Romiešu tiesības

Romiešu tiesības bija tiesību sistēma Senajā Romā. Plašākā nozīmē Romiešu tiesības var apzīmēt Romas republikas tiesību vēsturi un tās mantojumu Rietumu pasaulē.

O tempora o mores, Republikas aizstāvis Cicerons atmasko Katilīna sazvērestību Romas senātā. „Runas pret Katilīnu“ esot labākais romiešu daiļrunas paraugs.

Pārskats

Panaitījs (Panaetius) attēlots kā Viduslaiku akadēmiķis.

Pieņemts, ka Senās Romas tiesības pastāvēja tūkstots gadus, no apmēram 450. gada p.m.e. līdz 550. gadam. Senākajā periodā bija leģendārās kvirītu tiesības (ius quiritum), kas esot pārņemtas no kvirītu cilts Latijā, no kurām ap 450. gadu p.m.e. desmit vīru kolēģija (decemviri) ieviesa Divpadsmit tabulu likumus (Leges Duodecim Tabularum), kas esot visu turpmāko romiešu tiesību pamatā. Divpadsmit tabulu likumi esot senākā tiesību sistēmu kodifikācija.

Bizantijas imperators Justiniāns I, civiltiesību (corpus Iuris civilis) sakārtotājs, arī tā saukto Codex Justinianus iedibinātājs, nostiprināja tiesības, kas austrumromas impērijā (grieķu valodā) bija spēkā līdz 15. g.s. Šīs sistematizācijas esot panākušas romiešu jurisprudences izdzīvošanu viduslaikos un likušas vēsturiskus pamatus tiesību attīstībai 18. g.s. Eiropā.

Civiltiesības, Karneads no Kirēnas, Panaitijs un Cicerons

Corpus iuris civilis

Apgalvots, ka civiltiesības jau veidojās agrīnā Senajā Romā, kad "priesteri-juristi" (pontifex) pildīja amata pienākumus. Bet Romā ap otro gadsimtu p.m.e. Romas senātā skeptiķi un stoiķi debatēja par taisnīgumu, par dabiskām tiesībām un par attiecībām starp tautībām un indivīdiem, kad uztraukumu izraisīja skeptiķis Karneads (Carneades), jo viņaprāt tikai pragmatisms attaisnotu romiešu militāro ekspansiju. Karneada dialektika un "Katechismus" parādījās starp Panaitiju (Panaetius) un Ciceronu. Apgalvots, ka pirmajās divās De officiis grāmatās, bija Panaitija ietekme.^{[nepieciešama atsauce]}

Pieņemts, ka Ciceronam un viņa laikabiedriem likums bijis "seno laiku izteiciens," kādreizējas dzīves atspoguļojums, kas pieņem simbolisko jēgu un rīkojumus var interpretēt naturāli tiesiski, kā aprakstīts Cicerona darbā "Par likumiem" (De legibus).

Polībijs par konstitūciju

Vēsturnieks Polībijs

Grieķu vēsturnieks un Romas gūsteknis Polībijs (ap 200 – 120 p.m.ē.) "Sestā vēstures grāmatā" plaši aprakstījis Romas sabiedrību, valsts pārvaldi un konstitūciju. Polībijs spriedis, ka romiešu konstitūcija ir monarhijas, aristokrātijas un demokrātijas, "trīs valsts dzīves sfēru maisījums." "Kad mēs skatāmies uz konsulu varu, valsts modelis izskatās ka monarhisks un karalisks; kad uz senātu — aristokrātisks, kad redz tautas pilnvaras, tad liekas viennozīmīgi demokrātisks". Šo triju varas daļu sadarbošanās ir tā piemērota visās situācijās, ka "nevar atrast labāku politisko sistēmu".^{[nepieciešama atsauce]}

No patriciešu un bagātākajām plebeju ģimenēm veidojās aristokrātija. Senatora statuss pakāpeniski kļuva lielā mērā par mantojamu lietu. Arī pats senāts, kam Romas republikas sākumā bija visai ierobežota administratīvā vara, pakāpeniski pārņēma arvien plašākas likumdošanas un pat izpildvaras funkcijas. Senāta kompetencē nonāca kara pieteikšana, miera līgumu slēgšana, alianses ar citām valstīm, koloniju dibināšana, valsts finanses. Romas reformas noritēja ar likumdošanas palīdzību. Piemēram, sākot ar 445.g. p.m.e. precības starp patriciešiem un plebejiem tika atļautas ar likumu. Savukārt no 367.g. p.m.e. vienam no abiem konsuliem bija jābūt plebeju pārstāvim. Arī maģistrāti pakāpeniski tika atvērti plebejiem. ^{[nepieciešama atsauce]}

Cicerona De officiis

De officiis, ir Senās Romas valstvīra Cicerona (latīņu: Marcus Tullius Cicero, 106. gada p.m.ē. 3. janvāris - 43. gada p.m.ē. 7. decembris) trīs grāmatu eseja par republikas likumiem un taisnīgumu, kas ietekmējusi romiešu politiku un arī mūsdienu tiesības. Eseja uzrakstīta 44. gadā p.m.e. kā vēstule dēlam kad viņš Atēnā studēja stoiķu filozofiju.^{[nepieciešama atsauce]} Pētīts, ka Cicerons ietekmējies no stoiķu filozofa Panaetius.^{[nepieciešama atsauce]}

Titullapa Cicerona De officiis. (Christopher Froschouer - 1560.gadā.)

Cicerons pirmajā grāmatā no De Officiis zīmē sabiedrību kā piramīdu, kas stāv uz galvas vai kā sērija no koncentriskiem apļiem. Ārējais personificē visu sabiedrību, un iekšējais — ģimeni, vismazākais vienības loceklis ir indivīds. Starp abiem ir aizvietota valsts, vienlaikus dabisks un vēsturisks iekārtojums.^{[nepieciešama atsauce]}

Tautas sapulces

Komīcijas jeb komīciji ir brīvo pilsoņu tautas sapulces Senajā Romā. (Galvenā sapulce bija komicij pa centūrijām, Comitia Centuriata) Tieši tirgus dienās, kad vēlētāju pieplūdums būtu vislielākais, esot aizliegta jebkura sapulce.

Pastāvēja vecie dižciltīgu dzimtu klienti: brīvatlaistie, koloniju vai municipiju iedzīvotāji, kad kolonija ar triumvīriem (kuri sāka kolonijas dibināšanu) uzbūvēja tuvas attiecības vai municipiju ar tiem, kuri palīdzēja iegūt civiltiesības. Arī provinciāļi varēja būt par atbalstu tam kandidātam uz amatu, kurš labi izturējās pret tiem, pakļaujot un sakārtojot provinci. Beidzot bija tādi, kuri aizstāvēja kandidātu tiesas priekšā vai palīdzēja kaut kādā citā veidā. Tajās dienās, kad sapulcējās vēlēšanu komiciji, viņš izpildīja "maiņas darījumu ar tādu pašu drošību, ar kuru viņš pagarināja parāda dzēšanas termiņu".

Polībijs apzīmē laikmetu, kad notika karš ar Hanibālu kā konstitūcijas "kulminācijas punkts." Polībijs dēvē desmitvīru kolēģiju par vēsturisku "pagrieziena punktu". Divpadsmit tabulas ir nepieciešamas Polībija ainā tāpat kā tajā, kuru zīmē Cicerons vienu gadsimtu vēlāk.

"Valsts" ir izveidojusies pakāpeniski. Vismaz šajā priekšstatā Polībijs un Katons ir vienprātīgi.^{[nepieciešama atsauce]} Vajagot atgriezties pie pilsētas sabiedrības "pirmsākuma" norādīts Scipio Aemilianus dialogā de republica^{[nepieciešama atsauce]}.

Pandecta un romiešu juristi

Digestorum, seu Pandectarum libri quinquaginta. Lugduni apud Gulielmu[m] Rouillium, (1581. gadā,no Empoli pilsētas bibliotēkas.)

Pandecta ir 50 sējumos Justiniana laikā izdots romiešu tiesību apkopojums,^{[nepieciešama atsauce]} kas ietverot divpadsmit tabulu romiešu jurisprudences kodolu. Konsuls Sekstus Ailius ( Sextus Aelius Paetus Catus, 198-194 p.m.e.), Skipio Afrikanusa draugs, uzrakstīja Ievērojamu divpadsmit tabulu komentāru.. Sekstus Ailius pētījumi bija orientēti uz praktiskiem mērķiem: pie tam arī ir neapstrīdamas filoloģiski — antīks nolūks. Apgalvots, ka komentāri atbilst valdošas kārtas prasībām. Pie visa literārā attāluma tās varbūt tik tālu Fābijusa Piktora vēsturei un Enniusa annālēm.^{[nepieciešama atsauce]} Pēc Sekstus Ailius jurisprudence izraudzījās citus ceļus. Parādījās interesi par vienreizējo pretoru edikta normatīvo tekstu. Jau 2. gadsimtā p.m.e. privāttiesības atrod patstāvīgas literārās izteiksmes formas, kuras vairs nav saistītas ar desmitvīru likumu. Ja mēs vēsturi apskatīsim no šā viedokļa, tad civiltiesisks Q. Mucijs Skevolas traktāts par ius civile 95. pirms Kristus turas pie tā, kas pastāvēja jau pirms 40 vai 50 gadiem.

Konsuls Servijs Sulpikijs Rufus (Servius Sulpicius Rufus), vienos gados ar Ciceronu, nodarbojās ar Mucijs Skevolas traktātu par ius civile.^{[nepieciešama atsauce]} Zelta laikmetā tajā pašā līmenī atradās M. Antistijs Labeo. Divpadsmit tabulas atkal kļūst par komentāra priekšmetu (un tikai Gaius pēc pusotra gadsimta atsāk nodarboties ar filoloģiskiem pētījumiem). No Labeo komentāra mēs mantojām tikai atsevišķās ziņas.^{[nepieciešama atsauce]}

Libri posteriores tika publicēts pēc Labeo nāves.^{[nepieciešama atsauce]}

"Labeo raksta savā darbā Posteriores: ` Manam rēķinvedim jābūt brīvam, un viņam, jābūt viss viņa īpašums un naudas summa, ja liekas (videbitur), ka viņš rūpīgi strādāja. Mums vajadzētu pieprasīt tādu rūpību, kura būtu noderīga kungam nevis vergam. Šai rūpībai vajadzētu piebiedroties labākai sirdsapziņai (bona fides) ne tikai rēķinvedībā, bet arī atlikuma samaksāšanā. ` Kas attiecas uz ` liksies ` (videbitur), tad to jāsaprot kā ` varētu likties ` (videri poteri). Divpadsmit tabulu vārdi, ja lietus ūdens kaitē tika interpretēti, kā ` ja lietus ūdens varētu kaitēt ` (si nocere porterit). Un kad jautātu, kam esot jāpierāda rūpība, tad to vajag atstāt mantinieku apsvērumu rīcībā, kuriem jāņem taisnīga vīra rīcība kā vadlīnija. Tas nav savādāks kā gadījumā, kad kāds ar nosacījumu dot noteiktu summu (ar testamentu) tika atlaists, neuzsverot to, kam vajadzētu atdot naudu; šajā gadījumā viņš var būt brīvs kā arī tad, kad būtu rakstīts ` ja viņš to būtu atdevis mantiniekam `.

Valodnieciskai analīzei bija arī mērķis noskaidrot likuma kodolu. Dažreiz divpadsmit tabulu teksts palika nesaprotams neskatoties uz tā modernizējumu. To zināja kā Sekstus Ailius, Tripetita autors, tā arī viņa laikabiedrs Lūcijs Acilijs. Abi nodarbojās ar priekšrakstu, kurš noteica:

Mulieres genos ne radunto, neve lessum funeris ergo habento.

Tātad sievietēm tika aizliegts bēru laikā saskrāpēt sev vaigus (paraža, kura pastāv vēl tagad dažos nomala novados); bet ko nozīmēja aizliegums lessum habere? Lūcijs Acilijs un Sekstus Ailius saprata to, kā norādījumu uz kaut kādām sēru drēbēm. Vēlāk to atspēkoja L. Ailijs Stilo, kurš interpretēja šo vārdu kā "kliegšana" vai "sūdzēšanas". Tas nebija vienīgais nedrošības gadījums. Tāpēc ka teksts valodas ziņā bija grūts, tādi izglītoti filologi kā Ailijs Stilo un viņa skolnieks Varro nekad nenovērsa savu skatienu no divpadsmit tabulām un pētīja tās tādā pašā veidā kā reliģiskos priesteru un maģistrātu tekstus, grāmatas. Tas, kas palicis no Varro De lingua latina dod tam ļoti daudz pierādījumu. Kad sekoja šim ceļam bija iespējams līdzpilsoņus "atvest atpakaļ uz dzimteni", kuri savā pilsētā bija kā "ceļotāji un klejoja apkārt kā svešie".

Jurists Silvius Julianus, protestēja pret optimismu ar šādu piezīmi: "Ne visam, ko ieviesa tēvi var atrast `sapratīgu pamatu`". Viens no viņa skolniekiem, Sekstus Caiciljs Africanus, analizēja divpadsmit tabulas no vēsturiski lingvistiskā viedokļa un atjaunoja to "arhaisko tālumu." Africanus domāja, ka "likumi nekad nepaliek tajā pašā stāvoklī, bet mainās atkarībā no apstākļiem un gadījuma tā, kā debesu un jūras izskats". Arī Juventius Celsius, Juliana vecākais laikabiedrs, bija antīko tiesību pazinējs. No viņa viedokļa noteicošu apstākļu racionāls paskaidrojums bija svarīgs. Ulpian raksta: "Pēc Celsus domām starp lex Aquilia un divpadsmit tabulu likumu pastāv šāda atšķirība: vecajā likumā ir rakstīts, ka kungam zinot vergs izdara zādzību vai citu zaudējumu (actio noxalis) verga vārdā un kungs neatbild par savu noziegumu; bet likumā lex Aquila, saka Celsus, kungs atbild savā nevis verga vārdā. Celsus interpretē abu likumu jēgu tā, ka divpadsmit tabulas it kā centās panākt, lai vergi šādos gadījumos neklausīja kungus, bet lex Aquilia it kā piedotu tam vergam, kurš klausīja savu kungu, tāpēc ka viņš būtu bijis nogalināts, ja viņš to neizdarītu."^{[nepieciešama atsauce]}

Starp Antoninus Pius un Marc Aurel divpadsmit tabulas atkal bija komentāra priekšmets.^{[nepieciešama atsauce]}

Skatīt arī

• Romas republika

Ārējās saites

• Arhīvs
• http://blogi.lu.lv/harijs/tag/romiesu-tiesibas/