Irokēzi

Irokēzi, pazīstami arī kā haudenosauni un Sešas tautas (angļu: Six Nations; līdz 1722. gadam Piecas tautas (Five Nations)) ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji, kas dzīvo kontinenta ziemeļaustrumos Lielo ezeru apvidū un veido Irokēzu savienību (irokēzu valodās: Goano'ganoch'sa'jeh'seroni). Kolonizēšanas laikā tā bija ietekmīga un militāri spēcīga cilšu savienība, kas valdīja lielā Ziemeļamerikas ziemeļaustrumu apgabala daļā. Tajā ietilpstošo cilšu valodas pieder irokēzu saimei. 2010. gadā ap 45 00 Sešu tautu pārstāvju dzīvoja Kanādā un aptuveni 80 000 — ASV. Daudzi no tiem uzturas rezervātos, kuros ir autonoma pašpārvalde.

Irokēzi
Haudenosauni

Visi iedzīvotāji
ap 125 000 (80 000 ASV, 45 000 Kanādā)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
ASV (Ņujorka, Viskonsina, Oklahoma, Ziemeļkarolīna), Kanāda (Kvebeka, Ontārio)
Valodas
irokēzu (mohauku, oneidu, onondagu, kaijugu, seneku, tuskaroru), angļu, franču
Reliģijas
kristietība, garās mājas reliģija
Radnieciskas etniskas grupas
hūroni, mingo, suskvehanoki un citas irokēzu tautas
Etnogrāfiskās grupas
mohauki, oneidi, onondagi, kaijugi, seneki, tuskarori

Irokēzu savienības un kaimiņu cilšu apdzīvotie apgabali pirms eiropiešu ierašanās:

  Irokēzu ciltis

  Algonkinu ciltis

Ciltis

Pirmo cilšu uzskaitījums atbilst to vēsturiskajam ģeogrāfiskajam izvietojumam rietumu-austrumu virzienā.

Cilts	Pašnosaukums	Tulkojums	Loma konfederācijā
seneki	Onondowahgah	"Lielā kalna ļaudis"	Rietumu Vārtu sargātāji
kaijugi	Guyhkohnyoh	"lielā purva ļaudis"	Jaunākie Brāļi
onondagi	Onöñda'gega	"kalnu ļaudis"	Pavarda jeb Uguns glabātāji
oneidi	Onayotekano	"stāvošā akmens (granīta) ļaudis"	Jaunākie Brāļi
mohauki	Kanien'kehá:ka	"krama vietas ļaudis"	Rietumu Vārtu sargātāji
tuskarori1	Ska-Ruh-Reh	"kaņepes vācēji", "kaņepes krekla audēji"	Jaunākie Brāļi

¹ Pievienojās savienībai 1720. gadā.

Nosaukums

Savu konfederāciju irokēzi sauca Ganonsyoni jeb Goano'ganoch'sa'jeh'seroni,— 'lielā jumta tauta' jeb 'zem lielā jumta dzīvojošā tauta' (goano — 'liels', ganochsajeh — 'jumts', eroni — 'ļaudis'). Šādi tika norādīts, ka gan visas ciltis, gan ikviens tās loceklis ir kā viena kopīgi vienā mājoklī dzīvojoša saime.

Irokēzu pašnosaukums ir haudenosauni, kas nozīmē 'garās mājas ļaudis (tauta)', jeb precīzāk, 'tie kas ceļ garo māju'. Saskaņā ar irokēzu liecībām, šo nosaukumu ieviesa savienības veidotājs Dekanavida. Nosaukums raksturo irokēzu dzīvesvietas — ar gobas mizu klātus mājokļus. Taču šķiet, tas arī ietver sevī domu par savienības spēju dzīvot vienoti, līdzīgi ģimenēm šādā mājā.

Nosaukumu irokēzi franču kolonisti, iespējams, atvasināja no hūronu (viandotu) vārda irinakhoiw, kas nozīmē 'melnās čūskas'.

Kultūra

Kulturāli irokēzi maz atšķīrās no citām irokēzu valodas grupai piederošajām ciltīm. Valdīja matrilineāla sociālā struktūra — sievietēm piederēja viss īpašums un pēc viņām noteica radniecību. Katra cilts dalījās klanos, kurus skaits svārstījās no trim līdz astoņiem. Tos vadīja klana māte. Katrā ciltī bija bruņurupuča, lāča un vilka klani, atsevišķām ciltīs vēl pastāvēja sloku, brieža, bebra, gārņa, vanaga un zuša. Pēc precībām vīrs ievācās pie sievas garajā mājā, un bērni kļuva piederīgi viņas klanam. Irokēzu ciemati bija nocietināti un plaši. Garajā mājā varēja dzīvot atšķirīgu klanu pārstāvji. Ciematus cēla ilgam laikam, un tos pārcēla vienīgi aizsardzības nolūkos vai dēļ augsnes noplicināšanas (aptuveni ik pēc divdesmit gadiem).

Zemkopība nodrošināja lielāko uztura daļu. Galvenās lauksaimniecības kultūras bija kukurūza, pupas un ķirbji, — t.s. trīs māsas. Par šīs nozares nozīmību skaidri liecina seši ikgadējie zemkopības svētki, kuros irokēziem caur lūgšanām pateicās par ražu. Lauki, kurus pārraudzīja klana māte, piederēja sievietēm. Vīrieši parasti pameta ciematus gadskārtējo medību laikā, pēc kurām atgriezās ziemas vidū. Pavasaris bija zvejošanas laiks. Līdztekus ražas novākšanai un ēku sliešanai, vīriešu dzīvē nozīmīgu vietu ieņēma kari. Karotāji valkāja īpašu skalpcirtu, sievietes nēsāja garus matus. Tetovēšanās bija parasta starp abu dzimtu pārstāvjiem.

Savienības izveidošana

Savienību jeb konfederāciju sākotnēji veidoja piecas lingvistiski radniecīgas ciltis — mohauki, oneidi, onondagi, kaijugi, seneki, kuras pirms eiropiešu ierašanās dzīvoja gar upēm un ezeriem mežiem klātā teritorijā, kas mūsdienās aizņem Ņujorkas štata ziemeļus. Tās tapšanas laiks ir neskaidrs. Lielākā vēsturnieku daļa uzskata, ka tas notika starp 1450. un 1600. gadu. Saskaņā ar irokēzu mutvārdu tradīciju, savienību izveidoja 12. gadsimtā. To radīja, lai pārtrauktu postošos starpcilšu karus. 1722. gadā līgai pievienojās tuskarori.

Mohauku karotājs, Frederika Remingtona zīmējums.

Visas irokēzu saimei piederošās valodas atšķēlās no kopīgās pirmvalodas vēl p.m.ē. Arheoloģiskās liecības vedina domāt, ka tas notika tagadējā Ņujorkas štata centrālajā daļā — viņu kultūras šūpulī. No šejienes radniecīgās grupas izpletās, izveidojot atsevišķas ciltis un cilšu savienības — hūronus, čerokus, suskvehanokus un citas.

Savienības dibinātājs bija hūronu vai mohauku izcelsmes onondaga Dekanavida (Miera Nesējs), kas piedzima Ontārio ezera ziemeļu krastā. Viņš ceļoja starp piecām ciltīm, pārliecinot tās apvienoties zem Dižā Miera likuma. Starp mohaukiem Dekanavida sastapa prasmīgu un talantīgu oratoru Haiavatu. Kopīgi viņi turpināja apciemot ciltis, no neatkarīgiem klaniem jeb radinieku grupām veidojot pārvaldītus ciematus, kas spēja formēt savienību.

Katra cilts, kas atzina Dižo Miera likumu, kļuva par savienības daļu. Galu galā Onondagas ezera krastā 50 virsaiši jeb sačemi sapulcējās pirmajā Lielajā padomē, kur Miera Nesējs iestādīja "Miera Koku",— balto priedi, zem kuras Piecas tautas apraka savus ieročus. Miera Nesējs pavēstīja, ka jebkura cilts, kas vēlas pakļauties Dižā Miera likumam, ir aicināta zem koka. Šo no paaudzes paaudzē pārmantoto aicinājumu izmantoja daudzas Ziemeļamerikas kolonizēšanas laikā sakautās indiāņu grupas, rodot patvērumu starp irokēziem. Savienību "pierakstīja" no vampuma austā jostā, kas pazīstama kā Haiavatas josta. Dižā Miera likumā ietvertie demokrātijas principi ietekmēja ASV Konstitūcija veidotājus, ko 1988. gadā atzina arī Savienoto Valstu kongress.

Haiavatas josta replika.

Konfederācijas virsaišus iecēla klanu mātes,— padzīvojušas sievietes, kurām nebija tiesības ietekmēt savienības virsaišu pieņemtos lēmumus. Taču šo sieviešu varā bija viņus no padomes atsaukt. Lai arī veidota ar nodomu nest mieru, tā kļuva par iespaidīgu kara mašīnu, jo spēja efektīvi mobilizēt spēkus un valdīja lielā ziemeļaustrumu daļā, izplešot savu ietekmi Kanādā, Lielo ezeru rietumu virzienā, Virdžīnijā un Kentuki dienvidos. Irokēzu karš parasti nozīmēja īsus sirojumus ar tādiem ieročiem kā lokiem un vāles. Taču sakari ar eiropiešiem un cīņa par kažokādu tirgu 17. gadsimta pirmajā pusē situāciju mainīja. Cīņās ar kaimiņu ciltīm irokēzi paplašināja savus medību apgabalus, vadoties pēc principa "kas nav ar mums, ir pret mums".

Pēc cīņām ar britu kolonistiem Ziemeļkarolīnā 1711.-1713. gada karā lielākā tuskaroru daļa pameta dzimtās vietas un devās uz ziemeļiem. Viņi pievienojās oneidiem, kļūstot par sesto savienības tautu. Irokēzi uzsūca lielu skaitu hūronu, irokēzu sakauto un epidēmijās iznīcināto atavandaronu ("neitrālo"), petunu un citu cilšu atliekas, kā arī lenapu, nantikoku, mohikāņu grupas.

1753. gadā kaijugu aizbildniecībā nonāca izdzīvojušie tutelo, saponi, okaneči, pēdējie savulaik ietekmīgo mahanoaku um monakanu konfederāciju pārstāvji. Šīs ciltis piederēja siu saimei un apdzīvoja tagadējo Virdžīniju, Ziemeļkarolīnu un Dienvidkarolīnu. 1871. gadā Sešu tautu rezervātā 106 gadu vecumā nomira pēdējais Virdžīnijas siu valodā brīvi runājošais tutelo izcelsmes indiānis Nikonha.

Kopējais irokēzu skaits ap 1600. gadu, acīmredzot, nepāsniedza 16 000. Savienība pieauga arī uz sagūstīto eiropiešu — franču, angļu, īru — un jaukto laulību rēķina ar pierobežas baltajiem, tirgotājiem un amerikāņiem un kanādiešiem. Irokēzu "impērijas" rīcībā 17. gadsimtā bija nedaudz mazāk par 3000 karotājiem, un viņiem piešķīra titulu "Jaunās Pasaules romieši".

Vampuma jostas

Vampums ir no violetām un baltām, gar Atlantijas piekrasti dzīvojošām gliemenēm darinātas iegarenas, cilindriskas pērles. Eiropieši saprata, cik augstu vampumu vērtē indiāņu ciltis, un sāka izmantot to kā naudu, bet vēlāk atdarināja no stikla. Ar jostām vai virtenēm, kas darinātas vampuma, atzīmēja svarīgus notikumus un līgumus, ielūdza uz tādām ceremonijām kā miera sarunām vai kara savienību slēgšanu, bija simboliskas dāvanas precībās vai tika sniegtas, lai mierinātu sērojošos. No vampuma plaši darināja rotaslietas.

Sešu tautu sačemi izskaidro irokēzu vampuma jostas 1871. gadā.

Saskaņā ar irokēzu ticējumiem, no gliemenēm izgatavota vampuma tradīciju ieviesa Haiavata savienības veidošanas laikā. Bet pirms tam par vampumu izmantoja baltā un melnā krāsā krāsotas koka pērlītes. Onondagu nostāstos teikts, ka sākotnēji vampuma vietā bija dzeloņcūku adatas.

Haiavatas josta ir irokēzu nacionālais simbols un mūsdienās pārstāv konfederācijas karogu. Katrs no tā četriem kvadrātiem simbolizē mohaukus, oneidus, kaijugus un senekus. Sirds jeb koks — onondagus, kā arī Piecu tautu uzticību Dižajam Mieram. Līnijas, kas stiepjas no katra kvadrāta, norāda uz Miera Taku un aicinājumu ikvienai ciltij piebiedroties savienībai, lai zem Lielā Miera Koka rastu patvērumu.

Irokēzu savienību raksturo vairāki desmiti jostu. Piemēram "Viesmīlības josta", "Sešu tautu miera josta", "Penobskotu-onondagu josta", "Tuskaroru pieņemšanas josta", "Džordža Vašingtona josta" apraksta dažādus vēsturiskus notikumus, citas — irokēzu sieviešu tiesības iecelt virsaišus vai kukurūzu, ķirbjus un pupas kā lauksaimniecības pamatproduktus. Lielākā daļa seno jostu ir zudušas, dažas atrod muzejos, ļoti daudzu jostu nozīme ir aizmirsta.

Pirmie kontakti ar eiropiešiem

Pirmie fiksētie kontakti starp irokēziem un eiropiešiem notika 1534. gadā, kad Žaks Kartjē satika 300 irokēzu zvejnieku lielu — vīriešu, sieviešu un bērnu — grupu, kas devās mājup lejup pa Sentlorensas upi. Turpmākajos gados Kartjē apciemoja Sentlorensas irokēzu ciematus, kuri atradās tagadējā Kvebekas provincē un Monreālā. Tiek lēsts, ka tur dzīvoja ap 120000 iedzīvotāju, kuri veidoja vismaz 25 ciltis. Kartjē sagūstīja vairākus indiāņus un aizveda uz Franciju. Neskatoties uz vēlākiem mēģinājumiem saistīt Sentlorensas irokēzus ar irokēzu savienības ciltīm vai hūroniem, šo ļaužu liktenis paliek nezināms. Nākamais ceļotājs Samuēls de Šamplēns tur ieradās pēc aptuveni 75 gadiem 1608. gadā, taču neatrada ne mazākās pēdas no kādreizējiem irokēzu ciematiem.

Šamplēns uzcēla nocietinātu tirdzniecības posteni tagadējā Kvebekā un nākamajā vasarā vadīja militāru ekspedīciju dienvidu virzienā. 1609. gada 29. jūlija kaujā viņa ar arkebūzēm bruņotie indiāņu sabiedrotie sakāva mohauku grupu, nogalinot ap 50 un sagūstot divpadsmit pretinieku. Šī un turpmākās sadursmes padarīja frančus par nesamierināmiem konfederācijas pretiniekiem. Par tādiem kļuva arī tās ciltis, kuras iesaistījās kažokādu tirdzniecībā ar frančiem.

Kažokādu tirdzniecība un irokēzu ekspansija

Kažokādu tirdzniecība.

Irokēzu pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība, tāpēc nereti izplatītais viedoklis par eiropiešu radītās kažokādu tirdzniecības milzīgo ietekmi ir pārspīlēts. Baltie tirgotāji nevēlējās mainīt lauksaimniecības preces pret šaujamieročiem, pulveri un audumu, jo Eiropas tirgus pieprasīja zvērādas. Irokēzu zemēs bebru bija nedaudz, un, lai nodrošinātu sevi no draudošām briesmām, viņiem bija nepieciešami jauni medību apgabali. Konfederācija tāpat centās kļūt par starpniekiem ar holandiešu tirgotājiem Orandžas fortā (Olbani) un franču Kanādā, bet vēlāk — angļiem. Taču šajās reizēs tā reti rīkojās kopīgi, un katra cilts veidoja individuālas attiecības.

1628. gadā iesākās Bebru kari, kurā angļu un holandiešu atbalstītā irokēzu savienība visa turpmākā 17. gadsimta garumā karoja pret frančiem un viņu indiāņu sabiedrotajiem. Uzbrukumi bija vērsti gan pret algonkinu, gan lingvistiski radniecīgo irokēzu saimes ciltīm un cilšu savienībām. Atšķirībā no algonkinu ciematiem, pēdējo apmetnes bija nocietinātas, tāpēc konfederācijai bija daudz grūtāk tās ieņemt.

Bebru kari

Lielāko cilšu un apmetņu izvietojums Bebru karu laikā ap 1648. gadu.

1628. gadā irokēzi sakāva mohikāņus un ieguva monopoltiesības tirdzniecībā ar Orandžas forta holandiešiem. Pateicoties šai tirdzniecībai, viņi pēc pāris gadiem bija pilnībā apbruņoti ar eiropiešu šaujamieročiem. Tas ļāva cīņā par medību teritorijām konfederācijai sekmīgi uzbrukt tās senajiem pretiniekiem un eiropiešu kolonistiem. Savukārt franči tirgošanos ar šaujamieročiem uzskatīja par nelikumīgu, vienīgi laiku pa laikam tos dāvanu veidā piešķirot tiem sabiedrotajiem, kas bija pieņēmuši kristietību.

Bebru skaitam samazinoties, pirmo uzbrukumu irokēzi 1638. gadā vērsa pret mazskaitlīgajiem rietumu kaimiņiem verondohrononiem (venro). Daļa sakauto venro iekļāva seneku ciltī, atlikušie rada patvērumu starp hūroniem.

1640. gadā sākās karš ar hūroniem. Pēc pieciem gadiem franči aicināja to pārtraukt, piedāvājot ciltīm noslēgt mieru un garantējot irokēziem tirgošanas tiesības Jaunajā Francijā. Irokēzi piekrita, taču, kad nākamajā vasarā viņi ieradās ar astoņdesmit zvērādām piepildītām kanoe, franči atteicās tās iepirkt. Smagi aizvainoti, irokēzi nolēma atsākt karu. 1648. gadā hūroni tika satriekti, vairāki tūkstoši gūstekņu vēlāk adoptēti konfederācijā. Izdzīvojušie rada patvērumu Anišinabu konfederācijas teritorijā Lielo ezeru ziemeļu daļā. Pēc hūronu nomākšanas franču kažokādu tirdzniecība sabruka. Jezuīti bija nogalināti, pamatiedzīvotāju partneri un alianses sakautas vai iznīcinātas un zvērādu pieplūdums bija apstājies.

1650/51. gadā tika iekaroti atavandaroni, kas mita Niagāras pussalā. Pēc divu gadu kara 1256. — ēri konfederācija Ēri dienvidaustrumu krastā.

Pēc ziemeļu un rietumu kaimiņu sakāves neviens nespēja nostāties pret irokēzu savienību, pat eiropieši. Tā turpināja ekspansiju Pret Ohaio ielejas un Lielo ezeru algonkiniem, bet dienvidu virzienā spēcīgo suskvehanoku konfederāciju, kas mita Suskvehanas ielejā Pensilvānijā. Lingvistiski tuvi irokēziem, suskvehanoki sastāvēja no aptuveni 20 mazākām ciltīm. 1667. gadā suskvehanoki tika uzveikti. Daļa pameta mājvietas, daļa iekļāvās Irokēzu savienībā. 1706. gadā irokēzi kļuva piekļāvīgāki un atļāva tiem atgriezties mājup.

Ap 1667. gadu no viņu sākotnēji apdzīvotajiem apgabaliem bija izspiestas sekojošas ciltis:

1. Potavatomi, meskvaki, foksi un maskūteni no Mičiganas.

2. Šauni, kikapi, un daļa maiamu no Ohaio un Indiānas.

3. Anišinabi, kanzi, ponki, omahi un kvapo pameta Vabašas ieleju (Ilinoisā un Indiānā).

4. Sakauti un daļēji starp irokēziem absorbēti hūroni, petuni, wenro, atavandaroni un ēri.

5. Otavi no Hūrona ezera salām; uz ziemeļiem izspiesti nipisingi un dažas anišinabu dienvidu grupas.

6. Izzuduša dažas Ohaio ielejas ciltis, par kurām, izņemot to nosaukumus, nekas nav zināms.

Pēc 1687. gada Ēri un Sentklēra ezerā notika liela mēroga kanoe flotiļu kaujas. Tajās vairāku cilšu savienība (anišinabu, otavu, viandotu, potavatomu, misisaugu, foksu, meskvaku, vinebagu, menominu, kikapu, ilinoisu, maskūtenu) guva virsroku pār irokēziem. Viņu ekspansija bija apturēta, un ap 1697. gada tie bija spiesti atkāpties no agrāk iekarotajiem Lielo ezeru apgabaliem.

Bebru karu pēdējais posms sakrita ar Karaļa Viljama karu (1688—1697) — pirmo no sešiem koloniāliem kariem kontinentā starp Jauno Franciju un Jaunangliju. 1687. gadā franči uzbruka seneku un onondagu ciematiem. Masīvā prettriecienā virs 1200 irokēzu karotāju 1689. augustā nogalināja vairāk nekā 200 franču kolonistu Monreālas apkārtnē. Atbildes kampaņas, kā arī baku epidēmija 1690. gadā salauza konfederācijas pretestību. 1701. gadā tika noslēgts Lielais Monreālas miers. Saskaņā ar to, irokēziem bija aizliegts piedalīties konfliktos starp Angliju un Franciju, bet irokēzu un algonkinu konflikti bija jārisina ar franču starpniecību.

XVIII gadsimta kari

Neraugoties uz atsevišķām partizānu karam raksturīgām akcijā, lielāko 18. gadsimta pirmo pusi Irokēzu savienība saglabāja neitralitāti. Par spīti franču un indiāņu reidiem no Kanādas, Piecas tautas palīdzēja angļu kolonistiem saglabāt neskartu pierobežu. Franču misionāri bija pametuši savu darbību irokēzu starpā, un viņu vietu ieņēma Nīderlandes reformatoru banīcas un Anglikāņu baznīcas pārstāvji. Sludinātāji sevišķi aktīvi darbojās starp mohaukiem. Anglikāņu misionāri ieviesa mohauku valodai atbilstoši rakstību un nodrošināja skološanu to bērniem. Tas turpināja padziļināt mohauku aliansi ar angļiem. 1710. gadā trīs mohauku un viens mohikāņu sačems viesojās Anglijā.

1711. gadā Ziemeļkarolīnas tuskarori kopā ar vairākām sabiedroto ciltīm bija iesaistīti asiņainā un smagā konfliktā ar angļu kolonistiem, pazīstamā kā Tuskaroru karš. Pēc tā beigām daļa izdzīvojušo tuskaroru migrēja uz ziemeļiem uz irokēzu apdzīvoto teritoriju. Tuskaroru sačemi paziņoja, ka tie, kas pēc 1722. gada ir palikuši dienvidos, vairs nav cilts daļa. Viņi pievienojās līgai, un Piecas tautas pārtapa Sešās tautās.

Četri "Indiāņu karaļi" viesošanās laikā Londonā 1710. gadā; no kreisās Etow Oh Koam (mohikānis) un mohauki Sa Ga Yeath Qua Pieth Tow, Ho Nee Taw No Row, Tee Yee Ho Ga Row, mākslinieks Jans Verelsts.

Sers Viljams Johansons un Franču-indiāņu karš

Ap 1725. gadu mohauku ielejā dzīvoja aptuveni 1500 eiropiešu ieceļotāju — nīderlandieši, angļi un vācieši. Gandrīz ap visām kolonistu apmetnēm atradās indiāņu ciemati un kukurūzas lauki. 1738. gadā ielejā ieradās 23 gadīgais Viljams Johansons. Būdams angļu-īru izcelsmes, viņš iemācījās mohauku valodu un paražas, apprecējās ar ievērojama mohauku sačema radinieci un radīja plašu komerciālu impēriju, kas nodarbojās ar kažokādu tirdzniecības un zemju dalīšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai, Viljamu Johansonu 1745. gadā iecēla par Britu pilnvaroto indiāņu lietās, bet 1756. gadā tikko no Eiropas ieradies angļu virspavēlnieks Amerikā ģenerālis Edvards Bredoks viņu norīkoja par pārvaldnieku indiāņu lietās.

Bredoks nepārzināja vietējos apstākļus un uzskatīja, ka cīņās pret frančiem sabiedroto irokēzu palīdzība angļiem nav nepieciešama. Šādas pašpārliecinātības un nemākulīgas komandēšanas rezultātā viņa 1755. gadā vadītā, 1300 vīru lielā ekspedīcija beidzās ar militāru katastrofu. Monongahelas kaujā pret 640 indiāņiem un 260 frančiem krita vairāk nekā 500 angļu, ieskaitot Bredoku, bet ievainoto bija virs 450. savukārt franču-indiāņu koalīcija zaudēja 30 kritušos.

Literatūra

• Deivids Mērdoks, Stenlijs A. Frīds. Ziemeļamerikas indiāņi. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984-22-475-9
• Jonathan Mooney. Siouan Tribes of the East. Johnson Reprint Company Ltd. 1970
• Tehanetorens. Wampum Belts by Tehanetorens. Six Nations Indian Museum, Onchiota, New York. 1993. ISBN 0-919645-07-0
• Michael Johnson. Illustrations by Jonathan Smith. Tribes of the Iroquois Confederacy. Osprey Publishing Ltd. 2003. ISBN 1-84176-490-6

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Irokēzi.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)