Porcelāns

Porcelāns (no itāļu: porcellana) ir balta (parasti) saķepusi masa ar blīvu, gaismcaurlaidīgu (plānā slānī), ūdensnecaurlaidīgu un gāznecaurlaidīgu drumstalu, kas sastāv no augstvērtīga māla, kvarca smiltīm un laukšpata. Porcelāns jādedzina 1200—1400° C temperatūrā.

Zili balti nokrāstots porcelāna šķīvis no Mingu Dinastijas

Porcelāns Ķīnā

Mūsdienās ir bieži dzirdēts, ka Ķīnas porcelāns tiek uzskatīts par vislabāko. Tas vienmēr ir novērtēts ļoti augsti gan kvalitātes, gan izskata ziņā. Runājot par porcelānu, tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir porcelāna dzimtene. Porcelānu arī mūsdienās izmanto ļoti plaši, piemēram, trauku (dekoratīvas vāzes, tējas servīzes, sienas šķīvju u.c.), leļļu, flīžu ražošanā. Ražojot šos produktus vēl joprojām izmanto tās pašas receptes un vielu attiecības, ko izmantoja senajā Ķīnā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Nav nepieciešams neko mainīt vai uzlabot, jo tajā laikā porcelāna recepte tika izveidota ideāla.

Vēsture

Tangu dinastijas valdīšanas laika politiskā stabilitāte veicināja mākslas un kultūras attīstību. Sākās porcelāna radīšanas process. Tas bija prasījis ilgus eksperamentus, meklējot īsto sastāvu un attiecības, tādēļ dabiski, ka ražošanas tehneloģiju glabāja kā lielu noslēpumu. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs. Smalks, balts, plāns vēlāk atkarībā no glazūras sastāvdaļām arī viegli tonēts, tas ieguva lielu piekrišanu aristokrātiskajās galma aprindās.

Pamazām porcelāns kļuva par neatņemamu aristokrātijas dzīves sastāvdaļu. 7.—8. gadsimta porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas podniecības laikiem.

Senākajos posmos trauku gleznojumos iecienīti bija trīs krāsu salikumi — zils, zaļš, dzeltens.

11.—13. gadsimta porcelāna trauku formas kļuva izsmalcinātākas un daudzveidīgākas. Sunu dinastijas laikā krāsas nomainīja maigākas. Pārsvaru guva klusināti pelēcīgi zaļgani toņi. Tika izgatavoti arī pilnīgi balti porcelāna trauki. Tās parasti bija slaidas graciozas vāzes un amforas, ko rotāja smalki gravēts ziedu ornaments.

14.—17. gadsimtā parādījās krāsaini ietonēts porcelāns ar bagātīgu un spilgtu apgleznojumu. Līdz ar plaši lietotiem ziliem zemglazūras gleznojumiem praksē ieviesās arī virsglazūras apgleznojumi ar trim, piecām, un vairākām emaljas krāsām. Gleznojumu kompozīcijas kļuva sarežģītākas, sižeti daudzveidīgāki.

17.—18. gadsimta porcelāna izstrādājumi izcēlās ar plāno porcelāna trauku sieniņu baltumu, ārējo plastisko formu daudzveidību, apgleznojuma tīriem un dažādiem krāsu sabalsojumiem un augstu tehnisko izpildījumu. Uz vāzēm un bļodām, tāpat kā gleznās, tika atveidotas puķes un putni, sarežģītas ainavas daudzfigūru kompozīcijas, kā arī ainavas. Porcelāna izstrādājumu līmenis saglabājās ļoti augsts līdz pat 18. gadsimta beigām, kad daudzi ķīnas mākslas veidi jau bija pagrimuši.

Sākot ar 13. gadsimtu pa dažādiem ceļiem atsevišķi porcelāna priekšmeti nonāca arī Eiropā, kam drīz vien sekoja mēģinājumi radīt Ķīnas porcelānu. 15. gadsimtā par porcelāna ražošanas centru kļuva Dzindedžeņa Dzjansi provincē Dienvidķīnā 16. gadsimtā agrīnos eksperimentus īpaši atbalstīja Mediči dinastija Florencē. Minu dinastijas porcelāns baroka un rokoko laikmetā bija viens no visvairāk iekārojamākajiem Tālo Austrumu objektiem. To eksportēja ne tikai uz austrumu valstīm un Eiropu, bet arī uz Austrumāfriku, Filipīnām un Jauno pasauli.

Ķīnā porcelānam bija liela nozīme daiļamatniecībā un kultūrā, jo no tā parasti veidoja dažādas greznas vāzes, traukus un greznumpriekšmetus. Porcelānu iepazina arī citas valstis un kontinenti. Vēlāk porcelānu plaši izmantoja Eiropā, piemēram, baroka un rokoko laikmetā. Ķīnas porcelāns — tā izstrādājumi ir kā kultūras mantojums mūsdienu pasaulei.

Skatīt arī

• Māls