Piedņestras karš

Piedņestras karš
	Daļa no PSRS sabrukuma
	; Piedņestras spēki Tiginas kaujas laikā
Datums	1990. gada 2. novembris — 1992. gada 21. jūlijs; (aktīvā fāze: 1992. gada 2. marts — 1992. gada 21. jūlijs)
Vieta	Piedņestra, Moldova
Iznākums	Piedņestras uzvara Piedņestra kļuva par Krievijas protektorātu, kurā izvietota Krievijas armija;
Karotāji
Moldova; Atbalsts:; Rumānija	Piedņestra; Krievija
Komandieri un līderi
Mirča Snegurs; Valeriu Muravskis; Jons Kostašs; Konstantīns Antoči; Boriss Muravskis	Igors Smirnovs; Vladimirs Riļakovs; Vladimirs Antjufejevs; Boriss Jeļcins; Aleksandrs Ļebeds; Dmitrijs Rogozins; Jurijs Šuhevičs; Dmitro Korčinskis
Iesaistītās vienības
Bruņotie spēki; Iekšlietu ministrija; Tautas fronte; Rumāņu brīvprātīgie	PMR Bruņotie spēki; PMR VDK; Krievijas bruņotie spēki 14. Gvardes armija; Krievijas drošības ministrija; Krievu kazaki un brīvpātīgie; Gagauzu brīvprātīgie; UNA—UNSO
Spēks
Kopā 25 000 — 35 000	14 000 karavīri; 9000 policisti; 5000+ brīvprātīgie
Zaudējumi
279–324 nogalināti; 1180 ievainoti	364–913 nogalināti; 624 ievainoti
	Kopumā nogalināti 316–637 civiliedzīvotāji

Piedņestras karš (rumāņu: Războiul din Transnistria, krievu: Война в Приднестровье) bija bruņots konflikts starp Piedņestras separātistiem, kurus atbalstīja Krievijas 14. Gvardes armija, un Moldovas valdības spēkiem — Moldovas armiju un policiju. Moldovā un Rumānijā šo karu bieži dēvē par Moldovas—Krievijas karu (rumāņu: Războiul moldo-rus).

Vēsture

Priekšvēsture

Vēsturiski Piedņestra bija daļa no Polijas—Lietuvas kopvalsts un Hetmanāta, no 18. gadsimta beigām atradās Krievijas Impērijas Podolijas un Hersonas guberņu dienvidrietumu nomalē, taču tajā gandrīz 50% iedzīvotāju bija moldāvi, kuri 1917—1918. gadā bija vēlējušies pievienoties Moldāvijas Demokrātiskajai Republikai. Pēc Besarābijas pievienošanās Rumānijai daudzi boļševiku un sociālistu atbalstītāji bēga uz upes otru krastu, kur izveidojāsMoldāvijas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika Ukrainas PSR sastāvā ar Tiraspoli kā tās galvaspilsētu (1924—1940).

Pēc Molotova—Ribentropa pakta nosacījumiem Sarkanā armija 1940. gadā okupēja Besarābiju un Ziemeļbukovinu, izveidojot Moldāvijas PSR ar Moldāvijas APSR kā tās austrumu daļu. Pārkrievošanas politikas gaitā Moldovu izolēja no rumāņu kultūras sfēras un pārgāja uz kirilicas alfabēta lietošanu rumāņu valodā.^[13] Pārkārtošanās un atklātības laikā veidojās dažāda lieluma un ietekmes Moldovas neatkarības kustības, kas izrādīja vēlmi apvienoties ar Rumāniju, saskaroties ar pieaugošu pretestību no etniskajām minoritātēm Piedņestrā un Gagauzijā. Moldāvijas PSR valodas likumi rumāņu valodas aizsardzībai radīja spriedzi sabiedrībā.

Konflikts ar separātistiem

Moldova un separātiskās teritorijas Gagauzija un Piedņestra (Transnistrija), ar sarkanu iezīmēta izšķirīgās Benderu kaujas vieta 1992. gada jūnijā.

Kad PSRS sabrukuma laikā 1990. gada 23. jūnijā Moldāvijas PSR valdība pieņēma suverenitātes deklarāciju, prokrieviskie separātisti 1990. gada augustā pasludināja Gagauzijas autonomās republikas, bet 2. septembrī Piedņestras Moldāvu PSR dibināšanu. 1990. gada 2. novembrī pie Dubesari pilsētas notika pirmā bruņota sadursme starp Moldovas policiju un separātistiem, kas bija bloķējuši Lungas tiltu pāri Dņestrai.

Augusta puča laikā 1991. gada 19. augustā separātisti pasludināja Gagauzijas Republikas izveidošanu. Pēc puča izgāšanās 1991. gada 27. augustā Moldovas parlaments pieņēma neatkarības deklarāciju un piedāvāja sākt sarunas par padomju 14. gvardes armijas (ap 14 000 karavīru) izvešanu no Moldovas. Tomēr okupācijas armija 1991. gada septembrī ieņēma Slobozijas, Ribņicas, Grigoriopoles, Dubesari un Tiraspoles pilsētas Dņestras austrumu krastā, kā arī apmācīja un apbruņoja apmēram 9000 vīru lielas separātistu bruņotās vienības, kuras papildināja no Krievijas atbraukušie kazaki. 1991. gada 13. decembrī Moldovas bruņotie spēki otro reizi mēģināja šķērsot Dņestras tiltu pie Lungas ciema, taču atkal tika atsisti.

Naktī uz 1992. gada 2. martu krievu kazaki uzbruka Dubesari pilsētas policijas iecirknim, Moldovas policisti atkāpās uz Kočieri ciemu uz ziemeļiem no pilsētas, kur izveidoja aizsardzības līnijas Dņestras austrumu krastā. Līdzīgus nocietinājumus 13. martā Moldovas karavīri izveidoja pie tilta uz dienvidiem no Dubesariem. Lielākā kauja ar separātistiem notika 1992. gada 19.–21. jūnijā pie Benderas jeb Tiginas (Bătălia de la Tighina) Dņestras upes rietumu krastā, kad Moldovas bruņotie spēki nesekmīgi mēģināja atsist Krievijas armijas un separātistu vienību tanku uzbrukumu pāri Dņestras tiltam.

Pēc tam, kad prokrieviskie spēki ieņēma Benderas cietoksni un izveidoja placdarmu Dņestras rietumu pusē, Moldovas valdība sāka sarunas ar Krievijas valdību par pamieru, kuru pasludināja 21. jūlijā.

Skatīt arī

Atsauces

↑ https://studenttheses.universiteitleiden.nl/access/item%3A2627078/view
↑ https://carnegieendowment.org/files/deWaal_UncertainGround_final.pdf
↑ «Владислав Шурыгин: Приднестровье без Шевцова». www.zavtra.ru.
↑ scris de M.A. «Transnistria: Monument pentru generalul criminal Lebed», 2012. gada 12. jūn..
↑ «Unexpected Friendships: Cooperation of Ukrainian Ultra-Nationalists with Russian and Pro-Kremlin Actors – illiberalism.org». www.illiberalism.org.
↑ http://www.kyivpost.com/content/ukraine/radical-youth-leader-beats-war-drum.html?flavour=mobile
↑ Richard Humphries. «Transnistria: relic of a bygone era». The Japan Times, 2001. gada 8. okt..
↑ «6 апреля казаки в Краснодаре провели поминовение погибших во время военного конфликта в Приднестровье (ФОТО) На русском языке Радио Приднестровья». web.archive.org. 2014. gada 10. sept. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 10. Septembris. Skatīts: 2023. gada 23. Februāris.
↑ Ștefan Bejan. «„Noi trebuie să ne închinăm rușilor și să uităm de români”. Interviu cu primul lider al găgăuzilor din Moldova», 2017. gada 21. aug..
↑ «Сторінки історії УНСО. «Краще згинути вовком, нiж жити псом» | УНА-УНСО». web.archive.org. 2019. gada 1. jūn. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. jūnijā. Skatīts: 2023. gada 23. februārī.
↑ Cīnījās par Piedņestras pievienošanu Ukrainai
↑ «Database - Uppsala Conflict Data Program (UCDP)». web.archive.org. 2016. gada 4. apr. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. Aprīlis. Skatīts: 2023. gada 23. Februāris.
↑ «Transdniestrian conflict: origins and issues». www.osce.org (angļu). Skatīts: 2023-02-23.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] ttps://studenttheses.universiteitleiden.nl/access/item%3A2627078/view

[2] ttps://carnegieendowment.org/files/deWaal_UncertainGround_final.pdf

[3] «Владислав Шурыгин: Приднестровье без Шевцова». www.zavtra.ru.

[4] scris de M.A. «Transnistria: Monument pentru generalul criminal Lebed», 2012. gada 12. jūn..

[5] «Unexpected Friendships: Cooperation of Ukrainian Ultra-Nationalists with Russian and Pro-Kremlin Actors – illiberalism.org». www.illiberalism.org.

[6] ttp://www.kyivpost.com/content/ukraine/radical-youth-leader-beats-war-drum.html?flavour=mobile

[7] Richard Humphries. «Transnistria: relic of a bygone era». The Japan Times, 2001. gada 8. okt..

[8] «6 апреля казаки в Краснодаре провели поминовение погибших во время военного конфликта в Приднестровье (ФОТО) На русском языке Радио Приднестровья». web.archive.org. 2014. gada 10. sept. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 10. Septembris. Skatīts: 2023. gada 23. Februāris.

[9] Ștefan Bejan. «„Noi trebuie să ne închinăm rușilor și să uităm de români”. Interviu cu primul lider al găgăuzilor din Moldova», 2017. gada 21. aug..

[10] «Сторінки історії УНСО. «Краще згинути вовком, нiж жити псом» | УНА-УНСО». web.archive.org. 2019. gada 1. jūn. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. jūnijā. Skatīts: 2023. gada 23. februārī.

[11] Cīnījās par Piedņestras pievienošanu Ukrainai

[12] «Database - Uppsala Conflict Data Program (UCDP)». web.archive.org. 2016. gada 4. apr. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. Aprīlis. Skatīts: 2023. gada 23. Februāris.

[13] «Transdniestrian conflict: origins and issues». www.osce.org (angļu). Skatīts: 2023-02-23.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]