Mājas cūka
Mājas cūka jeb vienkārši cūka (Sus scrofa domestica) ir viena no meža cūkas (Sus scrofa) pasugām, lai gan daži sistemātiķi mājas cūku izdala kā atsevišķu sugu, saucot to par Sus domesticus.
| Mājas cūka Sus scrofa domestica (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Cūku dzimta (Suidae) |
| Ģints | Cūkas (Sus) |
| Suga | Meža cūka (Sus scrofa) |
| Pasuga | Mājas cūka (Sus scrofa domestica) |
 Mājas cūka Vikikrātuvē | |
Meža cūka sākusi dzīvot kopā ar cilvēkiem jau 13 000.—12 700. gadā pirms mūsu ēras. Mūsdienās ir gadījumi, kad izbēgušas mājas cūkas kļūst par savvaļas cūkām, piemēram, Jaunzēlandē šīs savvaļas mājas cūkas rada būtiskus apkārtējās vides postījumus.[1]
Lielākajai daļai mājas cūku matojums ir reti sari, caur kuriem var redzēt ādu, tomēr ir sastopamas arī spalvainas mājas cūku šķirnes. Cūkām mūsdienās ir daudzas un dažādas šķirnes, tās tiek vērtētas un salīdzinātas cūku izstādēs. Izstādēs cūkas vērtē pēc diviem dažādiem principiem: vairoties spējīgos dzīvniekus, izceļot katras šķirnes labākos eksemplārus, un šķirni kopumā, vērtējot izaudzētās gaļas daudzumu un tās kvalitāti. Mūsdienās daudzas kādreiz populāras cūku šķirnes ir kļuvušas ļoti retas, un tām draud izmiršana. Sastopami mežacūkas un mājas cūkas hibrīdi.
Cūkas pieradināšana
labot šo sadaļu
Arheoloģiskās liecības liecina, ka cūkas tika pieradinātas pirms 15 000—14 700 gadiem Tuvajos Austrumos Tigras baseinā.[2] Tā laika iedzīvotāji cūkas ir turējuši un audzējuši tāpat, kā to dara mūsdienās Jaungvinejā.[3] Kiprā ir atrasti mājas cūku kauli, kas vecāki par 13 400 gadiem. Šis atradums zinātniekus rosina izvirzīt hipotēzi, ka mājas cūkas ir bijušas ievestas no kontinenta.[4] Ir daži senu mājas cūku kaulu atradumi arī Ķīnā, kas liecina par mājas cūku pieradināšanu Āzijā.[5]
Seno kaulu un zobu DNS izpēte liecina, ka pirmās neolīta mājas cūkas Eiropā ir ievestas no Tuvajiem Austrumiem. Tas stimulēja arī vietējo meža cūku pieradināšanu, veidojot trešo domestikācijas grupu, kurai ir piejaukti Tuvo Austrumu mājas cūku gēni. Mūsdienu mājas cūku DNS liecina par Eiropas un seno Tuvo Austrumu cūku gēniem.[6] Vēsturiskie pieraksti liecina, ka 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā Eiropā tika ievestas arī Āzijas mājas cūkas.[5]
Meža cūkas viegli piemērojas jauniem apstākļiem, kā arī to visēdājas raksturs ļāva senajiem cilvēkiem tās pieradināt ļoti ātri. Cūkas agrākajos laikos, tāpat kā mūsdienās, pamatā lietoja pārtikai, bet cūkas āda tika izmantota, lai apvilktu, piemēram, kaujas vairogus, tās kaulus lietoja, lai pagatavotu dažādus priekšmetus, darbarīkus un ieročus, bet sarus izmantoja matu suku pagatavošanai. Ziemeļamerikā cūkas ieveda spāņu konkistadori no Eiropas. Izbēgušās cūkas iedzīvojās Ziemeļamerikas dabā, kļuva atkal mežonīgas un izplatījās pa visu kontinentu, kļūstot par nozīmīgu medījumu vietējiem indiāņiem, kuriem nebija savu mājas cūku.[7]
Cūku audzēšana
labot šo sadaļu
Cūkas tradicionāli tiek audzētas kūtīs, bet vasaras periodā tās ganās āra aplokos. Ir valstis, kur cūkas ganās plašā teritorijā, ietverot mežus un laukus, tad cūkas uzmana cūkgani. Industriālās valstīs cūku audzēšana ir kļuvusi daudz nepiemērotāka pašām cūkām. Kūtis ir slēgta tipa, bez aplokiem, katrs kvadrātmetrs tiek izmantots intensīvai ražošanai. Tas, protams, noved pie zemākām cūkgaļas pašizmaksām. Mūsdienās daudzi cūku audzētāji, arī tie, kas nodarbojas ar industriālu gaļas ieguvi, cenšas maksimāli uzlabot cūkas dzīves apstākļus, izprotot atbildību pret dzīvību.
Cūkgaļas izmantošana
labot šo sadaļuMājas cūkas tika pieradinātas, lai iegūtu gaļu. Cūkgaļa ir ļoti populāra, un tā tiek pagatavota dažādos veidos. Bez svaigas gaļas ir nopērkami arī dažādi gatavi cūkgaļas izstrādājumi: desas, bekons, šķiņķis, pastētes, asinsdesas un citi izstrādājumi. Ir tautas, kuru reliģijas, piemēram, jūdaisms un islāms, aizliedz pārtikā patērēt cūkgaļu.
Trifeļu cūka
labot šo sadaļuEiropā un Ziemeļamerikā, bet visbiežāk Francijā mājas cūkas tiek izmantotas trifeļu meklēšanai. Cūkām ir ļoti laba oža un tās, barību meklējot, rok zemi. Trifeļu meklētāji apmāca cūkas iet pie pavadas un klausīt komandām.
Pastāv uzskats, ka cūkas trifeļu meklēšanai tika izmantotas jau Senajā Romā, bet senākā dokumentētā liecība par cūku izmantošanu trifeļu meklēšanai ir Bartolemeo Platīna (Bartolomeo Platina) apraksts 15. gadsimtā.[8] Nākamais ir Džona Reja (John Ray) apraksts 17. gadsimtā.[8]
Trifeļu cūka 1875. gadā maksāja amēram 200 ASV dolārus.[9] Labi apmācīta trifeļu cūka diezgan ātri atpelnīja tās pirkšanas izdevumus, jo trifeles vienmēr ir maksājušas dārgi. Mūsdienās trifeļu meklēšanai izmanto arī suņus, jo cūka var apēst diezgan daudz trifeles pati. Tomēr tradicionālie trifeļu meklētāji izmanto tikai cūkas, jo uzskata, ka cūkai ir labāka oža, un, tā kā tai trifeles ļoti garšo, tā spēj atrast daudz bagātākas trifeļu audzes.
Cūkas kā mājas mīluļi
labot šo sadaļuCūkas ir inteliģenti dzīvnieki un tās var apmācīt līdzīgi suņiem.[10] Ļoti populāras 20. gadsimta otrajā pusē turēšanai mājas apstākļos ASV ir kļuvušas Vjetnamas cūkas. Reizēm kā mājas mīluļus tur parastās mājas cūkas, tomēr tām pieaugot, tās turēt mājās vairs nav iespējams, jo ir pārāk lielas un mēdz ieviest pārāk lielu nekārtību. Lielākajai daļai cūku ir paniskas bailes no pacelšanas gaisā, bet, noliktas zemē, tās uzreiz nomierinās. Cūkas ļoti reti izmanto darbam, izņēmums ir trifeļu cūkas.
Pēdējos gados ir izveidota jauna mājas mīluļu cūku šķirne - minicūciņa. Šī šķirne ir izveidota Vācijā, sakrustojot Vjetnamas cūku un mežacūku. Kad tika veikti selekcijas darbi, neviens nedomāja, ka tiks izveidota šķirne turēšanai mājās. Zinātnieku mērķis bija laboratorijas dzīvnieku radīšana medicīnas eksperimentiem un donoru orgānu iegūšanai, jo cūka pēc saviem fizioloģiskajiem radītājiem ir ļoti tuva cilvēkam.[11] Minicūciņa ir gudra, tā ilgi dzīvo (15—20 gadus), pareizi aprūpējot, tai ir labāka veselība, nekā pārējiem četrkājainiem draugiem, kā arī tā neizraisa alerģijas. Neskatoties uz stereotipu, minicūciņas ir tīrīgas un tām nav nepatīkama smaka.
Eksistē aptuveni 30 dekoratīvo cūciņu šķirnes, kas atšķiras ar svaru — apmēram no 10 līdz 60 kg, un augumu — no kaķa izmēriem līdz labradoram. Krāsas var būt ļoti dažādas: melnā, baltā, pelēka, sudrabainā, brūnā, salmu dzeltenā, tās var būt vienkrāsainas, strīpainas vai plankumainas. Jo cūciņa ir mazāka, jo tā ir dārgāka. Slavenākie minicūciņu saimnieki ir Arnolds Švarcenegers un Džordžs Klūnijs.[11]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Alien Species Threaten Hawaii's Environment
- ↑ Sarah M. Nelson Ancestors for the Pigs. Pigs in prehistory. (1998)
- ↑ Rosenberg M, Nesbitt R, Redding RW, Peasnall BL (1998). Hallan Cemi, pig husbandry, and post-Pleistocene adaptations along the Taurus-Zagros Arc (Turkey). Paleorient, 24(1):25—41.
- ↑ Vigne JD, Zazzo A, Saliège JF, Poplin F, Guilaine J, Simmons A. (2009). Pre-Neolithic wild boar management and introduction to Cyprus more than 11,400 years ago. Proc Natl Acad Sci U S A. 106:16135—16138. PMID 19706455
- ↑ 5,0 5,1 The origin of the domestic pig: independent domestication and subsequent introgression
- ↑ Pig DNA reveals farming history
- ↑ «World History Of Food - Hogs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 20. decembrī. Skatīts: 2008. gada 2. janvārī.
- ↑ 8,0 8,1 Taming the truffle: the history, lore, and science of the ultimate mushroom
- ↑ Mammilia, their various forms and habits (1875) - Page 174
- ↑ «Are pigs smarter than dogs?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 5. jūlijā.
- ↑ 11,0 11,1 Cūka mājās[novecojusi saite]
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mājas cūka.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Rīgas zoo: Meža cūka
- Minicūciņa rej kā suns un aizstāv savu teritoriju
- Introduced Birds and Mammals in New Zealand and Their Effect on the Environment
- Tiny porkers with a big price tag
- Pregnant Sow Housing
- An introduction to pig keeping