Rūdolfs Kirhenšteins
Rūdolfs Kirhenšteins (1891—1938) bija latviešu izcelsmes padomju militārais darbinieks un izlūks, pulkvedis (1936).
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Piedzima 1891. gadā Mazsalacā Valtenberģu muižas kalpa Mārtiņa un viņa sievas Baibas ģimenē, kurā laika gaitā bijuši 11 bērni.
1907. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, no 1908. līdz 1912. gadam dzīvoja Šveicē.
1914. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, iesaukts Krievijas Impērijas armijā, 1916. gadā pabeidza praporščiku skolu, dienēja 152. Vladikaukāzas strēlnieku pulkā. No 1917. gada atradās latviešu strēlnieku rezervē. 1917. gada novembrī, pēc Oktobra revolūcijas bruņotā apvērsuma Petrogradā, praporščiks Kirhenšteins, tobrīd — 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka komisārs, tika iecelts par šī pulka komandieri pēc tam, kad iepriekšējais pulka komandieris Krišjānis Berķis un lielākā daļa pulka virsnieku atteicās izpildīt 12. armijas rajona Kara revolucionārās komitejas pavēli ieņemt Valmieru.[1]
Kopš 1918. gada dienēja Sarkanajā armijā, līdz 1919. gadam bija 6. Torošinas latviešu strēlnieku pulka komandieris un komisārs, 4. latviešu strēlnieku pulka rotas komandieris. 1919. gadā no jūnija līdz septembrim strādāja 15. armijas štāba Izlūkošanas nodaļā. 1920. gadā pabeidza Revolucionārās kara padomes Lauka štāba izlūkošanas un militārās kontroles kursus. No 1920. gada februāra līdz 1922. gada maijam strādāja Petrogradas kara apgabala štāba Izlūkošanas pārvaldē, kur bija preses pārzinis, pārvaldes priekšnieka vietnieks, Reģistrācijas nodaļas priekšnieks. No 1922. gada jūnija līdz 1924. gada maijam bija Kaukāza Sarkankarogotās armijas štāba Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks.
No 1924. līdz 1927. gadam strādāja Sarkanās armijas štāba Izlūkošanas pārvaldē, vairākkārt komandēts uz ārzemēm: Vāciju, Itāliju, Austriju, Lielbritāniju, Čehoslovākiju un citur. No 1925. līdz 1926. gadam bija rezidents Berlīnē, pēc tam Anglijā, kur izmantoja pseidonīmus "Harijs II" (Гарри II) un "Kņazs" (Князь). No 1926. līdz 1930. gadam bija Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka īpašo rīkojumu izpildītājs. 1930. gadā izgāja Izlūkošanas pārvaldes priekšniecības sastāva pilnveidošanas kursus. No 1931. līdz 1933. gadam — Izlūkošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietnieks. No 1931. līdz 1935. gadam mācījās Frunzes Kara akadēmijas Speciālajā fakultātē.[2]
1937. gada 2. decembrī arestēts, 1938. gada 25. augustā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņu notiesāja par "dalību nacionālā spiegu-teroristu organizācijā" un piesprieda nāvessodu, kurš izpildīts tajā pašā dienā. Aprakts Komunarkas poligonā. 1957. gada 9. jūlijā tā pati AT Kara kolēģija R. Kirhenšteinu reabilitēja.[3]
Ģimene labot šo sadaļu
Rūdolfa Kirhenšteina sieva arestēta 1937. gada 30. decembrī, izsūtīta Temņikovas labošanas darbu nometnē (Temlags), 1943. gadā atbrīvota ar Rūdolfa brāļa Augusta palīdzību. Rūdolfa jaunākais dēls Arvīds nonāca bērnu namā Zubcovā (Kaļiņinas apgabals), kur pavadīja 3 gadus, līdz vecākais dēls Harijs savāca viņu uz Maskavu. Harijs gāja bojā 1941. gadā kaujā pie Narofominskas. Arvīds karoja no 1943. līdz 1945. gadam, apbalvots ar divām medaļām "Par drosmi" un ar 1. pakāpes Tēvijas Kara ordeni, pēc tam strādāja par atslēdznieku un konstruktorinženieri.
Padomju Savienībā dzīvojušie Rūdolfa brāļi:
- Arnolds (1878—1938) — galvenais mehāniķis Sverdlovskas trestā Sojuzazbest, arestēts 1937. gada decembrī, nākamā gada oktobrī nošauts, viņa trīs dēli gājuši bojā Lielajā Tēvijas karā;
- Oskars (1882—1938) — elektrostacijas priekšnieks Sverdlovskā, 1938. gada 9. janvārī arestēts, nomira maijā NKVD slimnīcā Sverdlovskā, viņa sieva arī arestēta un ieslodzīta nometnē, bet 1939. gada janvārī atbrīvota un pārvākusies uz Latviju, kur 1943. gadā nomirusi vācu Salaspils koncentrācijas nometnē;
- Hermanis (1888—1938) — Ļeņingradas uzņēmuma Sevkabeļ ekonomists, arestēts 1937. gada 3. decembrī, nākamā gada 14. janvārī nošauts.[4]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Igors Vārpa. Ceļš uz Latvijas valsti. 1914—1922. Jumava, 2012. 98. lpp. ISBN 978-9934-11-060-3.
- ↑ «Кирхенштейн Рудольф Мартынович». hrono.ru.
- ↑ «Rūdolfs Kirhenšteins». timenote.info.
- ↑ Рита Озолиня. «Пирамида террора». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 10. jūnijā.