Tartu

Tartu
Tartu; Tartu
	Tartu pilsētas dome
; Karogs	; Ģerbonis
	Tartu
	Koordinātas: 58°23′N 26°43′E / 58.383°N 26.717°EKoordinātas: 58°23′N 26°43′E / 58.383°N 26.717°E
Valsts	Igaunija
Apriņkis	Tartu apriņķis
Pilsētas tiesības	1224. gadā
Administrācija
Platība
• Kopējā	38,80 km2
Augstums	57,2 m
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	97 759
• blīvums	2 415,3/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indekss	no 50050 līdz 51111
Mājaslapa	www.tartu.ee
	Tartu Vikikrātuvē

Tartu (igauņu: Tartu, veru: Tarto), senāk Tērbata, ir pilsēta Igaunijas dienvidaustrumos pie Emajegi upes. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir otra lielākā Igaunijas pilsēta. Ja Tallina ir Igaunijas politiskais un ekonomiskais centrs, tad Tartu uzskata par Igaunijas intelektuālo un kultūras centru,^[3]^[4]^[5] īpaši tāpēc, ka Tartu sāka darboties pirmā Baltijas guberņu (Vidzemes guberņas, Kurzemes guberņas un Igaunijas guberņas) universitāte — Tartu Universitāte. Tajā laikā tā bija arī galvenais centrs latviešu akadēmiskajai izglītībai. Tartu, kas atrodas 180 km uz dienvidaustrumiem no Tallinas, ir Dienvidigaunijas centrs.

2024. gadā Tartu būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.^[6]

Nosaukums

Kopš 1918. gada pilsētas nosaukums ir Tartu. No 1893. līdz 1918. gadam pilsēta tika saukta par Jurjevu (krievu: Юрьев). Pirms tam tā bija Tērbata (igauņu: Tarbatu, vācu: Dorpat, krievu: Дерпт). Latviskajos avotos līdz 1940. gadam pēc Emajegi (igauņu: Emajõgi, "upju māte") latviskotā nosaukuma Mētra arī pilsēta reizumis saukta par Mētraini.^[7]^[8]

Vēsture

Arheoloģijas dati liecina, ka pastāvīga apmetne tagadējās Tartu vietā bijusi jau 5. gadsimtā p. m. ē. Rakstos pirmoreiz minēta 1030. gada notikumu aprakstā Nestora hronikā, kad Novgorodas kņazs Jaroslavs Gudrais ieņēma ugauniešu pilskalnu. Viņš piespieda tos maksāt meslus un iekaroto čudu zemju (Ugalas) pārvaldei nodibināja pilsētu, ko savā kristītajā vārdā nosauca par Jurjevu (krievu: Юрьев). Krievzemes vara turpinājās līdz 1061. gadam, kad Tartu ieņēma pēc hronikas ziņām sosoli (iespējams, sakalieši), tomēr arī vēlāk Novgorodas kņazi rīkoja meslu ievākšanas karagājienus uz Ugauniju un Atzeli.

Tērbatas pilsētas panorāma 1553. gadā

Tērbatas plāns 1695. gadā

Livonijas krusta karu laikā Ugauniju līdz Tērbatai pie Ūdeņu mātes nopostīja letgaļu karaspēks 1215. gada atriebes karagājienā pret ugauņiem pēc Tālivalža nogalināšanas. 1223. gada ugauņu sacelšanās laikā viņi nogalināja Tērbatas fogtu Johanesu un atguva pilskalnu, bet par Tērbatas ķēniņu kļuva bijušais Kokneses ķēniņš Vetseke. 1224. gada augustā notika izšķirošā kauja par Tartu, kad pēc vairāku dienu aplenkuma Tērbatas pilskalnu (latīņu: castrum Tharbatense) ieņēma krustneši, bet Vetseke krita kaujā. Viduslaikos pilsēta bija pazīstama ar nosaukumu Tērbata (Dorpat, Tarbatum) un bija Tērbatas bīskapijas galvaspilsēta. 1262. gadā pilsētu aplenca un izpostīja Aleksandra Ņevska dēls, Vladimiras lielkņazs Dmitrijs. 1280. gadā Tērbata iestājās Hanzas savienībā.

Pēc Livonijas kara 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā dēvēta par pilsnovada citadeli (latīņu: arx Iurien, krieviski kā Юрьев. Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā izveidoja savu vaivadiju, kurā sāka darboties Kampanas un Posevino dibinātā jezuītu kolēģija. 1629. gadā pēc Zviedru-poļu kara Tērbata nokļuva Zviedru Vidzemes sastāvā. 1632. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs nodibināja Gustava akadēmiju (Academia Gustaviana).

Pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā Tērbatu inkorporēja Krievijas Impērijas Rīgas guberņas, vēlāk Vidzemes guberņas sastāvā. 19. gadsimtā Tērbatas Universitāte un Tērbatas Veterinārais institūts kļuva par ievērojamiem vācbaltiešu, igauņu un latviešu zinātnes centriem. 1869. gadā Tērbatā notika pirmie igauņu dziesmu svētki, bet 1870. gada tika atklāts pirmais igauņu profesionālais teātris — Vanemuine. Sākoties Baltijas pārkrievošanai, 1893. gadā Tērbata tika pārdēvēta par Jurjevu un skolās tika ieviesta apmācība krievu valodā. 1918. gadā pēc Igaunijas neatkarības pasludināšanas pilsētai tika atjaunots sākotnējais nosaukums.

1920. gada 2. februārī pilsētā tika noslēgts Tartu miera līgums starp Igaunijas Republiku un Padomju Krieviju, kurā tika atzīta Igaunijas neatkarība.

Otrā pasaules kara laikā Tartu centru nopostīja. Padomju Savienības laikos Tartu bija ārzemniekiem slēgta pilsēta,^[9] jo šeit atradās liela Padomju armijas gaisa spēku bāze.

Satiksme

Ceļu satiksme

Pilsēta ir nozīmīgs ceļu krustpunkts, šeit krustojas nacionālas nozīmes autoceļi:

Nr. 2 (Tallina—Tartu—Veru—Luhamā (valsts robeža) jeb Eiropas autoceļš E264) un
Nr. 3 (Jehvi—Tartu—Valga (valsts robeža)), kas Latvijā turpinās kā A3, kopā veidojot Eiropas autoceļu E264;

Tartu ir arī sākumpunkts nacionālas nozīmes autoceļam Nr. 92 (Tartu—Vīlande—Kilingi-Nemme), kas pilsētu tālāk savieno ar Pērnavu.

Dzelzceļa satiksme

Tartu dzelzceļa stacija (2011).

Tartu ir arī būtisks dzelzceļa satiksmes mezgla punkts, kurā saslēdzas trīs dzelzceļa līnijas: Tapa-Tartu, Tartu-Koidula (valsts robeža) un Tartu-Valga (valsts robeža). 1876. gadā celtā un 2012. gadā restaurētā Tartu stacijas ēka atrodas Vaksali ielā 6. Kopš 1997. gada Tartu stacijas ēka ir Valsts kultūras piemineklis, viens no izcilākajiem 19. gadsimta koka arhitektūras paraugiem.

No Tartu stacijas tiek nodrošināti pasažieru pārvadājumi visos trīs dzelzceļa virzienos — uz Elvu un Valgu (tālāk ar pārsēšanos uz Rīgu), uz Pelvu un Koidulu (Piusu), uz Jegevu, Tapu un Tallinu. Starp Tallinu un Tartu kursē arī ekspresvilcieni, kas ceļā pietur tikai atsevišķās pieturās.

Gaisa satiksme

Apmēram 8 km uz dienvidiem no pilsētas centra Ilenurmes pagastā atrodas Tartu lidosta (IATA: TAY), saukta arī par Tartu Ilenurmes lidostu (igauņu: Tartu Ülenurme lennujaam), kas šobrīd (2013) nodrošina regulārus reisus uz Helsinku lidostu, līdz 2012. gada decembrim tika nodrošināti arī iekšzemes lidojumi uz Tallinas lidostu, bet līdz 2011. gadam tika veikti arī regulāri reisi uz Rīgu,^[10] līdz 2010. gadam — uz Stokholmas Ārlandas lidostu. Padomju laikos no Tartu lidostas tika veikti reisi gan uz dažādām Igaunijas PSR pilsētām un salām, gan dažādām PSRS pilsētām — Kijivu, Simferopoli, Maskavu, Ļeņingradu, Minsku un Odesu.

Uz ziemeļaustrumiem no Tartu centra pie pilsētas robežas atradās padomju armijas Rādi lidlauks, kurā 2016. gada 29. septembrī notika Igaunijas Nacionālā muzeja jaunās ēkas atklāšana.^[11] ^[12]^[13]

Ūdens satiksme

Tartu pilsēta izvietojusies Emajegi upes ielejā un tās tuvumā, upe vēsturiski ir bijusi nozīmīgs ūdensceļš, kas savieno Vertsjerva ezeru (ap 60 km no Tartu) ar Peipusu (ap 40 km no Tartu). 1843. gadā tika atklāta tvaikoņu satiksme maršrutos Tartu-Narva un Tartu-Pleskava.^[14] Mūsdienās vasaras sezonā ir regulāra satiksme starp Tartu un Pīrisāres salu Peipusa ezerā.^[15]^[16]

Sports

Tartu "Tammeka" (futbola klubs)
FC Santos Tartu (futbola klubs)
JK Welco Tartu (futbola klubs)
Stadions "Tamme" (ietilpība: 1750)
Tartu Annelinna kunstmurustaadion (ietilpība: 600)
Tartu Ülikooli (basketbola klubs)

Cilvēki

Tartu Universitātes ēka

Tartu vai tās apkārtnē dzimuši:

Ādolfs fon Harnaks (Adolf von Harnack) (1851—1930) — teologs
Jāns Kirsipū (Jaan Kirsipuu) (1969-) — riteņbraucējs
Lionels Kīzerickis (Lionel Kieseritzky) (1806—1853) — šahists
Karls Ernsts Klauss (Karl Claus) (1796—1864) — ķīmiķis
Leonīds Kuļiks (Леонид Алексеевич Кулик) (1883—1942) — mineralogs
Emīls Lencs (Heinrich Friedrich Emil Lenz) (1804—1865) — fiziķis
Kristina Šmiguna-Vehi (Kristina Šmigun-Vähi) (1977-) — slēpotāja
Erhards Šmits (Erhard Schmidt) (1876—1959) — matemātiķis
Aleksandrs Tammerts (Aleksander Tammert) (1973-) — diska metējs
Hermanis Eduards Hartmanis (vācu: Hermann Eduard Hartmann, 1817—1881) – vācbaltiešu gleznotājs un grafiķis