Kvintesence

Kvintesence (latīņu: quinta essentia — ‘piektā esence’) jeb ēters[1] (grieķu: αἰθήρ, aithēr — ‘tīrs, svaigs gaiss/debesis’), bija piektais elements antīkajā un viduslaiku dabas filozofijā, kā arī fizikā un alķīmijā.

Simbolisks piecu elementu attēlojums (kvintesence ir pašā augšā). No Roberta Fleda grāmatas Utriusque cosmi metaphysica, physica atque technica historia, 1617. gads

Alķīmijā pastāvēja uzskats, ka antīkajai pasaulei zināmie četri elementi (ūdens, uguns, zeme, gaiss) jāpapildina ar piekto pirmesenci — ar tīri garīgu "ēteriskā" pasaules gara elementu. Tā līdzdalība pasaules kopējās norisēs nodrošinātu aktīvāku garīgo darbību, kas ved pie būtiskā. Šīs piektais elements, kā attiecīgās atsevišķās elementu jomas vainagojums ūdenī iemiesots delfīnā, gaisā — ērglī, ugunī — fēniksā, bet uz zemes — cilvēkā. Tam būtu gan jāapņem katrs atsevišķais elements, gan jāpaceļas tam pāri. Kvintesences idejas grafiskais attēlojums ir pentagramma.

AtsaucesLabot

  1. Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 71. lpp. ISBN 9984-700-64-X.