Moldovas vēsture

Šis raksts ir par Moldovas Republikas vēsturi. Par citām jēdziena Moldāvijas vēsture nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Moldovas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Moldovas teritorijā.

Moldāvijas kultūrvēsturiskais reģions mūsdienu Rumānijas, Moldovas un Ukrainas robežās

Moldāvijas kņaziste

Mūsdienu Moldovas teritoriju Senajos laikos apdzīvoja dāki. Tā kā tā atradās stratēģiskā vietā starp Āziju un Eiropu, Moldova no 10. līdz 13. gadsimtam cieta no Kijivas Krievzemes, pečeņegu, polovciešu un Mongoļu impērijas iebrukumiem.

14. gadsimtā radās Moldāvijas kņaziste. Viduslaiku beigās tā aptvēra teritoriju starp Karpatu kalniem rietumos un Dņestras upi austrumos. 1387. gadā kņazs Petru I kļuva par Polijas un Lietuvas lielkņazistes vasali. Moldāvija piedzīvoja uzplaukumu Stefana III vadīšanas laikā 15. gadsimta otrajā pusē. 1511. gadā Moldāvijā iebruka Krimas tatāri, taču ar poļu palīdzību tie tika uzvarēti. Lai nodrošinātos pret tālākiem tatāru iebrukumiem, 1514. gadā kņazs Bogdans III kļuva par Osmaņu impērijas vasali.

• 
  Zelta Ordas karavadoņa Nogaja uluss Moldovas teritorijā (13. gadsimta otrā puse)
• 
  Moldāvijas kņaziste (Moldau) kā Polijas un Lietuvas vasaļvalsts Jagaiļa valdīšanas laikā

Sadalīšana starp Krievijas inpēriju un Rumānijas karalisti

Ar 1812. gadā noslēgto Bukarestes līgumu starp Osmaņu un Krievijas Impērijām Moldāvijas austrumu daļa kļuva par Krievijas Impērijas sastāvdaļu. No 1828. gada teritorija tika saukta par Besarābijas guberņu.

Moldāvijas ziemeļaustrumu daļu Bukovinu anektēja Hābsburgu impērija. Rietumu daļa saglabāja savu autonomiju, lai 1856. gadā, apvienojoties ar Valahiju, izveidotu Rumānijas Karalisti. 1856. gada Parīzes līgums divas no deviņām Besarābijas grāfistēm atdeva jaunajai rumāņu karalistei, taču pēc 1878. gada Berlīnes līguma tās atkal kļuva par Krievijas Impērijas daļu.

Piemais pasaules karš un pievienošanās Rumānijai

Moldāvijas Demokrātiskās Republikas karogs (1918).

Rumānijas un Moldāvijas APSR robežas līdz 1940. gadam

Sākoties Pirmajam pasaules karam Krievijas armijā tika iesaukti 300 000 besarābu, kuri 1917. gada revolucionāro notikumu ietekmē sāka veidot "moldāvu kareivju komitejas". 1917. gada oktobrī-novembrī notika Besarābijas parlamenta vēlēšanas. Jaunā parlamenta pirmā sēde notika 21. novembrī. 1917. gada 2. decembrī pasludināja Moldāvijas Demokrātiskās Republikas izveidošanu, kas 1918. gada 24. janvārī pasludināja neatkarību no Krievijas. 1918. gada 27. martā parlaments nolēma par jaunās republikas pievienošanos Rumānijai. Lai arī Antantes valstis šo apvienošanos atzina 1920. gada Parīzes miera līgumā, Rumānijai ar PSRS neizdevās noslēgt vienošanos par jauno robežu abpusēju atzīšanu.

Otrais pasaules karš un PSRS aneksija

Piedņestras teritorijā, kas sākotnēji bija Ukrainas PSR sastāvdaļa, no 1924. līdz 1940. gadam pastāvēja Moldāvijas APSR. Atbilstoši Molotova-Rībentropa paktam, kas paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu starp PSRS un Vāciju, 1940. gada 26. jūnijā PSRS iesniedza ultimātu Rumānijai, kurā pieprasīja Besarābijas un Ziemeļbukovinas teritoriju atdošanu. Lai izvairītos no kara, Rumānija piekrita izvirzītajām prasībām. Pirms rumāņu karaspēks un administrācija paspēja evakuēties, 28. jūnijā tām uzbruka Sarkanā armija. Uzbrukuma rezultātā bojā gāja vai gūstā tika saņemti tuvu pie 43 tūkstošiem rumāņu militārpersonu. Teritorijas ziemeļu un dienvidu daļas tika iekļautas Ukrainas PSR sastāvā. Vienlaikus tika izbeigta Moldāvijas APSR pastāvēšana. Tās rietumu daļu pievienoja jaunizveidotajai Moldāvijas PSR, bet austrumu daļu pievienoja Ukrainai.

Pēc PSRS—Vācijas kara sākšanās Besarābija atgriezās Rumānijas kontrolē. 1944. gada februārī—augustā karadarbības rezultātā teritorija atkal nonāca PSRS kontrolē. Staļina varas periodā gandrīz pilnībā tika iznīcināta vietējā inteliģence, ierēdņi, uzņēmēji un turīgie zemnieki. 1941. gada 12. jūnijā un 1949. gada 5. jūlijā notika masu deportācijas uz Sibīriju un Kazahstānu. Katrā reizē deportēti tika aptuveni 40 tūkstoši cilvēku. Papildus vēl terora laikā 10 tūkstoši politisko ieslodzīto tika nošauti.

Zemniekiem noteiktās pārmērīgi augstās graudu piegādes kvotas, kā arī ar varu veiktās labības rekvizīcijas 1946.-1947. gadā izraisīja badu, kurā mira gandrīz 216 000 cilvēku. Padomju laikā tika veicināta teorija (Moldovēnisms) par to, ka moldāvi etniski ir atšķirīgi no rumāņiem. Latīņu alfabēta vietā tika ieviesta kirilica.

Moldovas Republika

1989. gadā tika izveidota Moldovas Tautas fronte, kura ieguva vairākumu 1990. gada vēlēšanās. 1990. gada 2. septembrī separātisti izveidoja Piedņestras Moldāvu PSR. 1991. gada 27. augustā tika pieņemta Neatkarības deklarācija un Moldāvijas PSR kļuva par Moldovas Republiku. 1990. — 1992. gadā notika Piedņestras Moldāvu Republikas karš ar Moldovas Republiku, kopš tā laika Piedņestras teritorijā izvietota Krievijas Federācijas armija.

2014. gadā tika noslēgts Asociācijas nolīgums starp Eiropas Savienību un Moldovas Republiku. Pret šo vienošanos iebilda Krievijas Federācija, atbildot ar embargo daudzām Moldovas lauksaimniecības sektora precēm. 2014. gadā tika atklāts, ka no trim Moldovas bankām pazudis viens miljards ASV dolāru, kas veidoja aptuveni 12% no IKP. Šī nauda varētu būt atmazgāta izmantojot arī Latvijas bankas "ABLV" un "Latvijas Pasta banku". Pēc finanšu skandāla Eiropas Savienība ierobežoja Moldovai piešķirto finansējumu.

2016. gada Moldovas prezidenta vēlēšanās uzvaru izcīnījušais Moldovas Sociālistu partijas līderis Igors Dodons kampaņas laikā par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem izvirzīja asociācijas līguma atcelšanu un tuvāku attiecību veidošanu ar Krieviju.

2019. gada februārī uzvarēja promaskaviskā Sociālistu partija, kas 2019. gada jūnijā vienojās par jaunas valdības izveidi kopā ar proeiropeisko bloku "Tagad", atstājot ārpus valdības oligarha Vladimira Plahotņuka vadīto Demokrātisko partiju, kas līdz tam atradās pie varas. Par jaunās valdības vadītāju iecēla proeiropeiskā bloka pārstāvi Maiju Sandu. Taču vēl pirms viņas valdības apstiprināšanas Konstitucionālā tiesa pieņēma lēmumu par parlamenta atlaišanu un jaunu vēlēšanu organizēšanu. Pēc tam tiesa apturēja arī prezidenta Dodona pilnvaras un viņa pienākumus uzticēja līdzšinējam premjerministram Pāvelam Filipam. Pēc nedēļas Moldovas Demokrātiskā partija paziņoja, ka atstās valdību un aizies opozīcijā.

2023. gada februārī Moldovas prezidente Maija Sandu brīdināja, ka Krievija plāno Moldovā veikt valsts apvērsumu. Plāns paredz izmantot opozīcijas protestus, iesaistot cilvēkus ar militāro apmācību, kā arī Krievijas, Baltkrievijas un Balkānu valstu pilsoņus, kuriem jāuzbrūk valdības ēkām, lai mainītu varu valstī.

2024. gada referendums un prezidenta vēlēšanas

2024. gada 20. oktobrī Moldovā notika prezidenta vēlēšanas un referendums, kurā vēlētājiem bija jāatbild uz jautājumu, vai konstitūcijā kā valsts stratēģisko mērķi ierakstīt pievienošanos Eiropas Savienībai. Prezidenta vēlēšanās piedalījās 11 kandidāti. Priekšvēlēšanu aptaujas rādīja, ka vēlēšanu pirmajā kārtā uzvarēs Moldovas prezidente Maija Sandu, kura par savu mērķi izvirzīja valsts pievienošanos ES līdz 2030. gadam. Uz prezidenta amatu kandidēja arī bijušais ģenerālprokurors Aleksandrs Stojanoglo, kuru atbalstīja Sociālistu partija, Belcu bijušais mērs Renato Usatijs un Gagauzijas reģiona bijusī vadītāja Irina Vlaha.

Moldovas policija apgalvoja, ka Krievijā reģistrēta organizācija "Evrazija" septembrī vairāk nekā 130 tūkstošiem Moldovas pilsoņu ieskaitīja 100 eiro katram, lai viņi prezidenta vēlēšanās nebalsotu par Sandu, bet referendumā balsotu pret valsts virzību uz ES. Krievija manipulēja ar Moldovas sabiedrības viedokli, sociālajos tīklos un vietējos medijos pavairojot apgalvojumus, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, būs jāatsakās no kristīgajām vērtībām, skolās jāievieš LGBT propaganda, iestāšanās ES izprovocēs Krieviju, un tā būs spiesta reaģēt militāri. Sociālajos tīklos Krievijas dziedātāji Filips Kirkorovs un Nikolajs Baskovs moldāvu tautastērpos dziedāja populāru estrādes dziesmu, kuras beigās parādījās uzraksts "Mums ir vajadzīga neatkarīga Moldova" un aicinājums referendumā balsot pret Moldovas dalību ES. Policija ziņoja par vairāk nekā 100 cilvēku lielu grupējumu, kura dalībnieki Krievijā un Serbijā bija apmācīti masu nekārtību izraisīšanā.

Pie urnām devās gandrīz 1,5 miljoni jeb 52% balsstiesīgo Moldovas iedzīvotāju. Referenduma rezultāti pēc visu balsu saskaitīšanas liecināja, ka 50,46% vēlētāju nobalsojuši par konstitūcijas grozījumiem, kuros Moldovas virzību uz Eiropas Savienību nostiprinātu kā stratēģisko mērķi. Par esošo prezidenti Sandu 21. oktobrī nobalsoja 42,45% vēlētāju, bet otro vietu ieguva Gagauzijā dzimušais promaskaviskās Sociālistu partijas atbalstītais Aleksandrs Stojanoglo, par kuru nobalsoja 25,98% vēlētāju. Tā kā nevienam no kandidātiem neizdevās iegūt vismaz 50% balsu, tad prezidenta vēlēšanu otro kārtu nolika 3. novembrī. Tajās uzvarēja Maija Sandu ar 55% balsu, bet par Stojanoglo nobalsoja 45% vēlētāju.