Vikipēdija

Nikolajs Koperniks

poļu priesteris, astronoms un pasniedzējs
(Pāradresēts no Copernicus)

Nikolajs Koperniks (latīņu: Nicolaus Copernicus, poļu: Mikołaj Kopernik, vācu: Nikolaus Kopernikus arī Nicholas Copernicus, Nicolaus Koppernigk; dzimis 1473. gada 19. februārī, miris 1543. gada 24. maijā) bija katoļu priesteris, politiķis, astronoms, matemātiķis, jurists, mediķis, pasniedzējs. Plašāk zināms kā heliocentrisma koncepcijas astronomijā viens no pamatlicējiem, kaut arī astronomija bija tikai viena no Kopernika darbības sfērām. Dažkārt Kopernika darbs De Revolutionibus Orbium Coelestium tiek uzskatīts par modernās astronomijas sākumu.

Nikolajs Koperniks
Nicolaus Copernicus
Portrets Tornas rātsnamā (ap 1580)
Portrets Tornas rātsnamā (ap 1580)
Personīgā informācija
Dzimis 1473. gada 19. februārī
Torna, Karaļa Prūsija, Polijas Karaliste
Miris 1543. gada 24. maijā (70 gadi)
Frauenburga, Varmijas bīskapija, Polijas Karaliste
Paraksts
Zinātniskā darbība
Zinātne astronomija
Alma mater Jagellona Universitāte,
Boloņas Universitāte,
Padujas Universitāte,
Ferāras Universitāte
Studenti Georgs Joahims Rētiks (Georg Joachim Rheticus)
Sasniegumi, atklājumi heliocentriskā sistēma

Biogrāfija

labot šo sadaļu
 
Kopernika dzimtā māja Toruņā

Dzimis 1473. gada 19. februārī Karaļa Prūsijas pilsētā Tornā, kuru īsi pirms tam bija anektējusi Polijas Karaliste, vara tirgotāja Nikolaja Kopernika un viņa sievas Barbaras, dzimušas Vacenrodes, ģimenē. Bez Nikolaja ģimenē bija vēl 3 bērni: brālis Andrejs, māsas Barbara un Katrīna. Tēvs mira 1483. gadā, savukārt māte — 1489. gadā. Nikolaja audzināšanu uzņēmās mātesbrālis kanoniķis Lukass Vacenrode, kuru 1489. gadā ievēlēja par Ermlandes, t.i. Varmijas bīskapu). Mācījās Sv. Jāņa baznīcas skolā, apguva latīņu valodu, teoloģiju, matemātiku un astronomiju. 1491. gadā Nikolajs uzsāka studijas Krakovas akadēmijā, kur metrikā tika reģistrēts kā Nicolaus Nicolai de Thuronia, uzrādot izcilas sekmes teoloģijā, matemātikā un astronomijā (mācījies pie A.Brudzevska). Studijas nepabeidzis, 1495. gadā sāka kalpot Varmijas bīskapijas kapitulā Lautenburgā, kas baznīctiesiskā ziņā bija pakļauta Rīgas arhibīskapam). Nikolajs un Andrejs abi kandidēja uz kanoniķu vietām, taču šos amatus nedabūja par spīti protekcijai, jo ne vienam, ne otram nebija zinātniskā grāda.

1497. gadā, kļuvis par kanoniķi un saņēmis kapitula stipendiju, kopā ar vecāko brāli Andreju devās uz Itāliju, kur papildus studēja Boloņas Universitātē jurisprudenci, sengrieķu valodu un astronomiju (klausījies Dominika Marijas di Navarras lekciju kursu). 1501. gadā abi brāļi uz brīdi atgriezušies Heilsbergā, lai izprasītu mācību atvaļinājuma pagarinājumu. Atgriezušies Itālijā, 1503. gadā kā eksterni Ferāras Universitātē ieguva kanonisko tiesību zinātņu grādu. Nikolajs līdz 1506. gadam Padujas Universitātē studēja medicīnu, taču zinātnisko grādu tā arī neaizstāvēja.

1506. gadā brāļi atgriezās Polijas Karalistē, kur Nikolajs Koperniks sāka strādāt par pasniedzēju Vroclavas sv. Krusta baznīcas skolā (pol. scholasterię wrocławską św. Krzyża), kā arī praktizēja kā ārsts.

1507. gadā Nikolajs Koperniks pameta pasniedzēja darbu un atgriezās Varmijas bīskapijas kapitulā Heilsbergā, kur kļuva par bīskapa (sava tēvoča) privātsekretāru un ārstu.

1509. gadā kā bīskapijas pārstāvis piedalījās Krakovas Seima sēdēs (1511. gadā kļuva par kapitula kancleru). Šajā laikā pārtulkojis VII gs. bizantiešu hronista Teofilakta no Simokatas darbu Theophilacti scolastici Simocati epistolae morales, rurales et amatoriae interpretatione latina ("Teofilakta no Simokatas, sholastiķa, pamācošās, no laukiem un mīlas vēstules") ar nosaukumu Nicolai Copernici de hypothestibus motuum coelestium a se constitutis commentariolus.

1512. gadā pēc tēvoča nāves Koperniks pārceļas uz dzīvi Frauenburgā, Vislas līča krastā, kur kalpoja kā kanoniķis, pildot bīskapijas ierēdņa funkcijas, brīvajā laikā praktizējot kā ārsts un veltot laiku zinātnēm. Kā viens no augstākajiem bīskapijas hierarhiem organizēja jaunā bīskapa Fabiana Luzjanska (lat. Fabianus Lusianus, pol. Fabian Luzjańskiy) ievēlēšanu.

1513. gadā Koperniks it kā esot iesniedzis Romā, Laterānas koncilā apspriešanai savu jauno, uz heliocentrisma principa balstīto kalendāra reformas projektu (kas it kā bijis pamatā t.s. 1582. gada Gregora kalendāra reformai). Dokumentāli pierādījumi Kopernika lomai kalendāra reformā nav atrasti.

1516. gadā Koperniks iecelts par bīskapijas dienvidu apgabalu administratoru Olštinā, Varmijas-Mazūrijas vojevodistes galvaspilsētā, un dzīvoja Olštinas pils ziemeļaustrumu spārnā līdz 1521. gada rudenim, pārraudzīdams arī muižu zemes un paralēli nodarbodamies ar zinātni. 1517. gadā nāca klajā viņa filozofisks traktāts Meditata ("Meditācijas" — pilns nosaukums: N.C. Meditata XV. Augusti anno domini MDXVII).

1519.-1521. gadu Polijas-Teitoņu ordeņa karā Koperniks kā bīskapijas bruņoto spēku virspavēlnieks — kapitula komisārs, — vadīja Varmijas bīskapijas pilsētu aizstāvēšanu (ordeņa karaspēks pat vienu brīdi ielencis viņa rezidenci. Pēc ordeņa sakāves sarakstīja juridiski politoloģisku darbu Querela Capituli contra mgrum Albertum et eius ordinem super iniuriis irrogatis 1521 sub induciis belli ("Kapitula žēlošanās par Albrehta un viņa ordeņa radītajām ciešanām 1521. gadā ieroču nolikšanas laikā"). 1521. gadā Koperniks atgriežas Frauenburgā.

1522. gada martā Prūsijas pilsētu landtāgā (seimā) Elbingā Nikolajs Koperniks piedalījās monetārās sistēmas reformas De estimatione monete ("Par monētu cienīšanu") komisijas darbā. 1528. gadā viņš publicēja inženiertehnisku apcerējumu Monetae cudendae ratio ("Monētu pareizi kalšanas veidi").

1537. gadā Polijas karalis apstiprināja Nikolaju Koperniku kā vienu no kandidātiem uz Varmijas bīskapa vakanci, taču ievēlēja Johanu Dantisku. 1538. gadā Koperniks saņēma rājienu Baznīcas tiesā par amorālu konkubināta praktizēšanu un celibāta neievērošanu. Kopernika piedzīvotāja Anna Šellinga tika izraidīta no Frauenburgas, jo "viņas dēļ cienījamais priesteris uzvedas kā sajucis".

1543. gada pavasarī Nirnbergā (vai Rēgensburgā) tika publicēts darbs, pie kura Nikolajs Koperniks bija strādājis pēdējos 30 gadus — De revolutionibus orbium coelestium ("Par debess sfēru rotāciju"). Šī paša gada 24. maijā 70 gadu vecumā Koperniks mira, iespējams, no asinsizplūduma smadzenēs.

Kopernika ietekme uz tā laika zinātni

labot šo sadaļu
 
Kopernika teorēma

Pretēji vēlākos gadsimtos radītajam politiskās propagandas mītam (protestantu, pēc tam ateistu literatūrā) katoliskā baznīca visnotaļ pozitīvi uztvēra sava priestera Kopernika idejas zinātnē. Astronomi Eiropā, baznīcas hierarhi, kuri interesējās par zinātni, bija informēti par heliocentrisma teoriju, jo 1511. gadā sarakstītie "Mazie komentāri" tika brīvi izplatīti un ar interesi lasīti speciālistu aprindās.

1533. gadā Romas pāvests Klements VII pat uzaicinājis sev pietuvinātās personas, lai ar interesi uzklausītu viņa sekretāra kardināla A. fon Vidmanštata ziņojumu par jaunajām idejām astronomijā, kuras proponē kāds dominikānis Austrumeiropā (saglabājies Vidmanštata ieraksts kāda grieķu manuskripta titullapā: "Klements man dāvāja šo manuskriptu Tā Kunga 1533. gadā, pēc tam, kad es viņam kardinālu Orsini un Salviati, bīskapa Viterbenija un ārsta Kurcija klātbūtnē Vatikānā izskaidroju Kopernika mācību par Zemes griešanos".[1]).

Arī nākamā pāvesta Pāvila III laikā nevaram atrast ne mazāko norāžu vai mājienu, ka baznīcai būtu kādas oficiālas pretenzijas pret heliocentrismu kā koncepciju. Viņš pats raksta par savām draudzīgajām attiecībām un atbalstu, ko visa mūža garumā saņēmis no Midelburgas bīskapa Pāvila, Varmijas, pēc tam Kulmas bīskapa Tidemana Gīzes u.c. kolēģiem baznīcas hierarhijā.[2] 1536. gadā dominikāņu ordeņa vadītājs kardināls Šenbergs savā vēstulē "zinātņu vīram" brālim Nikolajam aicināja "neslēpt no zinātnes draugiem savu jauno sistēmu", jo Kopernika "nopelni pelnījuši vislielāko atzinību".[3] Kad pāvests Leons X piektajā Laterānas koncilā (1512—1517) paziņoja par esošā kalendāra reformas nepieciešamību, Nikolaju Koperniku iekļāva to "oficiālo" astronomu skaitā, kurus aicināja piedalīties reformas projekta izstrādē.[4]

Visu XVI gadsimtu Kopernika heliocentrisma koncepciju uzturēja visās katoļu augstskolās, to cītīgi aizstāvēja teologi, bet kritizēja zinātnieki. Vienīgais, kurš uzbruka Kopernika koncepcijai no teoloģiskām pozīcijām, bija no Baznīcas izslēgtais bijušais augustīniešu mūks Martins Luters: "Šis jukušais vēlas apgāzt astronomijas pamatus, kaut arī, kā mums vēsta Raksti, nevis Zemei bet Saulei Jozua lika apstāties!" (citē Jozua grāmatu10:13).

Pēc Kopernika nāves viņa ieguldījumu no teoloģiskā aspekta pozitīvi vērtēja ievērojamais teologs tēvs Tolozani[5] un teologs, Osuņas Universitātes teoloģijas katedras dekāns, augustīnietis tēvs Zunjiga. 1584. gadā oponējot Kopernika kritiķiem (Klavijam), viņš skaidroja Kopernika mācības patiesumu ar atbilstību Bībelei, Ijāba grāmatas vārsmai "Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās" (9:6), ka šo vietu var traktēt arī no Pitagora skatījuma, kurš arī Sauli novietoja Visuma centrā (tiesa, reliģiozu, nevis zinātnisku motīvu vadīts), "ko mūsdienās lieliski pierāda Koperniks".[6]

Par spīti Baznīcas protekcijai, zinātnes aprindas uzskatīja, ka heliocentrisma koncepcija ir tikai viena no daudzajām nepierādāmajām hipotēzēm, kam ar zinātni maz kopīga, jo trūka pietiekamas argumentācijas. Apritē bija trīs dažādas pasaules uzbūves koncepcijas, — Ptolemeja, Keplera un Brahes, — kuru pierādījumu bāze un argumentācija bija daudz spēcīgākas, nekā Kopernika koncepcijai. Līdz ar to pirmais Kopernika kritiķis bija nevis kāds teologs, bet gan matemātikas profesors, viens no sava laika dižākajiem astronomiem K. Klavijs, Gregora kalendāra autors. 1581. gadā viņš kritizē Kopernika sistēmu, pierādot tās kļūdainumu un attiecīgi uz tās bāzes veikto aprēķinu nepareizību: "Kurš gan būs tik nesaprātīgs, ka saistīs Baznīcu ar tik nepamatotiem apgalvojumiem?!"[7]

Arī citi matemātiķi un astronomi visai skeptiski raudzījās uz poļu kanoniķa teoriju. Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie Aristoteļa, savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama. Pie tam jau paši Kopernika heliocentrisma pamati izrādījās aplami: viņš balstījās uz Platona pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau Klaudijs Ptolemejs) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (tikai vēlāk Keplers pierādīja, ka šī Aristoteļa doma ir maldīga, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus — epicycle — Ptolemaja teorijā riņķis, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk.[8] Izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus. Līdz ar to lielākā daļa tā laika zinātnieku līdz pat XIX gs. uz Kopernika devumu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties ne, pie tam nekādi pierādījumi par labu tās patiesumam nekalpoja (bija tikai pieņēmumi), nedz arī Kopernika persona kā tāda (visu mūžu nodarbojoties ar astronomiju, viņš tā arī nebija veicis nevienu vērā ņemamu atklājumu, līdz ar to viņa kā zinātnieka autoritāte laikabiedru acīs nebija īpaši augsta).

Arī Kopernika nedaudzie sekotāji ar aprēķiniem un loģiku pierādīt savas hipotēzes pareizību heliocentrisma nespēja. Tai vai nu varēja ticēt, vai neticēt. Nemaz nerunājot par Džordāno Bruno gadījumu, kurš ar to pamatojot savu misticismu un maģijas proponēšanu. Galilejs gan centās saskatīt nepieciešamo heliocentrisma pamatojumu okeānu paisumā un bēgumā, taču šo viņa hipotēzi apgāza Keplers, pierādot to saistību ar Mēness gravitācijas spēku (Galilejs gan šo Keplera aizrādījumu ignorēja). Savukārt inkvizīcija piekāpās tā laika zinātnieku prasībai un, lai atzītu heliocentrisma hipotēzi par izglītībā lietojamu teoriju, pieprasīja loģiskus pierādījumus un aprēķinus. Tā kā teorijas aizstāvji tādus sniegt nevarēja, tika nolemts to atzīt par viltuszinātni un aizliegt mācīt izglītības iestādēs. 1616. gada 5 martā, saistībā ar Galileja prāvu, katoļu Baznīca iekļāva De revolutionibus orbium coelestium "Nerekomendējamo grāmatu indeksā", līdz grāmatā "tiktu veikti uzlabojumi".

Taču simpātijas pret Frauenburgas kanoniķi Baznīcas iekšienē saglabājās, piemēram, 1651. gadā jezuīts, astronoms Ričiolli nosauca Kopernika vārdā krāteri uz Mēness (91 km diametrs, 10°N, 20°W).

Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi (parallax — šķietama debess spīdekļa pārvietošanās pie debess sfēras, ja novērotājs maina novērošanas stāvokli, apgriezti proporcionāla attālumam līdz spīdeklim), savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, un tikai ar šo brīdi var runāt par heliocentrismu kā zinātnisku, loģiski pamatotu un pierādāmu koncepciju. Tad to kā tādu pieņēma zinātnes aprindas. Katoļu baznīca gan atzina šīs hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk — De revolutionibus orbium coelestium no "Nerekomendējamo grāmatu indeksa" izņēma jau 1835. gadā.

Mūsdienās zinātnē pieņemtajam heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopīgs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli, taču šī katoļu priestera un zinātnieka devums heliocentrisma koncepcijas pamatu likšanā ir vispāratzīts.

Interesanti

labot šo sadaļu

Nikolajam Kopernikam piedēvē izteikumu: "Astroloģija ir astronomijas dumjā meita".

Darbi

labot šo sadaļu
 
De Revolutionibus Orbium Coelestium 1566. gada Bāzeles izdevuma titullapa
  • Commentariolus (1515.)
  • N.C. Meditata XV. Augusti anno domini MDXVII (1517.)
  • Tractatus de monetis (1519.)
  • Kopernika vēstule pret Verneru (1524.)
  • Monetae cudendae ratio (1528.)
  • De Revolutionibus Orbium Coelestium (1543.)

Interese par Nikolaju Koperniku zinātnieku aprindās radās XIX gs. vidū, kad kā zinātniska tika pieņemta heliocentrisma koncepcija astronomijā, un atcerējās, ka jau XVI gs. līdzīgas domas izteicis šis garīdznieks no Polijas karalistes. 1973. gadā Kopernika 500 gadu jubileju plaši atzīmēja PSRS (marksistiskajā literatūrā bija populārs ne ar ko nepamatots mīts par Koperniku kā disidentu katoļu baznīcas rindās, kas bijis slēptā opozīcijā Vatikānam).

Pilnu Kopernika rakstu krājumu pirmo reizi izdeva 1854. gadā Varšavā Baranovskis. 1953. gadā tika publicēts Kopernika rakstu krājums par godu 410 gadiem kopš viņa nāves. Šajā krājumā viņam piedēvēta arī ūdensapgādes sistēmas izveide Frauenburgā, Olština, Toruņā u.c. ieskaitot dambi un slūžas uz Baudes upes, un kanāla būvi.

1511. gadā viņš pirmo reizi publiskoja savu sacerējumu Mazie komentāri (Commentariolus), kur pirmo reizi vienkopus noformulēja savu heliocentrisma pamatideju, komentējot Klaudija Ptolemeja ģeocentrisma koncepciju. Publicēts šis darbs netika, taču tā noraksti tika izplatīti universitātēs kā mācību līdzeklis. Pēc aizmirstības laika vienu šī 16 lpp. biezo manuskripta eksemplāru 1877. gadā atrada Vīnes Galma bibliotēkā, bet pēc pāris gadiem, 1881. gadā otru eksemplāru (ar paša Nikolaja rakstītām piezīmēm uz tā malām) atrada Upsālas Universitātes bibliotēkā (pēc citām ziņām, Stokholmas Universitātē).

1524. gadā sarakstīta Kopernika vēstule pret Verneru — vēstule Krakovas katedrāles priesterim Bernardam Vaponskim ar Johana Vernera Par astotās debesu sfēras griešanos komentāriem un kritiku, kas ir interesanta ar Kopernika heliocentrisma modeļa secīgu izklāstu.

1543. gada pavasarī Nirnbergā (vai Rēgensburgā) tika publicēts darbs De revolutionibus orbium coelestium (Par debess sfēru rotāciju), kurā viņš līdz galam bija noformulējis heliocentrisma koncepciju. Pats Koperniks uzskatīja, ka jaunā teorija vislabāk izskaidro Dieva radīto kārtību, jo visums mums ir vislabā Radītāja un kārtības mīlētāja dāvāts. Pēc Kopernika nāves par Vatikāna līdzekļiem šī grāmata tika publicēta vēl vairākos metienos.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Коперник Н. «О вращениях небесных сфер. Малый комментарий. Послание против Вернера. Упсальская запись», — Москва: Наука, 1964
  • Боден Ж. «Метод лёгкого познания истории», — Москва: Наука, 2000
  • Энгельгарт М. А. Николай Коперник: его жизнь и деятельность. / Биографический очерк для ЖЗЛ Ф. Павленкова 1892 года. — Челябинск: Урал, 1997
  • Бородин А.И., Бугай А.С. «Биографический словарь деятелей в области математики. Под ред. И.И. Гихмана», — Киев: Радяньска школа, 1979
  • Ольшки Л. История научной литературы на новых языках. — Москва; Ленинград, 1933. Т. 3.
  • Гурев Г. А. Коперниканская ересь в прошлом и настоящем. — Москва, 1933.
  • Вопросы истории религии и атеизма. Сборник статей. Вып. 1. — Москва, 1950.
  • Гайденко П. П. Эволюция понятия науки. Т. 1 — Москва, 1980; Т. 2 — Москва, 1987.
  • Гайденко П. П. История новооевропейской философии в ее связи с наукой. — Москва, 2000.
  • Яки С. Спаситель науки. — Москва, 1992.
  • Яки С. Бог и космологи. — Москва, 1993.
  • Косарева Л. М. Коперниканская революция: социокультурные истоки. — Москва, 1991.
  • Косарева Л. М. Генезис научной картины мира. — Москва, 1985.
  • Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового времени. Философский аспект проблемы. — Москва, 1989.
  • Современные зарубежные исследования по философии и генезису науки (позднее Средневековье и Возрождение) — Москва, 1980.
  • Социокультурные факторы развития науки (по материалам историко-научных исследований). Сборник обзоров. — Москва, 1987.
  • Кирсанов В. С. Научная революция XVII века. — Москва, 1987.
  • Кимелев Ю. А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. — Москва, 1988.
  • Философско-религиозные истоки науки. — Москва, 1997.
  • Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. — Москва, 1999.
  • Гребеников Е. А. Николай Коперник». — Москва: Наука, 1982
  • Armitage, Angus (1951). The World of Copernicus. New York, NY: Mentor Books. ISBN 0-8464-0979-8.
  • Coyne, George V., S.J. (2005). The Church's Most Recent Attempt to Dispel the Galileo Myth, In McMullin (2005, pp.340—59).
  • Dobrzycki, Jerzy, and Leszek Hajdukiewicz, "Kopernik, Mikołaj," Polski słownik biograficzny (Polish Biographical Dictionary), vol. XIV, Wrocław, Polish Academy of Sciences, 1969, pp. 3—16.
  • Gagné, Marc (2004-04-13). Texts from The Galileo Affair: A Documentary History edited and translated by Maurice A. Finocchiaro. West Chester University course ESS 362/562 in History of Astronomy. Retrieved on 2008-01-14. (Extracts from Finocchiaro (1989))
  • Fantoli, Annibale (2005). The Disputed Injunction and its Role in Galileo's Trial, In McMullin (2005, pp.117—49).
  • Finocchiaro, Maurice A. (1989). The Galileo Affair: A Documentary History. Berkeley, CA: University of California Press. ISBN 0-520-06662-6.
  • Gingerich, Owen (2004). The Book Nobody Read. Penguin Books. ISBN 0-486-43605-5.
  • David C. Goodman and Colin A. Russell, eds. (1991). The Rise of Scientific Europe, 1500-1800. Dunton Green, Sevenoaks, Kent: Hodder & Stoughton: The Open University. ISBN 0-340-55861-X.
  • Heilbron, John L. (2005). Censorship of Astronomy in Italy after Galileo, In McMullin (2005, pp.279—322).
  • Koestler, Arthur [1959] (1963). The Sleepwalkers: A History of Man's Changing Vision of the Universe. New York, NY: Grosset & Dunlap. ISBN 0-448-00159-4. Original edition published by Hutchinson (1959, London).
  • Koyré, Alexandre (1973). The Astronomical Revolution: Copernicus — Kepler — Borelli. Ithaca, NY: Cornell University Press. ISBN 0-8014-0504-1.
  • Kuhn, Thomas (1957). The Copernican Revolution: Planetary Astronomy in the Development of Western Thought. Cambridge, MA: Harvard University Press. ISBN 0-674-17100-4.
  • Lindberg, David C. and Numbers, Ronald L.. Beyond War and Peace: A Reappraisal of the Encounter between Christianity and Science. American Scientific Affiliation article. Retrieved on 2007-04-22. — Paper originally published in Church History (Vol. 55, No. 3, Sept. 1986).
  • McMullin, Ernan, ed. (2005). The Church and Galileo. Notre Dame, IN: University of Notre Dame Press. ISBN 0-268-03483-4.
  • Rosen, Edward (1995). Copernicus and his Successors. London: Hambledon Press. ISBN 1-85285-071-X.
  • Rosen, Edward (translator) [1939] (2004). Three Copernican Treatises:The Commentariolus of Copernicus; The Letter against Werner; The Narratio Prima of Rheticus, Second Edition, revised, New York, NY: Dover Publications. ISBN 0-486-43605-5.
  • Russell, Jeffrey Burton [1991] (1997). Inventing the Flat Earth—Columbus and Modern Historians. New York, NY: Praeger. ISBN 0-275-95904-X.

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Гурев Г. А. Коперниканская ересь в прошлом и настоящем. — Москва, 1933., 72. lpp.
  2. ↑ Веселовский И. Н. Белый Ю. А. Николай Коперник. — Москва, 1974., 378. lpp.
  3. ↑ Гурев Г. А. Учение Коперника и религия. Из истории борьбы за научную истину в астрономии. — Москва, 1961., 56. lpp.
  4. ↑ Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. — Москва, 1999., 30. lpp.
  5. ↑ Кимелев Ю. А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. — Москва, 1988., 149. lpp.
  6. ↑ Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. — Москва, 1999., 32. lpp.
  7. ↑ Кимелев Ю. А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. — Москва, 1988., 151. lpp.)
  8. ↑ Кимелев Ю.А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. — Москва, 1988., 158.-159. un 156. lpp.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nikolajs_Koperniks&oldid=4130030"