Zvans

Zvans ir konisks, dobs instruments, kura iekšpusē esošā mēle, sitoties pret tā sienām, rada skaņu. Mūsdienās zvanus parasti gatavo no metāla, visbiežāk bronzas, kurā vara un alvas attiecība ir 4:1. Taču tos mēdz gatavot arī no māla, stikla un porcelāna. Mūzikā tas tiek klasificēts kā sitaminstruments. Zvani ir paredzēti galvenokārt kaut kā signalizēšanai, tāpēc par zvanu bieži sauc arī skaņas signālu, kas domāts informēšanai, bet nav radīts ar šo instrumentu. Zvanus lieto gan kā mūzikas intrumentu, gan kulta priekšmetu.

Baznīcas zvans un tā šķērsgriezums

Vēsture

Senākie zvani atrasti 3 g.t. p.m.ē. Ķīnā. Rietumu Baznīcā zvani parādījās un izplatījās 4. — 9.gs., Austrumu baznīcā 9. — 12.gs.. Lūgšanās iesvētot zvanus pieminēja septiņas sudraba caurules, kuras Dievs licis izveidot Mozum, lai sasauktu tautu uz lūgšanu un upurēsanu, kā arī lai vairotu karaspēka varonību kara laukā. 4.gs. Ēģiptes un dažos Palestīnas klosteros lietoja zvanus cauruļu veidā. Sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaimi, sveša karaspēka uzbrukumu. Pēc tam jau baznīcu sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu — iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus. Vēlāk, attīstoties zvanu lējēju meistarībai, zvani kļuva par mūzikas instrumentiem. Laiku laikos mainījušās zvanu formas: tie bija apaļi, biķera vai kausaveida, cauruļveida, bet populārākie ir tulpjveida formas. Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti Indriķa hronikā, vēstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Livonijas hronikā minēts, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai, zvanīts ar lielo zvanu. Indriķa hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu, savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls). Vislielākais (13 128 kg smags) zvans Latvijā atrodas Kristus piedzimšanas katedrālē. Senākais zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā.

Zvana simbols kristietībā

Nozīme un funkcijas

Bieži Debesu un Zemes saistības un atdalīšanas simbols. Forma atgādina debessjumu, tāpēc simboliski nozīmē gan Debesis, gan paradīzi, gan Dieva Vārdu. Zvans aicina uz lūgšanu un atgādina, ka jāklausa Dieva likumiem. Zvanu skaņas saista ar dievišķo harmoniju. Kristietībā zvanu skaņas uzskata arī par Dieva visvarenības zīmi, kuras uzklausot, dvēsele izkļūst ārpus laicīgā robežām. Zvans sasauc ticīgos uz dievkalpojumu, uzmundrina ticīgos un vēršas pret ļaunumu, nomierina vētras. Zvana iekšpusi un mēlīti asociē ar Dieva teikto vārdu. Zvaniņš uz altāra sv.Vakarēdiena laikā saistīts ar Kristus atnākšanu. Atšķiras arī dažādu konfesiju baznīcu zvanīšanas tradīcijas: katoļi un luterāņi kustina pašu zvanu, bet pareizticīgie šūpo tā mēli.

Viduslaiku bronzas zvans ar Sv. Pētera, Sv.Paula, Jāņa Evaņģēlista un Sv.Toma attēliem. Atrodas Walters Mākslas muzejā.

Atribūti

Sv. Antonijs Lielais — izmanto zvaniņu uz T-veida nūjas, kas atgādina par kārdinājumiem, ar kuriem bija jācīnās. Zvaniņš bija arī viņam sekojošās cūkas kaklā. Jau 17.gs. pēc šī raksturīgā cūku zvaniņa atpazina, kuras no tām pieder Sv.Antonija brāļu draudzes ganāmpulkam. Ķēniņš Dāvids Viduslaiku psalmu miniatūrās tiek attēlots sitot ar āmuriņu pa zvaniem.

Ārona priestera tērpa aprakstā Vecajā Derībā ir minēti zvaniņi, to pielietojumu saistot ar pāreju no laicīgās telpas sakrālajā un atgriežoties atpakaļ:

Bet pie tā apakšmalas piestiprini granātābolus no zila un sarkana purpura, un karmezīna diegiem un zelta zvārguļus starp viņiem visapkārt. Zelta zvārguļi un granātāboli lai pamīšus būtu visapkārt pie apmetņa apakšmalas. Un Āronam tas jāvelk, kad viņš kalpo, lai būtu dzirdama to skaņa, kad viņš ieiet svētnīcā Tā Kunga vaiga priekšā un kad iznāk, ka viņš nemirtu. (2.Mozus 28.33-35)

Sv.Benedikts lietoja auklā iekārtu zvaniņu, lai paziņotu par maizi, kuru vientuļniekam nolaida alā.

Zvana simbols citās kultūrās

Teikās un pasakās minēts, ka zvans ar savu skaņu aizdzen pārdabiskās būtnes, kā piemēram, pundurus un rūķīšus. Zvana kustība simbolizē polaritāti, galējības. Zvanu saista arī ar radošo spēku, iesvētīšanu, pamošanos no simboliska vai īsta miega. Plaši izplatīts ticējums, ka zvans novērš nelaimi.

Grieķu – romiešu tradīcijā zvaniņus kabināja pie Priapa (Auglības dievs grieķu mitoloģija) figūrām un izmantoja kā falla simbolu vīna dievam veltītajos rituālos. Ķīnā uzskatīja, ka pēc zvanu skaņu augstuma var noteikt, vai būs laime vai nelaime. Atklātnes ar zvanu attēlu ir novēlējums veiksmei eksāmenos. Ķīniešu valodā zvans ir ekvivalents vārdam čžuņ, kas nozīmē veiksmīgi izturēt pārbaudījumus. Rituālais zvaniņš nozīmē harmoniju starp cilvēku un Debesīm. Hinduismā zvans simbolizē dižciltību un cieņu. Vērsis Nandins, ar kuru jāj Šiva, vienmēr tiek attēlots ar zvaniņu kaklā.

Jūdaismā granātābola formas zvani nozīmē pasaules pirmelementu kvintesenci. To skaņa simbolizēja pērkonu un zibeni.

Zvani Latvijā

Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti Indriķa hronikā, vēstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Livonijas hronikā minēts, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai, zvanīts ar lielo kara zvanu. Indriķa hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu, savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls). Vislielākais zvans (13 128 kg smags) Latvijā atrodas Kristus piedzimšanas katedrālē. Senākais zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā.