Salacas pils

Salacas pils (vācu: Schloß Salis) bija Rīgas arhibīskapijas nocietinājums Salacas upes labajā krastā Salacgrīvā, apmēram puskilometru no upes grīvas. Līdz mūsdienām saglabājušies vien cietokšņa zemes vaļņi.

Skats uz Salacgrīvas ostu, pārceltuvi, baznīcu un pilsdrupām 1780. gadā (no Broces kolekcijas).

Salacas pils bastioni mūsdienās.

Vēsture

Salacas pils ir celta senā Salacas līvu pilskalna vietā. Pirmo reizi Salacas pils pieminēta 1391. gadā Lībekas hronikā kā Saltze. Kad 1474. gadā Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers sabiedrojās ar Zviedrijas karali pret Livonijas ordeni, 1477. gadā Salacgrīvā izcēlās zviedru desants, bet 1479. gadā Salacas pili ieņēma ordeņa karavīri, kas to paturēja savā kontrolē līdz 1485. gadam. 1529. gadā to savā īpašumā ieguva Rīgas arhibīskapa koadjutors, vēlākais arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms.

Livonijas kara laikā Salacas pili 1575. gadā ieņēma Livonijas ķēniņa Magnusa karaspēks, 1577. gadā Krievijas caristes karaspēks, bet 1581. gadā Zviedrijas karaspēks. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Salacas pils pieminēta kā Салац vai Салач, pēc līguma noslēgšanas Salacas pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Pērnavas vaivadijā.

Poļu-zviedru kara laikā 1621. gadā pili ieņēma zviedru karaspēks un ap to uzbēra trīs smilšu bastionus. Lielā Ziemeļu kara laikā 1702.-1703. gadā viduslaiku pili uzspridzināja un tā vairs netika atjaunota. 1780. gada Broces zīmējumā vēl pamanāmas divu pils mūru paliekas, bet pils apsekojumā 1908. gadā Kārlis fon Lēviss of Menārs atradis vienīgi pils torņa pamatni ar 2,3-2,5 metrus bieziem mūriem.

Apraksts

Salacas viduslaiku pils bija uzcelta uz senāka pilskalna Salacas upes krastā, ap to bija izrakti aizsarggrāvji. Pils pamati veidoja 52х60 metrus lielu taisnstūri. 17. gadsimtā ap pili uzbērti smilšu bastioni.

Ārējās saites

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)