Atvērt galveno izvēlni

Vārds ir mazākā patstāvīgā valodas vienība.[1] Šajā vispārīgajā nozīmē lielākoties sinonīms ir jēdziens leksēma (tomēr daži autori leksēmas jēdzienam mēdz piešķirt arī nedaudz atšķirīgu, specifiskāku definīciju). Latviešu valodā vārdus parasti iedala desmit vārdšķirās: lietvārdos, īpašības vārdos, skaitļa vārdos, vietniekvārdos, darbības vārdos, apstākļa vārdos, saikļos, prievārdos, partikulās un izsauksmes vārdos.[2]:320

Latviešu valodā ar vārdu apzīmē arī īpašvārdu, kas ir lietvārds, kas nosauc vienu konkrētu cilvēku (personvārds), vietu (vietvārds), reliģisku būtni (teonīms),[3] mājdzīvnieku (zoonīms)[2]:326 vai citu referentu, piemēram, Jānis, Pēteris, Valmiera...[a]

Bez papildu konteksta ar cilvēka vārdu parasti saprot vecāku doto vārdu, ar citiem ģimenes locekļiem kopīgo vārdu parasti sauc par uzvārdu. Ja jākonkretizē, ka runa ir tieši par vecāku doto vārdu, to mēdz saukt arī par priekšvārdu.[4]

Lietvārdu vārdšķiras ietvaros īpašvārdus pretnostata sugasvārdiem.[2]:325

PiezīmesLabot

  1. Kā minēts iepriekš, īpašvārds nosauc vienu konkrētu referentu, tāpēc Jānis un Pēteris šajā piemērā onomastikā tiktu saukti par lemmām, t.i., īpašvārdi, kas nav saistīti ar konkrētu referentu.

AtsaucesLabot

  1. http://tezaurs.lv/#/sv/vārds
  2. 2,0 2,1 2,2 Daina Nītiņa, Juris Grigorjevs (redaktori). Latviešu valodas gramatika. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2013. ISBN 978-9984-742-70-0.
  3. http://tezaurs.lv/#/sv/teonīms
  4. http://tezaurs.lv/#/sv/priekšvārds