Onomatopeja, biežāk onomatopoēze[1] (no grieķu: ὀνοματοποιία; ὄνομα - 'vārds', ποιέω - 'daru') ir dabas vai citu neverbālu skaņu atdarinošs vārds. Visbiežāk tiek lietoti kontekstos, kas tieši skar attiecīgo skaņu radošo parādību, priekšmetu vai dzīvnieku. Onomatopejas var būt kā fonēmiski vai ortogrāfiski tiešie skaņu atdarinājumi ('vau'), tā arī darbības vārdi ('vaukšķēšana'), lietvārdi ('vaukšķis') u.c.

Ar onomatopeju tic-tac reklamēti bezskaņas pulksteņi veikalā Itālijā.

Onomatopoēze un tai atbilstošais darbības vārds dažādās valodās var ievērojami atšķirties. Piemēram, suņu riešanas onomatopoēze un tai atbilstošais (biežāk lietotais) verbs dažās valodās ir šādi:

Onomatopejas var attiekties ne tikai uz dzīvnieku pasaules skaņām, bet arī uz nedzīvu priekšmetu radītām skaņām ('bladāc' — krītošs priekšmets, 'vī' - kaucošas bremzes, 'tik-tak' - pulkstenis u.c.) vai cilvēku neverbālām skaņām ('khe-khe').

Dzīvnieku balsu onomatopejas latviešu valodā labot šo sadaļu

Lībiešu valodā labot šo sadaļu

Onomatopoēze ir tikusi daudz izmantota 20. gadsimta 30. gadu beigās Kārļa Staltes sastādītājā lībiešu valodas ābecē. Grāmatas teksta latviskā tulkojuma pielikumā tā ir tikusi atstāta gandrīz tāda pati kā lībiešu tekstā, atstājot tās interpretāciju lasītāja ziņā, piemēram:[2]

  • Kūip, dank, maizes ēdājs, kop, kop, kop!
  • Māte pūš of, of, of!
  • Mednieks, tas šauj pif, paf, pof!
  • Tšītšōrputni, tšītšōrputni, nu ir laiks augšā celties, tšītšō, tšītšō.
  • Tiņ, toņ, zemnieks, gara vīze kājā.
  • Ūdens katlā vārās poķ, poķ, poķ. (Lībiešu ortogrāfijā poț, poț, poț.)

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «Onomatopoēze – Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 22. janvārī.
  2. Kōrli Stalte (Kārlis Stalte), Valts Ernštreits (tulkojums latviešu valodā). Jelzi sõnā – Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz (Dzīvais vārds – Ābece un sākuma lasāmgrāmata). Dardedze hologrāfija, 2011.

Ārējās saites labot šo sadaļu