Āpsis
Āpsis (Meles meles) jeb Eiropas āpsis ir sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas sastopams lielākajā Eiropas daļā, Latviju ieskaitot. Tam ir astoņas pasugas.[1] Latvijas Dabas muzejs āpsi ir izraudzījies par 2016. gada dzīvnieku Latvijā.[2]
| Āpsis Meles meles (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Eirāzijas āpšu apakšdzimta (Melinae) |
| Ģints | Eirāzijas āpši (Meles) |
| Suga | Āpsis (Meles meles) |
| Izplatība | |
 | |
 Āpsis Vikikrātuvē | |
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļuVēl nesenā pagātnē Eirāzijas āpšu ģintī bija tikai viena suga — āpsis. Tomēr DNS pētījumi ir ieviesuši izmaiņas āpšu klasifikācijā. Divas āpša kādreizējās pasugas ir kļuvušas par sugām: Āzijas āpsis (Meles leucurus) un Japānas āpsis (Meles anakuma).[3] Daudzos informācijas avotos tās joprojām tiek sauktas par āpša pasugām: Meles meles leucurus un Meles meles anakuma. Līdz ar sistemātikas izmaiņām āpša viens no alternatīvajiem nosaukumiem — Eirāzijas āpsis — pēc būtības vairs nav piemērots kā šīs sugas nosaukums, jo āpsis Āzijā sastopams tikai Tuvajos Austrumos un pašos Centrālāzijas dienvidrietumos.
Izplatība
labot šo sadaļu
Līdz ar sugas sadalīšanu trīs sugās, ir sadalījusies to apdzīvotā teritorija. Robeža starp Eiropas āpsi un Āzijas āpsi ir Volgas upe. Uz rietumiem no Volgas dzīvo Eiropas āpsis, bet uz austrumiem Āzijas āpsis.[3] Eiropas āpsis dzīvo gandrīz visā Eiropas teritorijā, izņemot Islandi, Korsiku, Sardīniju, Sicīliju un Kipru.[3] Areāls dienvidaustrumu virzienā sasniedz Irānu un Afganistānu.[1][3]
Āpsis Latvijā sastopams visā teritorijā. Dzīvo mežu sausākās vietās, pašraktās alās.
Izskats
labot šo sadaļuĀpša ķermenis ir masīvs, drukns, priekšdaļa sašaurināta. Galvas kopējā forma saplacināta, bet slaida, purna daļa ir relatīvi gara. Kājas īsas, ar platām pēdām. Katrai pēdai ir 5 pirksti. Ausis nelielas, apaļas, melnas ar baltiem ausu galiem. Acis mazas, novietotas ieslīpi.[4] Āpša kažoks izskatās pelēks, bet tā mats ir divkrāsainas. Apakšējā daļa ir melna, bet augšējā pelēka. Tā seja ir balta ar divām koši melnām svītrām. Kājas, pavēdere un pakakle āpsim ir melnas.
Ķermeņa garums ir 70 cm, astes garums 20 cm, svars apmēram 10 kg (lai gan āpša svars ir ļoti mainīgs). Āpsis ne visā izplatības areālā mēdz gulēt ziemas miegu. Teritorijās ar aukstām ziemām tas dodas ziemas snaudā, seklā miegā, pamostoties no niecīgiem trokšņiem, kā arī, ja gaisa temperatūra ir virs nulles.[4] Rudenī āpsis uzkrāj tauku slāni, kas ļauj tam pārciest ziemu. Āpša svara rekords datēts Krievijā: rudens pusē tā svars bijis 42 kg.
Āpsis ir pēdminis. Ejot tas atbalstās uz visas pēdas. Pārvietojas lēni, galvenokārt soļiem, reti rikšiem vai īsiem lēcieniem. Pirksti gareni, priekškājām ar nedaudz ieliektiem, gariem, samērā platiem nagiem, kas vienmēr atstāj skaidri saskatāmus iespiedumus pēdu priekšgalā. Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi ir 5—6 cm gari un 5—5,5 cm plati; pakaļkāju atstātie ieminumi 7 cm gari un 4,5—5 cm plati.[4]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Āpsis ir nakts dzīvnieks. Tam ir labi attīstīta oža. Toties dzirde ir mazattīstīta, un arī redze ir vāja. Priekšmetus tas pilnvērtīgi spēj izšķirt tikai dažu desmit soļu attālumā.[4] Āpši dzīvo alās, kuras netiek slēptas. Alas tiek raktas sausos mežos, mežmalās, sausos uzkalniņos. Ala ir sarežģīta alu sistēma ar daudzām ieejām. Visas alu ieejas pa ārpusi savieno iemītas takas, kas dažādos virzienos stiepjas no mājvietas uz barošanās un padzeršanās vietām. Reizēm vienu alu sistēmu apdzīvo vairākas āpšu ģimenes.[4]
Āpsis ir ļoti tīrīgs. Tas netālu no savām mājām īpaši izvēlētā laukumiņā izkārpa vairākas atejas bedrītes. Līdzko kāda no tām ir pilna, aizkārpa to ar zemi. Kad izmantots viss laukumiņš, āpsis izraugās un sagatavo lietošanai citu. Vecās atejas vietas parasti apaug ar avenājiem, jo āpšiem garšo avenes un mēsli bagātīgi satur aveņu sēklas. Kupli, lekni avenāji, kas redzami it kā nepiemērotās vietās, norāda, ka tuvumā mīt vai nesen mituši āpši.[4]
Dabiskie ienaidnieki āpšiem ir vilki, lūši un suņi. Medniekiem nez kāpēc āpsis nešķiet pievilcīgs medījums, lai gan cilvēki izmanto gan tā ādu, taukus un gaļu. Tomēr par vērtīgāko ieguvumu tiek uzskatīti āpša tauki, ko lieto tautas medicīnā.[5] Āpši, lai arī izskatās tūļīgi, ir spēcīgi, asiem zobiem, un nereti gadās, ka tuvcīņā ar suni pēdējais tiek pamatīgi savainots. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mednieki negrib iet uz āpšu alām un riskēt ar suņu veselību un pat dzīvību.[5]
Barošanās ieradumi
labot šo sadaļu
Lai gan āpsis ir plēsēju kārtas dzīvnieks, tas ir visēdājs. Āpši barības meklējumos reti kad aiziet tālāk par kilometru no savas mītnes.[5] Barību āpsis meklē dažādās vietās, lielākoties zemsedzē un augsnē. Meklējot barību zemsedzē, tas izkasa raksturīgas, nelielas, koniskas bedrītes.[4] Galvenokārt ēd kukaiņus, sliekas, vaboles, gliemežus, mazus zīdītājus, rāpuļus, abiniekus, olas, putnēnus, ogas, saknes, gumus, riekstus, augļus, sēnes un dažādus citus augus, kā arī tie izrok lapseņu, kameņu, bišu ligzdas un skudru pūžņus, meklējot to olas un kāpurus. Āpsim ļoti garšo medus.
Āpsis meklē irdenu zemi, tam nepatīk mālainas augsnes, kuras ir grūti pārrakt pat āpsim ar tā spēcīgajiem nagiem. Parasti tiek pārmeklēta augsnes virskārta 5—20 centimetru dziļumā, kā arī veci celmi, izkaltuši prauli un žagaru kaudzes. Tādējādi āpsis palīdz mežam, iznīcinot augsnē dzīvojošos kaitēkļus.[4]
Vairošanās
labot šo sadaļuRiesta laiks āpšiem ir pavasarī vai vasarā. Mātītēm ir embrioniskā diapauze, tās spēj atlikt embrija attīstību. Lai arī olšūna ir apaugļota, tā neattīstās līdz brīdim, kad attīstībai ir piemēroti apstākļi. Zinātniski to sauc par latento periodu. Embrijs attīstās 7—8 nedēļas. Mazuļi, skaitā 2—6, parasti dzimst pavasarī. Āpši dzīvo līdz 15 gadiem savvaļā, nebrīvē līdz 19 gadiem. Visaugstākā mirstība āpšiem ir pirmajos dzīves gados.
Sistemātika
labot šo sadaļuĀpsim ir 8 pasugas:[1]
- Āpsis (Meles meles meles) — nominālpasuga, sastopams gandrīz visā Eiropā;
- Aizkaukāza āpsis (Meles meles canascens) — sastopams Aizkaukāzā, Kopetdaga kalnos, Turkmenistānā, Irānā un Afganistānā, iespējams, arī Mazāzijā;
- Fergānas āpsis (Meles meles severzovi) — sastopams Pandžas upes reģionā, Amudarjas augštecē, Pamira-Alaja sistēmā un Fergānas ielejā;
- Ibērijas āpsis (Meles meles marianensis) — sastopams Pireneju pussalā;
- Kizļaras āpsis (Meles meles heptneri) — sastopams Ziemeļkaukāza stepēs, Kalmikijas stepē un Volgas deltā;
- Krētas āpsis (Meles meles arcalus) — sastopams Krētā;
- Norvēģijas āpsis (Meles meles milleri) — sastopams Norvēģijas dienvidrietumos;
- Rodas āpsis (Meles meles rhodius) — sastopams Rodas salā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Mammal Species of the World: Meles meles
- ↑ Āpsis izvēlēts par gada dzīvnieku
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «IUCN: Meles meles (Eurasian Badger, Badger)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. maijā. Skatīts: 2009. gada 7. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Sermuliņa radinieks Āpsis
- ↑ 5,0 5,1 5,2 / Jaunākajā numurā / Latvijas avīze[novecojusi saite]
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Āpsis.