Nedēļa

Nedēļa ir noteikts laika periods, kurā ietilpst septiņas diennaktis, lai gan atsevišķām kultūrām var būt atšķirīgs dienu skaits nedēļā. Nedēļa ir lielākā no vispārpieņemtajām laika mērvienībām, kurā ietilpst precīzs dienu skaits. Vienā mēnesī ietilpst 4 nedēļas (februārī) un vēl papildus divas vai trīs dienas (pārējos mēnešos). Gadā ir 52 nedēļas un 1 diena (vai 2 dienas garajā gadā). Katrai nedēļas dienai ir savs nosaukums: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestdiena un svētdiena. Ka redzams, nedēļas dienu nosaukumi ir atvasināti no skaitļu vārdiem, izņemot svētdienu, bet citām tautām šīs dienas tiek sauktas vārdos, kas atvasināti no planētu nosaukumiem.

Agrākās kalendārās sistēmas

Saules akmens, kurā redzams acteku kalendārs. Tajā ir redzams, ka nedēļas garums bija pat divdesmit dienas

Antropologi ir izpētījuši, ka nedēļas garums vienmēr nav bijis septiņas dienas. Dažādos laikos dažādās pasaules malās tās garums ir svārstījies no trim līdz pat desmit un vairāk dienām. Tiek uzskatīts, ka tas bija periods starp tirgus dienām. Sākotnēji Centrālāzijā tās bija piecas dienas, Babilonijā — septiņas dienas, Senajā Romā — astoņas dienas, bet Senajā Ēģiptē — desmit dienas. Lietuvā pirms kristietības ieviešanas nedēļas garums bija deviņas dienas.

Nav īsti zināms, kāpēc mūsdienās nedēļā ir tieši septiņas dienas. Pastāv vairākas versijas, kas to mēģina izskaidrot. 321. gadā Romas imperators Konstantīns I ieviesa septiņu dienu garu nedēļu, kas tikai laika gaitā tika ieviesta visā pasaulē. Viena no versijām par to, kāpēc nedēļā ir septiņas dienas un kuru atbalsta kristieši, ir tāda, ka Bībelē ir aprakstīts, ka Dievs izveidoja pasauli sešās dienās, bet septītā bija atpūtas diena. Savukārt cita versija apgalvo, ka nedēļā ir septiņas dienas, jo senatnē pie debesīm varēja redzēt septiņus kustīgus objektus (Sauli, Mēnesi un tolaik piecas zināmās planētas). Daudzās valodās, kur tiek izmantots latīņu alfabēts, nedēļas nosaukumi ir saistīti ar septiņiem debess objektiem. Septiņi relatīvi veiksmīgi sadala arī Mēness apriņķošanas periodu ap Zemi, kā arī gada garumu. Respektīvi, Mēness apriņķo ap Zemi 29,53 dienās jeb mazliet vairāk par četrām nedēļām. Savukārt gada garumu (365,24 dienas) sadalot ar septiņi iegūst 52 nedēļas (paliek pāri mazliet vairāk par vienu dienu).

Latviešu vēsturnieki Jānis Krodznieks un Arveds Švābe, kā arī latviešu valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits uzskata, ka 7 dienu nedēļu latvieši aizguva caur senkrieviem un pašam nosaukumam "nedēļa" esot slāviska cilme (неделя, no не делать — 'nedarīt'). Ar vārdu "nedēļa" sākotnēji varētu būt apzīmēta svētdiena jeb brīvdiena, kas vēlāk pārnests uz laika posmu starp divām brīvdienām. Jātvingu (prūšiem radniecīga rietumbaltu cilts) valodā svētdiena bijusi "nadēle".^{[nepieciešama atsauce]}

Darba nedēļa

Mūsdienās gandrīz visā pasaulē globalizācijas rezultātā ir ieviesies, ka darba nedēļas garums ir no pirmdienas līdz piektdienas, bet nedēļas nogale ir sestdiena un svētdiena, kad atpūšas no darba. Agrāk vienīgā brīvā diena bija svētdiena. Savukārt ebrejiem svētā diena ir sestdiena (sabats), bet musulmaņiem — piektdiena, kas Korānā ir nosaukta par "karaļa dienu".

Nedēļu numerācija

Saskaņā ar ISO 8601 starptautisko standartu nedēļas tiek numurētas. Pēc šī standarta sanāk, ka pirmā gada nedēļa ir tā, kurā iekrīt 4. janvāris vai arī pirmā nedēļa, kuras ceturtdiena ir janvāra pirmā ceturtdiena. Parasti gadā ir 52 nedēļas. Izņēmumi ir gadi, kas sākas otrdienā, vai garie gadi, kas sākas trešdienā. Šajos gados pēc numerācijas ir 53 nedēļas.