Iebrukums Kanādā

Iebrukums Kanādā
	Daļa no Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības kara
	; “Ģenerāļa Montgomerija nāve Kvebekas kaujā” Džons Trombuls, 1786
Datums	1775. gada jūnijs – 1776. gada oktobris
Vieta	Pamatā Čamplainas ezera un Sentlorensas upes ielejās
Iznākums	Britu uzvara
Karotāji
Apvienotās kolonijas Kanādiešu palīgspēki; Green Mountain Boys;	Lielbritānijas Karaliste Kvebeka; Lojālisti; Hesenes karavīri;
Komandieri un līderi
Filips Šailers; Ričards Montgomerijs †; Benedikts Arnolds; Ītans Allens;	Sers Gajs Karltons; Džons Bergoins;
Spēks
10 000	700–10 000+
Zaudējumi
400 nogalināti; 650 ievainoti; 1500 sagūstīti; 5000 saslimuši ar bakām;	100 nogalināti; apmēram 230 ievainoti; 600 sagūstīti;

Iebrukums Kanādā bija Kontinentālās armijas mēģinājums ieņemt britu kontrolēto Kanādas teritoriju (toreiz sauktu par Britu Ziemeļameriku) ASV revolūcijas laikā 1775.–1776. gadā ar mērķi bija pārliecināt franču kolonistus Kvebekā pievienoties 13 koloniju sacelšanās kustībai pret Lielbritāniju un panākt militāro kontroli pār šo stratēģiski svarīgo reģionu, tomēr cieta neveiksmi.

Iebrukums Kanādā bija viena no retajām lielajām Amerikas revolucionārā kara neveiksmēm. Tas parādīja lojalitāti starp franču iedzīvotājiem un britu varu Kvebekā, neskatoties uz dažām neapmierinātības pazīmēm. Šī epizode bija nozīmīgs pagrieziena punkts Amerikas revolūcijas laikā, jo tā noslēdza amerikāņu centienus paplašināt sacelšanos ārpus 13 kolonijām.

Vēsture

Revolūcija Amerikas kolonijās sākās 1775. gadā, kad 13 britu kolonijas sacēlās pret Lielbritāniju, cenšoties panākt lielāku autonomiju un neatkarību. Amerikāņi cerēja, ka franču izcelsmes iedzīvotāji Kvebekas provincē pievienosies viņu cīņai, jo franču kopiena bija neapmierināta ar britu pārvaldi kopš Septiņgadu kara.

1775. gada septembrī amerikāņu spēki, kurus vadīja Ričards Montgomerijs un Benedikts Arnolds, uzsāka divus uzbrukumus Kanādai. Montgomerija vadītā armija devās uz Monreālu no Ņujorkas štata caur Čamplainas ezeru un sekmīgi ieņēma Monreālu 1775. gada 13. novembrī. Tikmēr Benedikta Arnolda vadītā spēku grupa devās uz Kvebekas pilsētu caur mežonīgām un grūti izbraucamām teritorijām no Meinas štata. Abas amerikāņu armijas tikās pie Kvebekas pilsētas 1775. gada beigās. 1775. gada 31. decembrī viņi mēģināja ieņemt Kvebeku, taču britu spēki, kurus vadīja guvernators sers Gajs Karltons, sekmīgi aizsargāja pilsētu. Šis uzbrukums beidzās ar smagu neveiksmi — Montgomerijs tika nogalināts, un Arnolds tika ievainots. Amerikāņiem neizdevās ieņemt pilsētu.

Pēc neveiksmes Kvebekas pilsētas aplenkumā amerikāņu spēki bija novājināti un spiesti atkāpties. Britu spēki, kas saņēma pastiprinājumu, sāka pretuzbrukumu, un līdz 1776. gada vidum amerikāņi bija spiesti pilnībā atkāpties no Kanādas. Franču iedzīvotāji Kvebekā lielākoties palika lojāli britiem, un amerikāņu cerības uz sacelšanos Kanādā izrādījās nepamatotas.

Pēc iebrukuma neveiksmes briti vēl vairāk nostiprināja savu kontroli pār Kanādu, padarot to par svarīgu bāzi turpmākajos konfliktos ar amerikāņiem.

Amerikāņi piedzīvoja smagus zaudējumus gan dzīvā spēka, gan resursu ziņā. Tika zaudēta liela daļa karavīru.

Atsauces

↑ Blodwen Davies. Quebec: Portrait of a Province. Greenberg, 1951. 32. lpp.Carleton's men had won a quick and decisive victory
↑ The Continental Army strength is difficult to count, owing to the number of times reinforcements were sent, and the number of sick that were sent home or died. As of May 1776, the army was estimated to be 5,000, with a significant percentage unfit for duty (Smith, Vol 2, p. 351), but this does not include forces that went home because of sickness or ending enlistments, were killed or captured in previous action, or turned back on Arnold's expedition. In June 1776, John Sullivan arrived at Sorel with over 3,000 men (Smith, Vol 2, p. 390). Given that Arnold's expedition lost 500 men (Smith, Vol 1, p 152), and over 400 were captured in the Battle of Quebec, and at least 900 men were sent home sick during the Siege of Fort St. Jean, 10,000 is a reasonable estimated of the number of troops sent to Quebec. The number of effective troops at any one time was generally much lower.
↑ British forces at the beginning of the invasion were 700 regulars according to Simeon, p. vii. These were augmented by militia support at Fort St. Johns and Quebec, raising total force to 1,800 for the major actions (Smith (1907), vol 1, pp. 342–3 and Alden, p. 209). Reinforcements arriving by June 1776 under Charles Douglas and John Burgoyne raised total troops to 10,000, plus militia and Indians (Smith (1907), vol 2, p. 430).

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Iebrukums Kanādā.
The American Revolutionary War: Revolutionary War Quebec Campaign
American Revolution: The American Revolution: First Phase - The Invasion of Canada and the Fall of Boston

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Blodwen Davies. Quebec: Portrait of a Province. Greenberg, 1951. 32. lpp.Carleton's men had won a quick and decisive victory

[AmericanStrength-2] The Continental Army strength is difficult to count, owing to the number of times reinforcements were sent, and the number of sick that were sent home or died. As of May 1776, the army was estimated to be 5,000, with a significant percentage unfit for duty (Smith, Vol 2, p. 351), but this does not include forces that went home because of sickness or ending enlistments, were killed or captured in previous action, or turned back on Arnold's expedition. In June 1776, John Sullivan arrived at Sorel with over 3,000 men (Smith, Vol 2, p. 390). Given that Arnold's expedition lost 500 men (Smith, Vol 1, p 152), and over 400 were captured in the Battle of Quebec, and at least 900 men were sent home sick during the Siege of Fort St. Jean, 10,000 is a reasonable estimated of the number of troops sent to Quebec. The number of effective troops at any one time was generally much lower.

[BritishForceCount-3] British forces at the beginning of the invasion were 700 regulars according to Simeon, p. vii. These were augmented by militia support at Fort St. Johns and Quebec, raising total force to 1,800 for the major actions (Smith (1907), vol 1, pp. 342–3 and Alden, p. 209). Reinforcements arriving by June 1776 under Charles Douglas and John Burgoyne raised total troops to 10,000, plus militia and Indians (Smith (1907), vol 2, p. 430).

[1]

[2]

[3]