Plebeji (no latīņu: plere — 'piepildīt') bija Senajā Romā ienākušie iedzīvotāji — amatnieki un tirgotāji, bet vēlāk jebkuri trūcīgie iedzīvotāji un zemākās kārtas pārstāvji.

Nostiprinoties Romas pilsētai, tās iedzīvotāju skaits sāka pieaugt uz pakļauto teritoriju un atnācēju rēķina, kurus dēvēja par "plebejiem". Atšķirībā no pilsētas pamatiedzīvotājiem jeb t.s. patriciešiem, plebejiem nebija politisko tiesību, un tie netika iekļauti tribās, t.i. nevarēja lietot tribas zemi, piedalīties reliģiskajos rituālos, un netika uzskatīti par "Romas tautu" (Populus Romanus Quiritium). Līdz ar to plebeju pamatnodarbe bija amatniecība un tirdzniecība, kas dažiem no tiem ļāva kļūt visai bagātiem.

Ar laiku plebeji panāca tiesības vēlēt savus. t.s. plebeju tribūnus, kuriem bija veto tiesības patriciešu maģistrātos, kā arī tiesības izdot plebeju kārtas iekšējos likumus.

287. g.p.m.ē. tika pieņemts likums, ka plebeju tautas sapulces (t.s. plebiscīta) lēmumi ir saistoši visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no to piederības kādai kārtas. Ap šo laiku plebeju virsslānis gandrīz pilnībā saplūda ar patriciešiem, izveidojot jaunu kārtu — jātniekus jeb nobilitāti.