Dītrihs fon Grīningens, latviskots kā Greningas Ditriķis (vācu: Dietrich von Grüningen. latīņu: Theodoricus a Gröningen, Theodorus à Gronen). Ievērojams Teitoņu ordeņa vadītājs. Faktiskais Livonijas landmestrs no 1238. līdz 1241. gadam. Livonijas landmestrs 1242. līdz 1246. (Citos avotos minēts 1238. – 1242. un 1244. – 1246.). Prūsijas landmestrs (1246.-1259.), Teitoņu ordeņa vācmestrs 1254. – 1256.
Dītriham fon Groningenam veltītā stēla Dundagas pilīTeitoņu ordeņa pakļautais reģions, 1260
Teitoņu ordenī iestājies 1234. gada 18. novembrī Marburgā, kopā ar saviem draugiem Konrādu fon Tīringenu un Hartmani fon Heldrungenu, vēlākajiem Ordeņa lielmestriem.
1237. gadā Dītrihs ir kandidāts uz jaunizveidoto Livonijas landmestra amatu, bet to uztic daudz pieredzējušākam Hermanim fom Balke, ar kuru kopā Dītrihs ierodas Livonijā. Pēc tam kad fon Balke 1238. gadā uz neatgriešanos atstāj Livoniju, Dītrihs ir faktiskais Livonijas landmestrs. Savu galveno militāro aktivitāti 1240. gada ziemā viņš vērš pret Kursu, kur nākamo gadu laikā aizvien dziļāk notiek Ordeņa nocietināto piļu celšana Kuldīgā, Embūtē, Dundagā, Aizputē. 1245. gada februārī noslēgts jauns līgums par Kursas dalīšanu, ar kuru Ordenis iegūst 2/3 tās zemju. Kursas dienvidu reģionu iedzīvotāji sāk lūkoties uz leišu valdnieku Mindaugu pēc aizsardzības.
Ordenis militāri bija iesaistīts Tērbatas bīskapa karā ar Novgorodas Republiku un 1242. gada aprīlī gadā cieta sakāvi Ledus kaujā, taču šajā laikā Dītrihs ir devies uz Venēciju, kur 1241. gada beigās vada jaunā virsmestra Gerharda fon Malberga ievēlēšanu amatā.
1242. gadā Dītrihs tiek ievēlēts par Livonijas landmestru un šajā amatā paliek līdz 1251. gadam, bieži atrodoties prombūtnē. Tādējādi Dītrihs nākamajos gados vada galvenos Ordeņa atzarus – Livonijā, Prūsijā un vācu zemēs, taču pats nekad nekļūst par Ordeņa virsmestru.
Sava Livonijas landmestra termiņa lielāko daļu Dītrihas atrodas citur Eiropā, jo ir viens no galvenajiem Ordeņa diplomātiem. No 1244. viņš ir Teitoņu ordeņa lielmestra Heinriha fon Hohenloes palīgs jautājumos, kas saistīti ar situāciju Svētajā zemē un attiecībām ar pāvesta kūriju Lionā. 1246. gadā viņš ierodas pāvesta kūrijā, lai pārstāvētu imperatora kandidāta, pret Hoenštaufenu dinastiju vērstā Heinriha Raspes intereses. 1247. gada beigās Dītrihu ieceļ arī par Prūsijas landmestru, taču šis sākotnēji varētu būt vairāk formāls paaugstinājums, lai nostiprinātu viņa pozīciju Ordenī, jo Prūsijā viņš neierodas. Lielajā konfliktā starp pāvestu un imperatoru Dītrihs nostājas pāvesta pusē. No 1249. līdz 1251. gadam viņš ir viens no pāvesta Inocenta IV diplomātiskajiem pārstāvjiem.
Jau iekaroto Livonijas teritoriju Ordenis uzskata par labu bāzi, no kurienes veikt operācijas pret Kursu, SembuZemgali un leišiem, kas sāk veidot Lietuvas valsti. 1245. gadā Veronā Ordeņa virsmestrs no imperatora saņem tiesības uz šīm zemēm, kas attiecīgi arī tiek uzskatītas par imperatora īpašumu. Tam seko jauns karagājiens pret Kursu 1246. gadā.
1249. gadā sākas nesaskaņu risināšana ar 1245. gadā par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu iecelto Albertu II, kam bija strīds ar Ordeni. Alberts II iepriekš bija ne tikai Īrijas Armas bīskaps, bet arī Lībekas bīskaps un viņa iecelšanu apsveica daudzie lībekiešu kolonisti, kas bija apmetušies iekarotajās prūšu zemēs. Lai nepieļautu Alberta II nostiprināšanos Prūsijā, ātri tiek panākta vienošanās, ka viņa rezidence būs Rīgā, un Ordenis viņam katru gadu maksās 300 markas.[1] Prūsijā Ordenim izdodas panākt pilnīgu kontroli pār baznīcu un novērst teritoriju sašķeltību Ordeņa un bīskapu zemēs, kā tas notiek Livonijā.
Lai arī formāli Teitoņu ordenis savās zemēs pakļaujas vietējiem bīskapiem, savu interešu aizstāvībai tas vienmēr vēršas tieši pie pāvesta vai imperatora, ar kuriem Ordeņa vadītājiem ir cieši sakari.
1251. gada 24. februārī pāvests nolemj, ka Albertam II tiek aizliegts iejaukties Ordenim iepriekš izsniegtajās privilēģijās, pāvesta legāta Modenas Vilhelma ieviestajiem lēmumiem jāpaliek spēkā, un ka pēc Rīgas bīskapa Nikolaja nāves, pilsēta kļūs par jaunās Rīgas arhibīskapijas centru.
Pēc smagās Teitoņu ordeņa sakāves 1249. gada novembra Krukenes kaujā ar prūšiem, Dītrihs saņem pāvesta atbalstu jaunu krusta karotāju organizēšanai.
1250. gadā mirst imperators Frīdrihs II un impērijā sākas ilgi juku laiki. Konflikti starp imperatora un pāvesta atbalstītājiem plosa arī Ordeni.
1251. gadā Dītrihs ierodas vācu zemēs, lai iegūtu šejienes augstmaņu un garīdznieku atbalstu imperatora kandidātam Holandes Vilhelmam II. Šajā laikā Dītrihs ir jau Ordeņa lielmestra vietnieks.
1253. gada beigās lielmestrs Popo fon Osterna kopā ar Meisenes markgrāfu un Dītrihu fon Grūningenu ierodas Prūsijā ar krustnešu karaspēku. Kā pirmā no jauna tiek pakļauta dumpīgā Galinda. Jau drīz Dītrihs atkal dodas pie pāvesta, lai panāktu Kulmas, Pamedes un Kurzemes bīskapijas atbalstīt Ordeni Bārtas un Galindas aktīvākā kristianizēšanā.
1253. gadā atsākas strīds ar bīskapu Albertu II, kurš pēc bīskapa Nikolaja nāves tiek apstiprināts par Rīgas un Livonijas arhibīskapu. Tā kā Ordenis atsakās atzīt viņa varu, ar pāvesta iejaukšanos situācija tiek atrisināta, pāvestam pārņemot kontroli pār Rīgas bīskapiju un tās zemēm. 1254. gada decembrī Dītrihs noslēdz izlīgumu ar Rīgas arhibīskapu, Sāmsalas, Kurzemes un Tērbatas bīskapiem.
Ordenis par nākamo mērķi izvirza Sembas galīgo iekarošanu, lai varētu savus iekarojumus Prūsijā stabilāk savienot ar iekarotajām Kursas un Livonijas teritorijām. Šajā karā palīgos tiek aicināti Bohēmijas un Ungārijas karaļi. Lai traucētu Sembas prūšiem saņemt palīdzību no žemaišiem un zemgaļiem, tiek attīstīta un nostiprināta Mēmelburgas osta.
1255. gada sākumā Dītrihs ar Kulmas un Vārmes bruņinieku vienību Elbingā sagaida Bohēmijas karaļaOtokāra II armiju pret Sembas prūšiem. Otokāra II armijā ir karotāji no vācu zemēm, Bohēmijas, Morāvijas un Austrijas, kopumā gandrīz 60 000 karotāju. Šajā kampaņā piedalās Brandenburgas markgrāfs Otto III un grāfs Rūdolfs II Habsburgs. Veiksmīgā karagājiena laikā Tvankstē tiek nodibināta pils, ko par godu Otokāram II nosauc par Kēnigsbergu.
1256. gada sākumā Dītrihs Romā tiekas ar jauno pāvestu, Aleksandru IV. 1256. gada jūnijā netālu no Frankfurtes pie Mainas notiek Dītriha tikšanās ar Sembas bīskapu Heinrihu fon Streitbergu un Livonijas landmestru Anno fon Zangerhauzenu, lai vienotos par iekarotās Sambas maksāto meslu sadalījumu.
1256. gadā, Ordeņa vadības sapulcē Romā Dītrihs atkāpjas no Ordeņa vācmestra amata, paturot Prūsijas landmestra amatu. Tas notiek vienlaikus ar lielmestra Popo fon Osterna atkāpšanos no amata.
Dītriha nāves datums nav skaidri zināms, bet tas varētu būt noticis 1259. gada 3. septembrī, vai neilgi pēc tam.
1247. gadā Prūsijas virsmestris, Tīringas grāfs Konrads, atsūtīja Livonijai citu mestri — Greningas Ditriķi. Šis mestris ar lielu kaŗaspēku uzbruka kuršiem, ielauzās viņu zemē, daudzus nokāva, un palicis kādu laiku šai zemē, uzcēla Kuldīgu un Embūti, un ielika šinīs pilīs daudz kaŗaspēka. Kuršiem viņš lika ziņot, ka visi tie, kas kristīsies, padosies ordenim un maksās nodevas, taps atstāti dzīvi.
Bet kurši negribēja labprāt kristīties, tā ka izcēlās tādēļ daža sīva kauja un dažs labs ordeņbrālis krita kaujā, kamēr kuršus paspēja piegriezt pie kristīgas ticības. Kurši nojauda ordeņa nopietnību un padevās Lietavas firstam Mintautam, kuŗš arī bija kristīgo ienaidnieks. Šis firsts savāca lielu kaŗaspēku un uzbruka Embūtes pilij. Mestris un maršals Bernhards paslēpās ar savu kaŗaspēku mežā. Tad leiši gatavojās ieņemt Embūtes pili, bet viņi nebija ņēmuši vērā mestŗa spēkus, kuŗš kopā ar maršalu pārsteidza viņus. Lietavas firsts bēga ar visu savu kaŗaspēku un šinī bēgšanā tika nokauti pāri par 1500 leišu, daudzi sagūstīti un iznīcināts viss atpakaļpalikušais kaŗaspēks. Kristīgo krita ne vairāk kā 4 ordeņbrāļi un 10 citi. Pēc tādas uzvaras mestris ieņēma cietokšņus un lika viņus labi nostiprināt; tas bija gŗūts darbs un maksāja neviena vien ordeņbrāļa dzīvību.
Pēc 3 gadu valdīšanas mestris Ditriķis atteicās no sava amata. Virsmestris izvēlēja viņu pēc tam par sūtni pie pāvesta, lai nokārtotu dažas ordeņa lietas.
