Hiēnsuns
Hiēnsuns (Lycaon pictus) ir suņu dzimtas plēsējs. Tā ir hiēnsuņu ģints (Lycaon) vienīgā suga. Hiēnsuņi dzīvo tikai Āfrikā, to apdzīvotā bioma ir savannas krūmaudzes un retu mežu rajoni. Angliski tos sauc par Āfrikas savvaļas suņiem vai Āfrikas dzinējsuņiem, vai Kāpas dzinējsuņiem.
| Hiēnsuns Lycaon pictus (Temminck, 1820) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Hiēnsuņi (Lycaon) |
| Suga | Hiēnsuns (L. pictus) |
| Izplatība | |
 | |
 Hiēnsuns Vikikrātuvē | |
Kādreiz hiēnsuņu populācija bija ļoti liela; apmēram 500 000 dzīvnieki, un tos varēja sastapt 39 Āfrikas valstīs. Mūsdienās hiēnsuņu skaits ir starp 3000 un 5500, tie apdzīvo ne vairāk kā 25 valstis.[1] Šobrīd tos visbiežāk var sastapt Āfrikas austrumos un dienvidos. Lielākā populācija dzīvo Selusa zvēru rezervātā Tanzānijā, kā arī lieli bari ir sastopami Botsvānā un Namībijā. Daudz mazāki bari, bet ar noturīgu skaitu dzīvo Zimbabvē un Dienvidāfrikā, nelieli bari ir sastopami Zambijā, Kenijā un Mozambikā[2]
Hiēnsuņu izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta, tā kā samazinās to apdzīvotās teritorijas, izplešoties lauksaimniecībai. Hiēnsuņi lieto ļoti lielas teritorijas, līdz ar to tie var izdzīvot tikai lielās teritorijās. Serengeti ir novērots, ka viena hiēnsuņa bara teritorija ir 1500 kvadrātkilometrus liela. Vairāku baru teritorijas mēdz daļēji pārklāties. Tā kā visu plēsēju teritorijas samazinās, tad hiēnsuņus izspiež arī lielie plēsēji, kā lauvas un hiēnas. Lauvas parasti nogalina jebkuru sastapto hiēnsuni, lai arī to neēd.[3] Lielākā daļa Āfrikas nacionālo parku ir pārāk mazi hiēnsuņa dzīves veidam, līdz ar to hiēnsuņi nonāk neaizsargātās teritorijās, kur tos medī cilvēki, sargājot mājlopus. Hiēnsuņi mēdz saslimt arī ar dažādām mājas suņu slimībām, kuras tos nobeidz.
Izskats
labot šo sadaļu
Hiēnsuņa kažoka krāsa ir neregulāri plankumaina, plankumus veido trīs krāsas: melna, dzeltena un balta. Plankumu raksts katram īpatnim ir savādāks. Zinātniskais nosaukums Lycaon pictus ir cēlies gan no grieķu valodas "lycaon" — vilks, gan latīņu valodas "pictus" — gleznots.
Hiēnsuņa ķermeņa garums ir apmēram 100 cm, astes garums 30—45 cm, ķermeņa augstums skaustā 75 cm, svars 17—36 kg. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Hiēnsuņi, kas dzīvo Āfrikas dienvidos, ir lielāki par tiem, kas dzīvo austrumos un rietumos. Hiēnsuns ir vienīgais suņu dzimtas pārstāvis, kuram nav liekā pirksta uz priekškājām.
Tam ir 42 zobi, un priekšdzerokļi ir lielāki kā citiem suņu dzimtas dzīvniekiem. Tas ļauj labāk sagrauzt kaulus. Hiēnsuņi, tāpat kā hiēnas savā diētā patērē daudz kaulu. Hiēnsuņiem ir visspēcīgākais sakodiens no visiem mūsdienās dzīvajiem plēsējiem. Tas tiek vērtēts ar koeficientu 142, ko nosaka, vērtējot sakodiena spēku pret dzīvnieka masu.[1]
Ieradumi
labot šo sadaļu.jpg)
.jpg)
.jpg)
Hiēnsuņi veido ļoti lielus barus, vienā barā var būt 100 vai vairāk īpatņu. Hiēnsuņu barā katram dzimumam ir sava hierarhija. Mātītēm alfa hiēnsuns ir visvecākā mātīte. Ja tā nomirst, bieži alfa statusu pārņem tās vecākā meita. Tēviņu līderis būs visu tēviņu tēvs. Dominanci iegūst bez kautiņiem.[1]
Medībās hiēnsuņi dodas barā. Bars dzen upuri ilgstoši, kamēr tas nogurst. Apmēram 80% medību beidzas veiksmīgi. Medījot bars savā starpā koordinē upuru dzīšanu, savstarpēji sarejoties, kas vairāk atgādina putnu čivināšanu, nekā suņu riešanu. Pēc veiksmīgām medībām bars nogādā gaļu tiem bara locekļiem, kas palikuši pie alām, sargājot mazuļus, kā arī tiek pabaroti visi jaunuļi, savainotie, slimie vai vecie bara locekļi, kas paši nespēj piedalīties medībās.
Hiēnsuņi parasti medī vidēja izmēra zālēdājus, piemēram, impalas. Tie labprāt medī arī strausus.[4] Ir hiēnsuņu bari, kas medī arī lielos dzīvniekus, kā zebras un gnu. Lai medītu lielos zālēdājus, baram uzbrukuma brīdī ir jābūt ļoti labi koordinētam. Katram ir iedalīta loma upura nogāšanā; viens saķer upuri aiz astes, cits aiz zoda, bet citi uzmetas tam mugurā. Šo paņēmienu hiēnsuņu bars lieto arī, lai nomedītu žirafes mazuli vai bifeli. Hiēnsuņi bieži sāk ēst savu upuri, kamēr tas ir vēl dzīvs. Tomēr zinātniskajos pētījumos noskaidrots, ka hiēnsuņu upuri nomirst ātrāk nekā lauvu un leopardu upuri, kas tiek nogalināti, tiem pārkožot rīkli. Lielo zālēdāju medību taktiku hiēnsuņi iemācās no saviem vecākiem, tā tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Interesants fakts ir tas, ka ne visi hiēnsuņu bari māk medīt lielos dzīvniekus. Lai panāktu laupījumu, hiēnsuņi sasniedz ātrumu līdz 50 km/h.
Reprodukcija
labot šo sadaļuHiēnsuņiem mazuļi dzimst visu gadu. Parasti piedzimst 2—19 kucēni, visbiežāk piedzimst desmit. Mātītei starp metieniem ir 12—14 mēnešus gara pauze. Tomēr, ja visi kucēni nomirst, nākamais metiens var būt jau pēc 6 mēnešiem. Grūsnības periods ilgst 70 dienas. Hiēnsuņi ieņem citu dzīvnieku izraktas alas, kurās audzina kucēnus. Mātīte zīda kucēnus apmēram 10 nedēļas, pēc 3 mēnešiem ala tiek pamesta, un jaunie hiēnsuņi skrien kopā ar visu baru. 8—11 mēnešu vecumā tie sāk medīt nelielus dzīvniekus, bet pilnībā pieauguši hiēnsuņi ir 12—14 mēnešu vecumā.[1]
Mātītes pamet savu dzimto baru 14—30 mēnešu vecumā. Tās pievienojas citam hiēnsuņu baram, kuram trūkst dzimumbriedumu sasniegušas mātītes. Tēviņi paliek savā dzimtajā barā uz mūžu. Hiēnsuņu barā mātītes savā starpā sacenšas, lai iegūtu tēviņu, kurš viņām palīdzētu audzināt mazuļus. Parasti vienam tēviņam ir viena vai divas mātītes, bet tikai vadošā mātīte pārojas. Mazuļus bieži sargā arī citi bara locekļi, kamēr māte piedalās medībās.
Sistemātika
labot šo sadaļuHiēnsunim ir 5 pasugas:[5]
- Lycaon pictus pictus
- Lycaon pictus lupinus
- Lycaon pictus manguensis
- Lycaon pictus sharicus
- Lycaon pictus somalicus
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 8. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 8. jūnijā.
- ↑ «Lycaon pictus (African Wild Dog, Cape Hunting Dog, Painted Hunting Dog, Wild Dog)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. februārī. Skatīts: 2009. gada 1. martā.
- ↑ Creel, Scott & Creel, Nancy (2002). Krebs, J. and Clutton-Brock, T.. ed. The African Wild Dog: Behavior, Ecology, and Conservation. Princeton: Princeton University Press. p. 59. ISBN 0-691-01654-2.
- ↑ Malcolm, James (1984). Macdonald, D.. ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 31. ISBN 0-87196-871-1.
- ↑ «Mammal Species of the World - Browse: pictus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 6. septembrī. Skatīts: 2009. gada 1. martā.