Kvebeka

Kanādas province
Šis raksts ir par provinci. Par pilsētu skatīt rakstu Kvebeka (pilsēta).

Kvebeka (franču: Québec, izrunā: /kebɛk/, angļu: Quebec, izrunā: [kəˈbɛk] vai [kwɨˈbɛk]) ir vislielākā Kanādas province pēc platības un otra lielākā pēc iedzīvotāju skaita. Tajā 2021. gadā dzīvoja aptuveni 8,5 miljoni iedzīvotāju[1]. Kvebekas oficiālā valoda ir franču valoda. Provinces platība ir 1 542 056 km². Administratīvais centrs ir Kvebeka (516 tūkstoši iedzīvotāju), kas ir Kanādas vecākā pilsēta. Savukārt pēc iedzīvotāju skaita vislielākā pilsēta ir Monreāla (1,65 miljoni).

Kvebeka
Québec
—  Kanādas province  —
Flag of Kvebeka
Karogs
Coat of arms of Kvebeka
Ģerbonis
Kvebekas atrašanās vieta KanādāKvebekas atrašanās vieta Kanādā
Pārvaldes centrs Kvebeka
Lielākā pilsēta Monreāla
Oficiālā valoda franču valoda
Valsts Karogs: Kanāda Kanāda
Administrācija
 - Premjerministrs François Legault (CAQ)
Platība 
 - Kopējā 1 542 056 km²
 - Sauszeme 1 365 128 km²
 - Ūdens 176 928 km²  11.5%
Iedzīvotāji (2021. gadā)
 - Kopā 8 501 833
 - Blīvums 5,5/km²
Laika josla UTC (UTC-5)
Mājaslapa: www.gouv.qc.ca
Kvebeka Vikikrātuvē

Kvebekas teritorija ir ļoti bagāta ar dabas resursiem, ar tās mežiem un daudzajām upēm un ezeriem. Šeit visvairāk ir attīstītas kokapstrādes, papīra rūpniecības un hidroenerģētikas nozares.

Kvebekā ir ļoti izteikta gadalaiku maiņa. Vasara ir karsta un bieži arī mitra, bet ziema ir auksta, gara, sniegaina un arī mitra. Gaisa temperatūra vasarā var pacelties līdz +35 °C, bet ziemā nolaisties zem -30 °C. Sniega sega ir 4 mēnešus dienvidos un 6 mēnešus ziemeļos. Monreālā izkrīt vairāk sniega nekā, piemēram, Oslo vai Helsinkos.

Reģions, kas šodien veido Kvebeku, tika apdzīvots pirms vairāk nekā 30 000 gadu. Šīs ciltis ieradās Amerikā no Āzijas, kad pie tagadējā Beringa šauruma vēl bija sauszemes daļa. Līdz ar šo procesu Kvebekā izveidojās trīs lielas etnolingvistiskas kopienas: irokēzi, algonkiji un aleuti-inuīti, no kuriem izveidojās 11 indiāņu tautas.

Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka pirmais kontakts starp indiāņiem un Eiropas pētniekiem notika vēl 10. gadsimtā. Vikingi sastapās ar Ziemeļamerikas indiāņiem Ņūfaundlendas salās, kā arī Grenlandē un Labradorā. Vēl pirms Amerikas atklāšanas baski, bretonieši un normaņi zvejoja Ziemeļamerikas piekrastē. Tomēr tikai pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā radās nepieciešamība atrast jaunu tirdzniecības ceļu uz Indiju, lai atvieglotu tirdzniecību ar Tālo Austrumu valstim.

1524. gadā Fransuā I nosūtīja ekspedīciju izpētīt reģionu starp Floridu un Ņūfaundlendas salu, lai meklētu ceļu uz Kluso okeānu. 1534. gadā Fransuā I nosūtīja ekspedīcijā Žaku Kartjē, lai izpētītu Ņūfaundlendas piekrasti un Svētā Lorensa upi. Viņš dibināja Jauno Franciju, novietojot krustu Gaspē pussalas krastā. Vēlāk franči mēģināja dibināt vairākas kolonijas visā Ziemeļamerikas teritorijā, taču laikapstākļu, slimību vai konfliktu ar citām Eiropas lielvalstīm dēļ tas neizdevās.

1541. gadā Žaks Kartjē neveiksmīgi mēģināja izveidot stabilu franču koloniju Kaprūžā. Pastāvīgo indiāņu uzbrukumu un slikto laikapstākļu dēļ 400 vīri nevarēja tur ilgi uzturēties un pameta šo vietu. Kareivju grupa atradās Parisas salā, bet bija spiesta pamest cietoksni, jo trūka pārtikas. 1564. gadā dibinātais Karolīnas cietoksnis kalpoja ne ilgāk kā gadu, pirms spāņi to nopostīja.

Sākotnēji Francijas kronis nebija īpaši ieinteresēts Amerikas kolonijas izveidē. Samuēlam de Šamplēnam izdevās piesaistīt kardināla Rišeljē uzmanību, kurš vēlāk daudz veicināja Jaunfrancijas attīstību.

 
Kolonisti sagaida karaļa meitas

Lai dibinātu koloniju, 1664. gadā ar karaļa Luija XIV finansiālu atbalstu uz Jauno Franciju tika nosūtītas vairāk nekā 800 jaunas sievietes, jo kolonijā pārsvarā dzīvoja vīrieši. Tā sauktās "Karaļa meitas" nāca no nabadzīgām Parīzes ģimenēm vai bieži vien bija bāreņi. Vairums šo meiteņu apprecējās un izveidoja mūsdienu franču-kanādiešu genofonda pamatu. Līdz 1682. gadam Jaunfrancijas iedzīvotāju skaits jau bija sasniedzis gandrīz 10 000.[2]

Pēc 1713. gada Utrehtas līguma noslēgšanas un Akādijas nodošanas britu rokās franču ietekme šajā reģionā sāka mazināties. Francija zaudēja arī zvejas vietas Ņūfaundlendā un zemes Hudzonas līča teritorijās, kas bija bagātas bebriem un citiem dzīvniekiem no kuriem varēja iegūt vienu no šejienes vērtīgākajām precēm kažokādām. 1754. gadā sākās iekarošanas karš, kurā Francija un Lielbritānija sacentās par dominanci Ziemeļamerikas kontinentā. Pateicoties saviem indiāņu sabiedrotajiem, frančiem 1758. gadā izdevās uzvarēt kauju pie Viljama Henrija forta Ņujorkas štatā. Taču nākamajā gadā situācija mainījās par labu angļiem, kuriem 1760. gadā izdevās ieņemt Kvebeku un pēc tam Monreālu. Francija un Lielbritānija uzsāka miera sarunas un pēc trim gadiem parakstīja Parīzes līgumu (1763). Francija, kas bija zaudējusi konfliktā, atdeva visas savas kolonijas Lielbritānijai.

1763. gada 7. oktobrī Lielbritānijas karalis Džordžs III ar karaļa dekrētu pārdēvēja reģionu par Kvebekas provinci.

2021. gadā Kvebekā dzīvoja 8 501 833 iedzīvotāji, kas ir apmēram 23% no Kanādas iedzīvotāju skaita. Pēc šī rādītāja tā ir otra lielākā Kanādas province aiz Ontārio provinces. Aptuveni pusei no Kvebekas iedzīvotājiem ir pirmo franču kolonistu, kas ieradās 18. gadsimta beigās, asinis. Franču valodu ikdienā lieto aptuveni 80% iedzīvotāji. Kopš 1974. gada tā ir provinces oficiālā valoda. Aptuveni 10% iedzīvotāji ikdienā izmanto angļu valodu, un ir britu kolonistu pēcteči, bet citi (aptuveni 10%) ir Amerikas pamatiedzīvotāji, austrumeiropieši, portugāļi, grieķi, haitieši un aziāti (galvenokārt no Dienvidaustrumāzijas).

Ārējās saites

labot šo sadaļu