Apija ceļš

Apija ceļš (latīņu: Via Appia) ir nozīmīgākais Senās Romas publiskais ceļš. Ceļš tika izveidots 312. gadā pr.Kr. Apija Klaudija Ceka laikā, un savienoja Romu ar Kapuju. Vēlāk tas tika pagarināts līdz Brindizi. Ceļš kalpoja Romas sakariem ar Grieķiju, Ēģipti un Mazāziju.

Apija ceļš

Gar Apija ceļu ir izvietoti daudzi pieminekļi: republikas un Romas impērijas perioda kapenes un villas, kristiešu un jūdaistu katakombas, viduslaiku torņi un cietokšņi, kas bieži vien tika uzcelti uz Romas laika būvju paliekām, kā arī renesanses un baroka laika celtnes.

Vēsture

Apija ceļš tika izveidots pēc cenzora Apija Ceka pavēles 312. gadā pr.Kr. kā papildinājums 334. gadā pr.Kr. celtajam Latīņu ceļam no Romas uz Kalu koloniju (latīņu: Cales, mūsdienās: Kalvi Rizorta) netālu no Kapujas. Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs "Vēsturē no pilsētas dibināšanas" (latīņu: Ab urbe condita) 9. grāmatā par šo notikumu rakstā tā:

Uz šo pilsētu attiecas gan Apija Klaudija, gan Gaja Plautija slavenais cenzs, taču Apija vārdam pēcteču atmiņā sanāca laimīgāks liktenis, jo viņš uzbūvēja ceļu un ievilka pilsētā ūdeni. Visu to veica viņš viens, tā kā viņa biedrs nokaunējies par nekaunīgo negodīgumu, ar kādu tika sastādīti senatoru saraksti, nolika savas pilnvaras. (latīņu: Et censura clara eo anno Ap. Claudi et C. Plauti fuit; memoriae tamen felicioris ad posteros nomen Appi, quod uiam muniuit et aquam in urbem duxit; eaque unus perfecit quia ob infamem atque inuidiosam senatus lectionem uerecundia uictus collega magistratu se abdicauerat, Appius iam inde antiquitus insitam pertinaciam familiae gerendo solus censuram obtinuit.)

Sicīlijas Diodors raksta, ka Apijs ar lieliem akmeņiem izbruģēja viņa vārdā nosauktā ceļa lielāko daļu (virs 1000 stadijiem) no Romas līdz Kapujai, kas atrodas viena no otras 1600 stadiju attālumā. Turklāt celtniecībai viņš iztērēja gandrīz visu valsts kasi. Diodors norāda uz to, ka pacēlumi tika norakti, bet gravas un ielejas izlīdzinātas ar uzbērumiem.

Apija ceļš tika izveidots trīs galvenajos posmos:

• 4. gadsimts pr.Kr.: Tika uzcelts pirmais ceļa posms 195 km. garumā no Romas uz Kapuju, kas paredzēts militāriem mērķiem, lai palīdzētu romiešiem cīņā ar samnītiem. Darbā De aquaeductibus urbis Romae (Par Romas pilsētas akveduktiem) romiešu valstsvīrs Seksts Jūlijs Frontins rakstīja, ka pēc 30 kara gadiem ar samnītiem cenzors Apijs Klaudijs Krass, kas vēlāk ieguva iesauku Ceks (latīņu: Caecus, "Aklais"), deva rīkojumu izveidot ceļu no Kapenas vārtiem Romā līdz Kapujas pilsētai. Tomēr, iespējams, ceļš pastāvēja arī agrāk līdz Apijam Cekam, bet cenzora nopelns bija tajā, ka viņš deva tam vajadzīgo virzienu un to nobruģēja.
• 3. gadsimts pr.Kr.: Otrs neliels posms tika uzbūvēts no Kapujas līdz Benevento (latīņu: Beneventum). Paralēli līdz Benevento gāja arī Latīņu ceļš, kas, iespējams, bija izveidots vēl pirms Apija ceļa. Romas vara tādā veidā nostiprināja savas pozīcijas Kampānijā.
• 2. gadsimta pr.Kr. otrā puse: Līdz 122. gadam pr.Kr. ceļš no Benevento tika izveidots caur Venosu un Tarentu līdz Brindizi. Līdz ar to Apija ceļš savienoja Romu ar Egnātija ceļu Balkānos, kļūstot par svarīgāko ceļu preču un vergu tirdzniecībai ar Austrumiem.
• 73. gadā pirms mūsu ēras pret romiešiem sākās vergu sacelšanās (pazīstams kā Trešais kalpotāju karš / Spartaka sacelšanās) Kapua bijušā gladiatora Spartaka pakļautībā. Verdzībā Romas impērijā bija gandrīz katra trešā persona. Spartaks sakāva daudzas Romas armijas konfliktā, kas ilga vairāk kā divus gadus. Mēģinot aizbēgt no Itālijas, Brindizi, viņš negribot pārvietoja savus spēkus vēsturiskajā slazdā Apūlija / Kalabrijā. Romieši bija labi pazīstami ar šo reģionu. Leģioni tika ievesti mājās no ārzemēm, un Spartaks tika iesprostots starp armijām. Bijušo vergu armiju pie Sileras upes pieveica Marks Licinijs Krass. Pompejas armijas sagūstīja un nogalināja vairākus tūkstošus nemiernieku, kuri izbēga no kaujas, un Krass sagūstīja vēl vairākus tūkstošus. Romieši sprieda, ka vergi ir zaudējuši viņu tiesības dzīvot. 71. gadā pirms mūsu ēras 200 kilometru garā Apija ceļa virzienā no Romas līdz Kapua tika sisti krustā 6000 vergu.

Ceļa izmantošana

Apija ceļam bija svarīga militāra, kultūras un tirdzniecības nozīme. Teodors Momzens pieminēja tā nozīmi kā militāro maģistrāli. Tā pirmais ceļa posms tika izplānots un izveidots 312. gadā pr.Kr., t.i. Otrā samnītu kara laikā no 326. līdz 304. gadam pr.Kr. Karā pret Pirru un Maķedonijas karu laikā (206.—168. gadā pr.Kr.) Apija ceļš atkal kalpoja romiešu atbalstam. Īpaši svarīgi bija tas, ka ceļa celtniecības gaitā Apijs ierīkoja kanālu pāri Pomptinas purviem, kurš nosusināja zemi un vienkāršoja kuģu piegādi no Lacio līdz Teračinai. No antīkajiem laikiem ceļam bija svarīga nozīme, savienojot Romu ar tādiem bagātiem reģioniem kā Kampānija un Apūlija, bet vēlāk tirdzniecībai ar Austrumiem.

Jau senatnē Apija ceļš tika saukts par "ceļu valdnieku" (regina viarum): par to rakstīja, piemēram, romiešu dzejnieks Publijs Papīnijs Stacijs (Publius Papinius Statius) sava darba SILVAE ("Meži") 2. grāmatā: "Appia longarum teritur regina viarum".

Drīz vien gar ceļu romieši sāka būvēt monumentālas kapenes un izcilus pieminekļus, kuru vizuālais tēls kļuva par prestižu lietu. Tā jau pēc 20 gadiem no ceļa ekspluatācijas sākuma romiešu Scipionu dzimtas pārstāvji uzcēla kapenes savu dzimtas locekļu apbedīšanai.

Ceļa nozīme saglabājās arī Bizantijas periodā Romas satiksmei ar Jauno Romu — Konstantinopoli. Imperatoru Diokletiāna, Maksentija, Konstantīna un Valentiniāna laikā daži Apija ceļa posmi tika salaboti un atjaunoti.

Vēl 536. gadā bizantiešu vēsturnieks Prokopijs, sajūsmināts par ceļa uzbūvi un lielo vecumu, ar apbrīnu aprakstīja ceļu. Ostgotu karalis Teodorihs Lielais pavēlēja 6. gadsimta sākumā veikt ceļa remontus, bet pēc tam izmantoja ceļu 536. gada uzbrukumam Romai.

Viduslaikos ceļa nozīme kā tirdzniecības un pārvadājumu maģistrāle sāka zaudēt savu nozīmi. To izmantoja svētceļnieki un ceļotāji, ejot līdz katakombām un Sv. Sebastiana bazilikai un ceļojot tālāk līdz Brindizi, lai pēc tam dotos uz Svēto zemi. Katakombās pie Apija ceļa bija apglabāti daudzi kristiešu svētie un mocekļi, piemēram, svētais Sebastians un Romas pāvests Kallists. Ir saglabājušies ceļveži (latīņu: Epitome de locis sanctorum, 638.—642. gads) svētceļotājiem, kuros ir norādīts maršruts uz Apija ceļa svētvietām.

9.—10. gadsimtā Vatikānam piederēja lielas zemes platības gar ceļu, taču pieminekļi ar laiku bruka kopā laika apstākļu un cilvēka darbības rezultātā. Gar ceļu vāca celtniecības materiālu — akmens blokus, īpaši travertīnu — jaunu ēku celtniecībai. 11. gadsimtā Baznīca sāka nodot īpašumus Romas baronu un grāfu rokās. Tā Tuskulānas grāfi Cecīlijas Metellas kapliču pārveidoja par cietokšņa daļu. 1300. gadā Bonifācijs VIII atdeva šo cietoksni savai ģimenei, kuras pārstāvji ieviesa augstus ceļa nodokļus precēm un ceļiniekiem, kā rezultātā uz Romu sāka izmantot citu maršrutu: pa jauno Apija ceļu (Appia Nuova) un San Džovanni vārtiem.

16. gadsimta beigās Gregors XIII pavēlēja uzlikt klājumu Appia Nuova ceļam, tādējādi atstājot novārtā veco Apija ceļu, kas kļuva par parastu piepilsētas ceļu. 17. gadsimta beigās Inocents XII uzbūvēja ceļu, kas savieno abus Apija ceļus ar Appia Pignatelli. Pārējos pieminekļus turpināja demontēt. Līdz 18. gadsimta beigām Apija ceļš nebija pieejams braukšanai. Interese par izrakumiem gar ceļu atnāca ar "modi" medīt svēto un mocekļu paliekas un piegādāt artefaktus muzejiem un kolekcijām visā Eiropā. Apija ceļa daļā 19. gadsimtā, kad pēc pāvesta Pija VI pavēles to attīrīja, arheologi sāka veikt izrakumus.

Ceļa maršruts

Apija ceļa maršruts Itālijas kartē. (Apija ceļš iezīmēts ar baltu)

Apija ceļš sākās no Servija sienas Kapenas vārtiem, no kurienes sākas jūdžu stabu atskaite. Pēc Aurēlija sienas celtniecības viena Apija ceļa daļa izrādījās pilsētas robežās. Tālāk ceļš gāja līdz Aurēlija sienas Sv. Sebastiana vārtiem (Porta San Sebastiano), un 90 km. taisnā ceļā līdz Taracinai, no dienvidiem apliecot Albino kalnu, šķērsojot Pomptinas purvus. Pēdējie 28 km gāja paralēli drenāžas kanāliem, kas ļāva turpināt alternatīvu maršrutu laivā, ratos vai jāšus.

Ceļa maršruts gāja caur šādām pilsētām: Aricija (Aricia), Apija forums (Forum Appii), Taracina (Tarracina), Tālāk caur Fundi (Fundi), Formiju (Formiae), Minturnu (Minturnae), Sinuesu (Sinuessa), Kazilinau (Casilinum), (mūsdienu Kapuja), (seno) Kapuju (lat. Capua, mūsdienās Santa Marija Kapuja Vetere, it. Santa Maria Capua Vetere). Otrs posms, kas tika vēlāk izveidots, gāja no Kapujas caur Benevento (Beneventum), Venuziju (Venusia), kas kļuva par Romas koloniju līdz ar Tarentas galīgo sakāvi un Taranto (Tarentum), ar mesapu sakāvi, Urijau (Uria) un līdz Brindizi (Brundisium) Apūlijā.

Imperators Trajāns lika izveidot īsāku ceļu (Trajāna ceļš, Via Traiana) no Benevento līdz Brindizi caur Bari, kurš saīsināja braukšanas laiku līdz 13-14 dienām (pa Apija ceļu ceļojums ilga līdz 15 dienām). Apija ceļam bija atzari, kas savienoja to ar citiem lielajiem ceļiem, tādiem kā Via Domitiana (krustojās pie Sinuesas pilsētas un tālāk gāja uz dienvidiem līdz Neapolei), Via Setina savienoja Apija ceļu ar Setijas (Setia) pilsētu, Kampānijas ceļš no Kapujas uz Kūmām (Cumae), Via Aquillia no Kapujas uz Salerno (Salernum), Via Minucia savienoja Valērija ceļu ar Via Aquillia un škērsoja Apija un Latīņu ceļu.

Romas pilsētas robežās ceļš mūsdienās saucas par Seno Apija ceļu (Via Appia Antica), lai atšķirtu to no Jaunā Apija ceļa (Via Appia Nuova), kas tika uzcelts 1780. gados starp Romu un Albano ezeru, un Apija Pinjatelli ceļu (Via Appia Pignatelli), kas tika uzcelts ap 1700. gadu pāvesta Inocenta XII laikā, lai savienotu seno un jauno Apija ceļu.

Ceļa iekārtojums

Izdevumi ceļa celtniecībai un uzturēšanai veidoja milzīgas summas. Tā uzraksts uz plāksnes, kas atrasta pie Apija ceļa, liecina par darbu veikšanu imperatora Adriāna laikā: daļu izdevumu apmaksāja imperators, otru daļu — piegulošo pilsētu iedzīvotāji. Pēc zinātnieku aplēsēm, izdevumi uz vienu ceļa jūdzi sastādīja vidēji ap 109 tūkst. sesterciju (salīdzinājumam: maize 75. gadā pr.Kr. maksāja no 2 līdz 3 sestercijiem, bet 1. gadsimtā 600 sesterciju par verdzeni skaitījās lēta samaksa).

Ceļa pamatne tika izklāta ar tēstiem akmeņiem (no pelēkā vulkāniskā bazalta — lat. silex), kurus lika uz cementa un oļu slāņa. Platums (līdz 4 metri) ļāva samīties diviem zirgu pajūgiem. Ceļa malās gāja trotuāram līdzīgs paaugstinājums un dziļi grāvji lietusūdens notecei.

Tomēr vienā no Cicerona vēstulēm brālim viņš ziņo par to, ka plūdu laikā ceļu netālu no Marsa tempļa applūdina ūdens, bet citā vēstulē brīdina par iespēju nosalt "Apija ceļa zemienēs".

Noteiktā attālumā cita no citas atradās ceļa stacijas, kas ceļotājiem kalpoja par atpūtas vietām. Vienu no tām — "Trīs tavernas" (Tres Tabernae), kas atradās 45 kilometrus no Romas, Cicerons vairākkārt piemin savās vēstulēs un citos savos rakstos. Šī pati stacija, Bībelē saukta par "Tri-Tabernām", tiek minēta Apustuļu darbos (Apust. d. 28:15).

Pēc katras romiešu jūdzes (1478 metri) atradās jūdžu stabs (colonna miliaria), norādot attālumu un tajā laikā valdošā imperatora vārdu. Apija ceļa pirmās jūdzes stabs pašlaik ir nomainīts ar kopiju, bet pārējie stabi nav saglabājušies. Pēc katrām 10 jūdzēm tika iekārtotas atpūtas vietas. Divas marmora kolonnas Brindizi, izgatavotas 2. gadsimtā, apzīmēja ceļa beigas. Pašlaik pilsētas ostā atrodas tikai viena no tām (19 metru augstumā), dekorēta ar Jupitera, Neptūna, Marsa un astoņu tritonu attēliem. Otra 1666. gadā tika pārcelta uz Leči un tika izmantota kā mēra stabs.

Mūsdienu stāvoklis

Arheoloģiskais parks

Ideja iekārtot lielu arheoloģisko parku rajonā starp Trajāna kolonnu un Castelli Romani radās Napoleona karu laikā. Ceļa atjaunošanas darbus 18. gadsimta beigās sāka pāvests Pijs VII, bet 1852. gadā beidza pāvests Pijs IX. Tajos piedalījās vadošie arheologi, zinātnieki, inženieri un mākslinieki. Piemēram, 4. jūdzes apbedījumus pārcēla Antonio Kanova, no 4. jūdzes līdz Fratokjes miestam — Luidži Kanina (Luigi Canina). 1931. gadā Via Appia Antica tika iekļauta pilsētas plānojumā kā "liels parks".

Pēc Otrā pasaules kara radās plāni ceļu apbūvēt ar dzīvojamām mājām, kā arī Kvintiliju villas vietā izveidot luksusa dzīvojamo rajonu.

Romas apvedceļš (Grande Raccordo Anulare) krustoja veco Apija ceļu septītajā jūdzē, kura radīto kaitējumu likvidēja tikai nesen.

1955. gadā pāvests Pijs XII iesvētīja pirmo akmeni Olimpiskajam stadionam, kuru vajadzēja uzcelt virs Sv. Kallista katakombām, bet, pateicoties sabiedriskajai rezonansei, projekts tika apstādināts. Blakus lielajiem projektiem uz ceļa pastāvīgi tika veikti nesankcionēti projekti, tika celti nami, notika zemes un celtņu piesavināšanās nekontrolējamas rūpnieciskas darbības veikšanai. Neliela arhitektu, celtnieku un žurnālistu grupa uzstājās pret varas iestāžu darbību Apija ceļa apbūvē. 1950. gada beigās valsts organizēja šeit parka zonu vairākus metrus uz katru pusi no ceļa. 1979. gadā mērs Argans izskatīja priekšlikumu izveidot plašu arheoloģisko parku Romas centrā, un tikai 1988. gadā tika apstiprināts dibināt reģionālo parku Via Appia Antica.

Muzeji gar ceļu

• Muzejs Sv. Sebastiana vārtos, Via di Porta San Sebastiano;
• Svētā Kallista katakombas, Via Appia Antica, 110;
• Sv. Sebastiana bazilika un kakatakombas, Via Appia Antica, 136;
• Maksencija cirks, Romula mauzolejs, Via Appia Antica, 153;
• Cecīlijas Metellas kapenes un Kaetani cietoksnis, Via Appia Antica, 161;
• Kvintiliju villa un akvedukts, Via Appia Antica, 1092;
• Vibijas Hipogejs, Via Appia Antica, 103;
• Jūdu katakombas Vinja Randanini, Via Appia Pignatelli, 4;

Kustība pa Apija ceļu

Visa reģionālā Apija ceļa parka teritorija ir slēgta kustībai brīvdienās un svētku dienās no 1997. gada marta. Pašlaik Apija ceļš ir valsts ceļš (itāļu: Strada Statale 7 Via Appia), daļēji asfaltēts, tomēr ir saglabājušies lieli ceļa posmi ar seno klājumu, vietām ar dziļām, pajūgu un ratu riteņu izdangātām rievām.

Nozīme sportā

20. un 21. gadsimtā Apija ceļš kļuva par populāru dažādu sporta sacensību rīkošanas vietu. 1960. gada Romas Olimpisko spēļu laikā šeit notika vieglatlētu maratona sacensības.

Atspoguļojums kultūrā

Džons Lintons Čepmens. "Apija ceļš" (1869. gads)

Glezniecībā

• Gravīras "Apija ceļš" no Pironezi darba "Romiešu senatne" (1753 gads).
• "Gēte Kampānijā" — vācu mākslinieka Johana Henriha Vilhelma Tišbeina pazīstama glezna, kur fonā attēloti Albano kalni, akveduktu drupas un Cecīlijas Metellas kapenes. Tišbeins rakstīja kādā vēstulē, ka viņš attēloja rakstnieku, sēdošu uz drupām, pārdomās par cilvēku darbu likteni.
• "Apija ceļš saulrietā" — Aleksandra Ivanova glezna, 1845. gads, Tretjakova galerija.
• Amerikāņu mākslinieks Džons Lintons Čepmens (angļu: John Linton Chapman) (1839—1905) gleznoja Apija ceļa drupu ainavas 1869, gadā (kopumā 10 gleznas, veltītas Apija ceļam)

Literatūrā

• Horācijs "Satīrās" apraksta savu ceļojumu no Romas uz Brindizi pa Apija ceļu.
• Bairons "Čailda Herolda svētceļojums", 4. pants ir veltīts Romai tās objektiem, piemēram, Bairona varonis pārdomā pie Cecīlijas Metellas mauzoleja, kas varētu būt šī romiete.
• "Ceļojumos uz Itāliju" (vācu: Italienische Reise) Gēte apraksta Apija ceļa sagrautās kapenes, Cecīlijas Metellas mauzoleju ieskaitot. Rakstnieks atzīmēja, ka "jau to redzot, sāc saprast, ko nozīmē stiprs akmens mūrējums. Šie ļaudis darbojās mūžībai, viss tiem bija ņemts vērā, izņemot neprātīgu un mežonīgu barbarismu, no kura nav glābiņa".
• Apija ceļš ir pieminēts Jurija Dold-Mihailika darbā "Negaiss pie Šprē" — tieši tur notiek Grigorija Gončarenko tikšanās ar pulkvedi Gorenko.
• Čārlzs Dikenss darbā "Itālijas gleznas" apraksta ceļojumu pa Apija ceļu.