstāja Livoniju, Dītrihs bija faktiskais Livonijas landmestrs. Savu galveno militāro aktivitāti 1240. gada ziemā viņš vērsa pret Kursu, kur nākamo gadu laikā aizvien dziļāk notika Ordeņa nocietināto piļu celšana Kuldīgā, Embūtē, Dundagā, Aizputē. 1245. gada februārī noslēgts jauns līgums par Kursas dalīšanu, ar kuru Ordenis ieguva 2/3 tās zemju. Kursas dienvidu reģionu iedzīvotāji sāka lūkoties uz leišu valdnieku Mindaugu pēc aizsardzības.
Ordenis militāri bija iesaistīts Tērbatas bīskapa karā ar Novgorodas Republiku un 1242. gada aprīlī gadā cieta sakāvi Ledus kaujā, taču šajā laikā Dītrihs bija devies uz Venēciju, kur 1241. gada beigās vadīja jaunā virsmestra Gerharda fon Malberga ievēlēšanu amatā.
1242. gadā Dītrihs tika ievēlēts par Livonijas landmestru un šajā amatā palika līdz 1251. gadam, bieži atrodoties prombūtnē. Tādējādi Dītrihs nākamajos gados vadīja galvenos Ordeņa atzarus – Livonijā, Prūsijā un vācu zemēs, taču pats nekad nekļuva par Ordeņa virsmestru.
Sava Livonijas landmestra termiņa lielāko daļu Dītrihs atradās citur Eiropā, jo bija viens no galvenajiem Ordeņa diplomātiem. No 1244. gada viņš bija Teitoņu ordeņa lielmestra Heinriha fon Hohenloes palīgs jautājumos, kas saistīti ar situāciju Svētajā zemē un attiecībām ar pāvesta kūriju Lionā. 1246. gadā viņš ieradās pāvesta kūrijā, lai pārstāvētu imperatora kandidāta, pret Hoenštaufenu dinastiju vērstā Heinriha Raspes intereses. 1247. gada beigās Dītrihu iecēla arī par Prūsijas landmestru, taču šis sākotnēji varēja būt vairāk formāls paaugstinājums, lai nostiprinātu viņa pozīciju Ordenī, jo Prūsijā viņš neieradās. Lielajā konfliktā starp pāvestu un imperatoru Dītrihs nostājās pāvesta pusē. No 1249. līdz 1251. gadam viņš bija viens no pāvesta Inocenta IV diplomātiskajiem pārstāvjiem.
Jau iekaroto Livonijas teritoriju Ordenis uzskatīja par labu bāzi, no kurienes veikt operācijas pret Kursu, Sembu, Zemgali un leišiem, kas sāka veidot Lietuvas valsti. 1245. gadā Veronā Ordeņa virsmestrs no imperatora saņēma tiesības uz šīm zemēm, kas attiecīgi arī tika uzskatītas par imperatora īpašumu. Tam sekoja jauns karagājiens pret Kursu 1246. gadā.
1249. gadā sākās nesaskaņu risināšana ar 1245. gadā par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu iecelto Albertu II, kam bija strīds ar Ordeni. Alberts II iepriekš bija ne tikai Īrijas Armas bīskaps, bet arī Lībekas bīskaps un viņa iecelšanu apsveica daudzie lībekiešu kolonisti, kas bija apmetušies iekarotajās prūšu zemēs. Lai nepieļautu Alberta II nostiprināšanos Prūsijā, ātri tika panākta vienošanās, ka viņa rezidence būs Rīgā, un Ordenis viņam katru gadu maksās 300 markas.[1] Prūsijā Ordenim izdevās panākt pilnīgu kontroli pār baznīcu un novērst teritoriju sašķeltību Ordeņa un bīskapu zemēs, kā tas notika Livonijā.
Lai arī formāli Teitoņu ordenis savās zemēs pakļāvās vietējiem bīskapiem, savu interešu aizstāvībai tas vienmēr vērsās tieši pie pāvesta vai imperatora, ar kuriem Ordeņa vadītājiem bija cieši sakari.
1251. gada 24. februārī pāvests nolēma, ka Albertam II tiek aizliegts iejaukties Ordenim iepriekš izsniegtajās privilēģijās, pāvesta legāta Modenas Vilhelma ieviestajiem lēmumiem jāpaliek spēkā, un ka pēc Rīgas bīskapa Nikolaja nāves pilsēta kļūs par jaunās Rīgas arhibīskapijas centru.
Pēc smagās Teitoņu ordeņa sakāves 1249. gada novembra Krukenes kaujā ar prūšiem Dītrihs saņēma pāvesta atbalstu jaunu krusta karotāju organizēšanai.
1250. gadā mira imperators Frīdrihs II un impērijā sākās ilgi juku laiki. Konflikti starp imperatora un pāvesta atbalstītājiem plosīja arī Ordeni.
1251. gadā Dītrihs ieradās vācu zemēs, lai iegūtu šejienes augstmaņu un garīdznieku atbalstu imperatora kandidātam Holandes Vilhelmam II. Šajā laikā Dītrihs jau bija Ordeņa lielmestra vietnieks.
1253. gada beigās lielmestrs Popo fon Osterna kopā ar Meisenes markgrāfu un Dītrihu fon Grūningenu ieradās Prūsijā ar krustnešu karaspēku. Kā pirmā no jauna tika pakļauta dumpīgā Galinda. Jau drīz Dītrihs atkal devās pie pāvesta, lai panāktu Kulmas, Pamedes un Kurzemes bīskapijas atbalstīt Ordeni Bārtas un Galindas aktīvākā kristianizēšanā.
1253. gadā atsākās strīds ar bīskapu Albertu II, kurš pēc bīskapa Nikolaja nāves tika apstiprināts par Rīgas un Livonijas arhibīskapu. Tā kā Ordenis atsacījās atzīt viņa varu, ar pāvesta iejaukšanos situācija tika atrisināta, pāvestam pārņemot kontroli pār Rīgas bīskapiju un tās zemēm. 1254. gada decembrī Dītrihs noslēdza izlīgumu ar Rīgas arhibīskapu, Sāmsalas, Kurzemes un Tērbatas bīskapiem.
Ordenis par nākamo mērķi izvirzīja Sembas galīgo iekarošanu, lai varētu savus iekarojumus Prūsijā stabilāk savienot ar iekarotajām Kursas un Livonijas teritorijām. Šajā karā palīgos tika aicināti Bohēmijas un Ungārijas karaļi. Lai traucētu Sembas prūšiem saņemt palīdzību no žemaišiem un zemgaļiem, tika attīstīta un nostiprināta Mēmelburgas osta.
1255. gada sākumā Dītrihs ar Kulmas un Vārmes bruņinieku vienību Elbingā sagaidīja Bohēmijas karaļaOtokāra II armiju pret Sembas prūšiem. Otokāra II armijā bija karotāji no vācu zemēm, Bohēmijas, Morāvijas un Austrijas, kopumā gandrīz 60 000 karotāju. Šajā kampaņā piedalījās Brandenburgas markgrāfs Otto III un grāfs Rūdolfs II Habsburgs. Veiksmīgā karagājiena laikā Tvankstē tika nodibināta pils, ko par godu Otokāram II nosauca par Kēnigsbergu.
1256. gada sākumā Dītrihs Romā tikās ar jauno pāvestu Aleksandru IV. 1256. gada jūnijā netālu no Frankfurtes pie Mainas notika Dītriha tikšanās ar Sembas bīskapu Heinrihu fon Streitbergu un Livonijas landmestru Anno fon Zangerhauzenu, lai vienotos par iekarotās Sambas maksāto meslu sadalījumu.
1256. gadā, Ordeņa vadības sapulcē Romā Dītrihs atkāpās no Ordeņa vācmestra amata, paturot Prūsijas landmestra amatu. Tas notika vienlaikus ar lielmestra Popo fon Osterna atkāpšanos no amata.
Dītriha nāves datums nav skaidri zināms, bet tas varētu būt noticis 1259. gada 3. septembrī vai neilgi pēc tam.
1247. gadā Prūsijas virsmestris, Tīringas grāfs Konrads, atsūtīja Livonijai citu mestri — Greningas Ditriķi. Šis mestris ar lielu kaŗaspēku uzbruka kuršiem, ielauzās viņu zemē, daudzus nokāva, un palicis kādu laiku šai zemē, uzcēla Kuldīgu un Embūti, un ielika šinīs pilīs daudz kaŗaspēka. Kuršiem viņš lika ziņot, ka visi tie, kas kristīsies, padosies ordenim un maksās nodevas, taps atstāti dzīvi.
Bet kurši negribēja labprāt kristīties, tā ka izcēlās tādēļ daža sīva kauja un dažs labs ordeņbrālis krita kaujā, kamēr kuršus paspēja piegriezt pie kristīgas ticības. Kurši nojauda ordeņa nopietnību un padevās Lietavas firstam Mintautam, kuŗš arī bija kristīgo ienaidnieks. Šis firsts savāca lielu kaŗaspēku un uzbruka Embūtes pilij. Mestris un maršals Bernhards paslēpās ar savu kaŗaspēku mežā. Tad leiši gatavojās ieņemt Embūtes pili, bet viņi nebija ņēmuši vērā mestŗa spēkus, kuŗš kopā ar maršalu pārsteidza viņus. Lietavas firsts bēga ar visu savu kaŗaspēku un šinī bēgšanā tika nokauti pāri par 1500 leišu, daudzi sagūstīti un iznīcināts viss atpakaļpalikušais kaŗaspēks. Kristīgo krita ne vairāk kā 4 ordeņbrāļi un 10 citi. Pēc tādas uzvaras mestris ieņēma cietokšņus un lika viņus labi nostiprināt; tas bija gŗūts darbs un maksāja neviena vien ordeņbrāļa dzīvību.
Pēc 3 gadu valdīšanas mestris Ditriķis atteicās no sava amata. Virsmestris izvēlēja viņu pēc tam par sūtni pie pāvesta, lai nokārtotu dažas ordeņa lietas.
