Epilepsija

Epilepsija (grieķu: ἐπιληψία, epilēpsía — ‘lēkme’) jeb krītamā kaite ir neiroloģisku traucējumu grupa, kas raksturojas ar epileptisko lēkmi. Epileptisko lēkmju epizodes var būt no ļoti īsām līdz ļoti ilgstošām. Epilepsijai ir raksturīgi lēkmju recidīvi (atkārtošanās).

Klīniski epileptiskā lēkme ir anomālā un pārmērīga galvas smadzeņu neironu izlāde. Slimība raksturojas ar pēkšņiem un pārejošiem patoloģiskiem paradumiem (fenomeniem): ar samaņas izmaiņām, kustību, sajūtu, veģetatīviem, psihiskiem simptomiem.

Klasifikācija

Starptautiskā klasifikācija no 1981. gada

Pēc starptautiskās epilepsijas lēkmju klasifikācijas no 1981. gadā izšķir parciālas un ģeniralizētas formas.

Parciālās lēkmes iedala parastos, sarežģītos (ar samaņas zudumu) un sekundāriģeniralizētos:

• parastās parciālas lēkmes, kas nepavadās ar samaņas zudumu:

• ar motorām (kustību) pazīmēm;
• ar somatosensoriem vai nespēcifiskiem sensoriem simptomiem;
• ar veģetātīviem simptomiem vai pazīmēm;
• ar psihiskiem simptomiem.

• sarežģītas parciālas lēkmes pavadās ar samaņas izmaiņām.

Somatosensorās lēkmes pavadās ar tirpšanas jušanu, "elektiskas" strāvas sajūtu ekstremitāšu vai sejas pretējā pusē no smadzeņu puslodes perēkļa. Specifiskas sensoras lēkmes ir parastās halucinācijas, piemēram skaņu, gaismas vai zibens spīdumu. Veģetatīva simptomātika ir savdabīgas sajūtas epigastrijā, bālums, svīšana, ādas apsārtums, piloerekcijas, midriāze.

Pie primāri ģeniralizētam lēkmēm patoloģiskā procesā sākotnēji ir bojātas abas galvas smadzeņu puslodes. Tos iedala nākamos tipos:

• absances un atīpiskās absances;
• miokloniskās lēkmes;
• kloniskās lēkmes;
• toniskās lēkmes;
• kloniski toniskās lēkmes;
• atoniskās lēkmes.

Neklasificētas epileptiskās lēkmes ir lēkmes, kurus nevar identificēt kā parciālās vai ģeniralizētas lēkmes, tāpēc kā trūkst nepieciešamās informācijas. Dažas neonatālas lēkmes, piemēram ritmiskas acu kustības, košļāšanas, spļaušanas kustības arī nevar būt ieslēgtas tajās grupās.

Atkārtotas epileptiskās lēkmes, iedalās:

• gadamās;
• cikliskās;
• provocējamās.

Epileptiskais statuss jeb epistatuss.

Starptautiskā klasifikācija no 1989. gada

1989. gada starptautiskā epilepsijas lēkmju un epileptisko sindromu klasifikācija ir pamatota uz diviem principiem. Pirmais princips ir atšķirt vai epileptiskā lēkme ir fokāla vai ģeniraliszēta. Otrais princips ir izšķirt vai epilepsija ir idiopātiskā, simptomātiskā vai kriptogēnā.

• Pamatotas uz lokalizācijas (fokālas, lokālas, parciālās) epilepsijas:

• idiopātiskās;
• simptomātiskās (pieres, deniņu, paura, pakaušu daivas epilepsija);
• kriptogēna.

• Ģeniralizēta epilepsija:

• idiopātiskā (tai skaitā bērnu un juvenīlās absances epilepsija);
• simptomātiskā;
• kriptogēnā.

• Nedeterminētas epilepsijas.
• Īpaši sindromi (piemēram, febrīlie krampji, akūtie metabolie krampji un citi).

Starptautiskā klasifikācija no 2001. gada

2001. gadā Starptautiskā klasifikācijas un terminoloģijas komisija izdeva jaunu epileptisko lēkmju un epileptisko sindromu klasifikāciju. Klasifikācija ir pamatota uz klasiskām fokālam un ģeniralizētam epilepsijas formām.