Bārta (zeme)

Bārta (vācu: Bartenland, latīņu: Barthonia) bija viena no senprūšu zemēm, kas atradās mūsdienu Polijas un Krievijas Kaļiņingradas apgabala teritorijās. Bārtas robežas ir diezgan precīzi aprakstītas Duisburgas Pētera Prūšu zemes hronikā (Chronicon Terrae Prussiae). Tās stiepās gar Linas upes vidusteci un lejteci līdz Svinas upei un Mamrija ezeram austrumos. Dienvidos Bārta robežojās ar Galindas zemi.

Vēsture

No Prūšu zemes hronikas ir zināms, ka Bārta iedalījās Lielajā Bārtā un Mazajā Bārtā. No daudzajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem zināms, ka Bārtas zeme bija diezgan blīvi apdzīvota. Tiek lēsts, ka pirms Krusta karu sākuma tajā varēja dzīvot aptuveni 17 000 bārtiešu.

No 1238. līdz 1240. gadam Bārtu līdz ar Notangu un Varmiju iekaroja Vācu ordenis. Bārtas zemē uzcēla Bārtenšteinas un Rešelas pilis. Jau 1242. gadā bārtieši sacēlās un pretojās ordenim līdz pat 1252. gadam. Lielās prūšu sacelšanās laikā bārtieši par savu vadoni ievēlēja Divonu (Diwanus) un 1264. gadā ieņēma un iznīcināja Bārtenšteinas pili. Līdz ar citu prūšu zemju iedzīvotājiem bārtieši Divoņa vadībā regulāri uzbruka Kulmai un Kristburgai. Pēc citu prūšu zemju sakāves bārtieši palika vieni no pēdējiem, kas turpināja sacelšanos līdz 1273. gadā tika nogalināts Divons un arī bārtieši izstājās no tālākas cīņas.

Lai arī kaujas ar Vācu ordeni prasīja lielus upurus, Bārta, atšķirībā no citām prūšu zemēm, nekļuva tukša un neapdzīvota. Tās iedzīvotāji joprojām nespēja pieņemt ordeņa virskundzību un nākamajos gados notika vēl divi bārtiešu sacelšanās mēģinājumi. No sākuma 1286. gadā palīdzība tika lūgta Rīgenes hercogam, savukārt otrajā mēģinājumā 1293. gadā palīdzība cīņai pret Vācu ordeni tika lūgta Lietuvas dižkunigaitim Vītenim.

Nākamajos gadsimtos notika strauja Prūsijas zemju kolonizēšana un prūšu pārtautošana, un senās Bārtas iedzīvotāji izzuda ap 16.—17. gadsimtu.