Juris Pabērzs
Juris Pabērzs (arī Jurs Pabēržs; 1891. gada 29. jūlijs — 1961. gada 22. aprīlis) bija Latvijas jurists, politiķis, sabiedrisks darbinieks un literāts. Bijis Latvijas tieslietu ministrs (1927; 1929—1931; 1940) un tautas labklājības ministrs (1934). Pēc Latvijas okupācijas sadarbojies ar jauno varu un bijis Kirhenšteina valdības sastāvā. Sebastjāna Pabērza brālis.
| Juris Pabērzs | |
|---|---|
 | |
| Latvijas tieslietu ministrs | |
|
Amatā 1927. gada 27. oktobris — 1927. gada 14. novembris | |
| Prezidents | Gustavs Zemgals |
| Premjerministrs | Marģers Skujenieks |
| Priekštecis | Erasts Bite |
| Pēctecis | Edvins Magnuss |
|
Amatā 1929. gada 19. decembris — 1931. gada 5. decembris | |
| Prezidents |
Gustavs Zemgals Alberts Kviesis |
| Premjerministrs |
Hugo Celmiņš Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Bernhards Bērents |
| Pēctecis | Atis Ķeniņš |
|
Amatā 1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 21. jūlijs | |
| Premjerministrs | Augusts Kirhenšteins |
| Priekštecis | Hermanis Apsītis |
| Pēctecis | Viktors Skudra1 |
| Latvijas tautas labklājības ministrs | |
|
Amatā 1934. gada 17. marts — 1934. gada 15. maijs | |
| Prezidents | Alberts Kviesis |
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Vladislavs Rubulis |
| Pēctecis | Vladislavs Rubulis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1891. gada 29. jūlijā Kalupes pagasts, Daugavpils apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1961. gada 22. aprīlī (69 gadu vecumā).svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR |
| Tautība | latvietis |
| Profesija | jurists |
|
1amatā stājies 1990. gadā | |
Biogrāfija
labot šo sadaļuIzglītība un literatūra
labot šo sadaļuJuris Pabērzs ir dzimis 1891. gada 29. jūlijā (pēc vecā stila — 17. jūlijā) Kalupes pagasta "Pabērzos".[1] No 1912. līdz 1917. gadam studējis jurisprudenci Pēterburgas Universitātē (tagadējā Sanktpēterburgas Valsts universitāte). Vēlāk studējis Latvijas Universitātē. 1917. gadā bija Latgales latviešu kongresa un zemes padomes loceklis. Tajā pašā gadā iecelts par miertiesnesi, vācu okupācijas laikā izsūtīts uz Vāciju. 1920. gadā iecelts par Daugavpils apriņķa valdes locekli.[2] Juris Pabērzs ir bijis arī literāts: viņš ir rakstījis dzejoļus tautiskā romantisma garā un stāstus par Latgali. Sarakstījis dzeju un stāstu krājumu "Rozes un ērkšķi", kas tika izdots 1923. gadā.[2]
Darbs Satversmes sapulcē
labot šo sadaļu1922. gadā ievēlēts arī Satversmes sapulcē no Latgales Zemnieku partijas saraksta. Strādājis amnestijas, ārlietu, finanšu un budžeta, pašvaldības, Saeimas centrālajā vēlēšanu, Satversmes, kā arī sociālās likumdošanas komisijās.[3] Mandātu zaudējis 1922. gadā, līdz ar Satversmes sapulces darbības beigām. 1923. gadā kļuvis par Daugavpils apgabaltiesas locekli, bet no 1926. līdz 1940. gadam bija Daugavpils apgabaltiesas vicepriekšsēdis.[2]
Darbs valdībās
labot šo sadaļu1926. gada decembrī kļuva par ministru bez portfeļa Latgales lietās Marģera Skujenieka vadītajā valdībā. Amatā bijis līdz valdības demisijai 1928. gada janvārī. 1927. gada rudenī īslaicīgi pildīja tieslietu ministra pienākumus. 1928. gadā tika ievēlēts 3. Saeimā no Progresīvās tautas apvienības saraksta. Darbojās trijās komisijās — ārlietu, organizācijas, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas.[4] 1929. gada decembrī kļuva par tieslietu ministru Hugo Celmiņa valdībā, amatā bijis līdz 1931. gadam.
Tajā pašā gadā ievēlēts 4. Saeimā. Kļuvis par tās priekšsēdētāja Paula Kalniņa 2. biedru. Tāpat darbojies juridiskajā, mandātu, publisko tiesību un sodu likuma komisijās.[5] 1932. gada novembrī atkāpies no priekšsēdētāja biedra amata. 1934. gada martā kļuvis par tautas labklājības ministru Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. Amatu zaudējis pēc valsts apvērsuma divus mēnešus vēlāk.
Latvijas okupācija
labot šo sadaļu1940. gadā pēc Latvijas okupācijas sadarbojies ar okupācijas varu. Kļuvis par tieslietu ministru Augusta Kirhenšteina vadītajā valdībā. Piedalījies Tautas Saeimas vēlēšanās, tika ievēlēts, kā arī bijis delegācijā, kas Maskavā lūgusi Latvijas pievienošanu PSRS. No 1940. līdz 1947. gadam bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts un prezidija loceklis. Pēc kara darbojies Rīgā kā advokāts un juriskonsults.[2] Miris Rīgā 1961. gada 22. aprīlī.[1]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis — 5. šķira Nr. 155 (1926)[6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Juris Pabērzs (seniors)». Latgales dati. Skatīts: 2012.06.01.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Tieslietu ministri». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2012.06.01.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 6. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Erasts Bite Bernhards Bērents Hermanis Apsītis |
Latvijas tieslietu ministrs 1927. gada 27. oktobris — 1927. gada 14. novembris 1929. gada 19. decembris — 1931. gada 5. decembris 1940. gada 21. jūnijs — 1940. gada 20. jūlijs |
Pēctecis: Edvins Magnuss Atis Ķeniņš Viktors Skudra |
| Priekštecis: Vladislavs Rubulis |
Latvijas tautas labklājības ministrs 1934. gada 17. marts — 1934. gada 15. maijs |
Pēctecis: Vladislavs Rubulis |