Čekas maisi

"Čekas maisi" ir sarunvalodas apzīmējums PSRS okupācijas režīma izveidotās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, kas atrodas Satversmes aizsardzības biroja rīcībā un ietver Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 1. fonda 30. apraksta 1., 2., 3. un 4. lietas — LPSR VDK alfabētisko, statistisko un citas kartotēkas, kas saglabājušās par laika periodu līdz 1991. gada augustam, kā arī aģentu darba un personas lietu reģistrācijas žurnālus dokumentu formā Nr. 10, kas saglabājušies par laika periodu no 1953. gada līdz 1987. gada 12. janvārim, iznīcināto nenotikušo vervēšanu un aģentu arhīva lietu reģistrācijas žurnālus dokumenta formā Nr. 17, kā arī citus Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 1. fonda un citur esošus dokumentus. Satversmes aizsardzības birojā atrodas žurnāli, kuros reģistrētas aģentu, rezidentu, konspiratīvo un tikšanās dzīvokļu turētāju lietas, pārsvarā no 1953. gada līdz 1987. gadam. Pēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ziņām no 1953. līdz 1991. gadam LPSR VDK bija reģistrēti ap 25 000 aģentu. 1994. gadā 5. Saeima pieņēma likumu, lai neizpaustu to cilvēku vārdus, kuri iekļauti čekas maisos, likuma autors bija toreizējais tieslietu ministrs un ministru prezidenta biedrs Egils Levits. Likums noteica slepenības statusa noņemšanu pēc 10 gadiem, bet 2004. gadā kartotēkas publiskošana uz 30 gadiem tika atlikta.

2014. gada 12. Saeima pieņēma Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes virzītus likuma grozījumus, kas uzdot VDK izpēti līdz 2018. gada 31. maijam LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai. VDK zinātniskās izpētes komisija 2015. gadā pieņēma lēmumu, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā Latvijas PSR VDK dokumentus jānodod atklātībai un brīvai pētniecībai. 2018. gada 20. decembrī kartotēku sāka publicēt pieejamu sabiedrībai internetā.

Vēsture

Pēc LPSR Valsts drošības komitejas galvenās ēkas pārņemšanas Augusta puča laikā «čekas maisi» nokļuva Latvijas Republikas rīcībā. Latvijas Republikas parlaments 1991. gada 24. augustā atzina VDK par noziedzīgu organizāciju, taču dokumentiem nebija noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Pēc Andra Paula-Pāvula, kurš 1993. gadā Saeimā bija parlamentārās izmeklēšanas komisijā pilnvarotais čekas dokumentu izpētei, teiktā Augstākajā Padomē par Latvijas neatkarību esot balsojušas 36 ar VDK saistītas personas.

1994. gadā 5. Saeima pieņēma Egila Levita veidoto likumu Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, ar kuru dokumentiem noteica slepenības statusu. Likums noteica slepenības statusa noņemšanu pēc 10 gadiem. Jau 7. Saeimas laikā Tautas partija un TB/LNNK iesniedza likumprojektus par VDK kartotēkas publiskošanu, kuri netika atbalstīti.

2014. gada janvārī čekas maisus nepubliskoja. 2014. gada maijā 12. Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas paredzēja uzdot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas līdz 2018. gada 31. maijam pētīt Valsts drošības komitejas darbību, bet Ministru kabinetam pēc tam jānosaka dokumentu piejamības kārtība un apjoms. Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisija daudzreiz norādījusi uz šķēršļiem, lai strādātu ar Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajiem čekas maisiem, tikmēr valsts vadītāji zinātniekiem pārmeta nesadarbošanos. Pēc vēsturnieka Kārļa Kangera aplēsēm SAB glabājas tikai ap 0,2% līdz 0,3% visu čekas materiālu, vairums atrodas arhīva.

Publiskošana

2015. gadā padomju disidente Lidija Doroņina-Lasmane, socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla, dzejnieki Knuts Skujenieks, Liāna Langa, rakstniece Rudīte Kalpiņa, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, filozofes Skaidrīte Lasmane un Iveta Šimkus, kā arī garīdznieks Pāvils Brūvers nosūtīja vēstuli prezidentam Raimondam Vējonim, Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei un ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kurā aicināja pieņemt lustrācijas likumu, norādot, ka „25 gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas joprojām nav notikusi ne juridiska, ne morāla okupāciju seku un kolaborācijas izvērtēšana. (..) Nodevēji nav atzinuši savus noziedzīgos nodarījumus, nav saņēmuši nosodījumu, bet upuri — gandarījumu.” Tāpat laika gaitā dažas lietas no arhīva ir pazudušas.

2018. gada 4. oktobrī 12. Saeima galīgajā lasījumā pieņēma un 16. oktobrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Pieņemtie likuma grozījumi nosaka publiskot aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kas satur informāciju par VDK štata darbiniekiem. Noteikts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs līdz 2018. gada 3. decembrim nodod šos dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA) publicēšanai tā mājaslapā līdz 2018. gada 31. decembrim.

Publicējamās dokumentu grupas no 2018. gada 20. decembra pieejamas tīmekļa vietnē "kgb.arhivi.lv". Kopš VDK dokumentu publiskošanas tiesās ir vērsušies "samērā daudz iedzīvotāju", kuri vēlas iesniegt pieteikumu, lai pierādītu, ka nav sadarbojušies ar VDK. Likumā "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" teikts, ka prokuratūra ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas ierosina pārbaudes lietu. Pirmstiesas pārbaudes laiks ir divi mēneši, kas varētu būt pagarināti līdz sešiem mēnešiem.

2019. gada 9. maijā Saeima atbalstīja likuma papildu grozījumus, kas nosaka, ka Nacionālajā arhīvā bez ierobežojumiem publiski pieejama arī Latvijas PSR VDK aģentūras uzskaites papildu kartotēka un no statistiskās kartotēkas izslēgtās, iznīcināšanai paredzētās VDK aģentu, rezidentu, kā arī tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāju uzskaites kartītes.

Sabiedriskā interese

Pirmajās stundās pēc dokumentu publiskošanas “čekas maisu” vietnei bija vairāk nekā 3000 pieslēgumu ne tikai no Latvijas, bet arī no Igaunijas, Lielbritānijas, ASV, Krievijas, Vācijas, Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas. Tas atbilst Lietuvas pieredzei, kur dienas laikā attiecīgo vietni apmeklēja ap 10 000 interesentu.

Filmas “Lustrum” režisors Gints Grūbe uzskata, ka "cilvēkiem, kuru vārdi ir kartotēkā, jābūt iespējai sniegt savu stāstu par sadarbību ar VDK, kāpēc viņu vārds tur ir."

Sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis, ka VDK kartotēkas publiskošana ir nokavēta. Lietuvā 2000. gadā bijušajiem VDK aģentiem un informatoriem deva pusgadu, lai brīvprātīgi atzītu savu sadarbību ar šo iestādi. Šo iespēju izmantoja vairāk nekā 1500 cilvēki. Tie, kas lustrācijas kampaņā tika atmaskoti, varēja zaudēt darbu ne tikai valsts iestādēs, bet arī atsevišķās privātās struktūras. Latvijā sabiedrībā zināmie cilvēki, kuri publiski atzinuši savu sadarbošanos ar VDK: ārsts, bijušais politiķis Georgs Andrejevs, bijušais LU rektors Ivars Lācis, LU profesors Leons Taivans un dzejnieks Jānis Rokpelnis. Pēc VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītāja Kārļa Kangera paziņojuma, VDK kartotēkās esot 583 kultūras darbinieki no kopā 4300.

Saturs

VDK aģentūras un ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēkās fiksēts ap četrarpus tūkstošiem VDK aģentu. Taču precīzu skaitu varēs noskaidrot tikai pēc šo dokumentu digitalizācijas, jo viena un tā pati persona varēja būt iekļauta vairākās kartotēkās. 2018. gada decembrī publiskojamo VDK dokumentu ieskenētās kopijas internetā ir pieejamas PDF formātā ar ierobežotām meklēšanas iespējām.

• VDK aģentūras kartotēka, kuras kartītēs ir: personas vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, vieta, adrese, darbavieta un ieņemamais amats, vervētāja uzvārds, amats, priekšnieka uzvārds, kurš apstiprinājis vervēšanu, vervēšanas datums, atzīmes par aģenta izslēgšanu. Abās šajās kartotēkās kartītes ir identiskas, atšķirīgs ir tikai to kārtošanas veids:
  • alfabētiskās uzskaites kartotēka (10 612 kartītes), kas ietver ziņas par VDK aģentūru: aģentiem, rezidentiem, tikšanās dzīvokļu turētājiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem, šo kategoriju vervēšanas kandidātiem, kā arī par vervēšanas kandidātiem īpašajam periodam, ietver aģentūras papildus uzskaites kartotēka aģentiem krīzes situācijām (447 kartītes);
  • statistiskās uzskaites kartotēka (4141 kartīte), kas ietver ziņas par darbojošamies aģentiem, rezidentiem, tikšanās dzīvokļu turētājiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem, šo kategoriju vervēšanas kandidātiem, kā arī par vervēšanas kandidātiem īpašajam periodam, bet ir sakārtotas atbilstoši Valsts drošības komitejas struktūrvienībām, kurās bija šo personu kuratori.
  • iznīcināšanai paredzētās kartītes par 1989. un 1990. gadā izslēgtajiem VDK aģentiem.
• VDK ārštata operatīvo līdzstrādnieku uzskaites kartotēka (339 kartītes), tā satur ziņas par personām nav VDK štata dienestā, bet strādā šajā iestādē un sniedz palīdzību Valsts drošības komitejas darbam. Ārštata līdzstrādniekiem nav segvārdu, taču ir lietas numurs un abreviatūra, kas veidota no vārda, uzvārda un tēva vārda pirmajiem burtiem.

Citās valstīs

Vācijā bijušajiem Stasi darbiniekiem bija noteikts 15 gadu aizliegums ieņemt noteiktu amatu loku, bet nebija aizliegts kandidēt vēlēšanās.

Igaunijā lēma, ka līdz 2000. gada 31. decembrim Valsts prezidenta, parlamenta, pašvaldību deputātu kandidātiem, valdības locekļu kandidātiem, Valsts tiesas locekļu kandidātiem un vēl virknei uz dažādiem augstiem valsts amatiem pretendējošu cilvēku rakstiski jāzvēr, ka viņi nav sadarbojušies vai strādājuši Igauniju okupējušo valstu specdienestos. Ja tiesa zvērestu atzīst par nepatiesu, kandidātu svītro no saraksta, mandātu atzīst par nederīgu, viņš netiek apstiprināts amatā vai tiek atcelts no amata. Kad apritēja termiņš, Igaunija zvēresta prasību pagarināja. Turklāt kopš 1997. gada Igaunijā publicē VDK līdzstrādnieku vārdus, kuri noteiktā laikā paši nepieteicās.

Čehija 1991. gadā pieņēma lustrācijas likumu un noteica ierobežojumus ziņotājiem ieņemt amatus likumdošanas, tiesu un izpildvarā, armijā, radio, TV, preses aģentūrā u.c. Aizliegumu funkcionāriem un slepenā dienesta (StB) virsniekiem ieņemt noteiktus amatus 2000. gadā pagarināja uz neierobežotu laiku. 2003. gada martā atklātībai nodeva kolaboracionistu sarakstus.

Lietuvā 2001. gadā publicēja sadarbībā ar VDK neatzinušos aģentu vārdus, obligāti atklātībā nododot prezidenta, valdības un Seima locekļu, pašvaldību, prokuroru, tiesnešu un šo amatu kandidātu sadarbības atzinumus. Specdienestu kadru virsniekiem liegti amati Seimā, valdībā, civildienestā, advokatūrā, bankās, sakaru sistēmā, stratēģiskos saimnieciskos objektos.

Arī pārējās postkomunistiskajās valstis Centrālajā un Austrumeiropā jau kopš 1990. gadu sākuma veikušas lustrācijas procesus, pieņemot un īstenojot īpašus likumus.

Izskatot 20 Saeimas deputātu un Jura Bojāra prasību par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6.punkta un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam, Satversmes tiesa 2006. gada 15. jūnijā norādīja uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr.1096 (1996) "Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā" [Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage of former communist totalitarian systems], kas apkopoja postsociālistisko valstu pieredzi lustrācijā. Dokumentā tika uzsvērts, ka "diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu iespējamību, ka cilvēku attieksmē un paradumos var rasties pozitīvas izmaiņas; būtu vēlam lustrācijas procesu pabeigt līdz 1999. gada 31. decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs vajadzētu būt stabilai".

Tomēr "Satversmes tiesa, analizējusi šo dokumentu 2000. gada 30. augusta spriedumā līdzīgā lietā, norādīja, ka sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē individuāli, jo šajā rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un var izrādīties, ka tā rezultāts ir "samtaina" totalitāra režīma atjaunošana."

Tiesu prakse

Likums "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar LPSR VDK konstatēšanu" paredz, ka sadarbības fakta konstatēšana notiek sevišķajā kārtībā pēc Saeimas Prezidija, republikas pilsētas domes un novada domes priekšsēdētāja, jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes vadītāja iesnieguma par personu, kas attiecīgajā iestādē ieņem tādu amatu, kurā saskaņā ar normatīvo aktu regulējumu ir aizliegts būt LPSR VDK darbiniekam vai informatoram. Pieteikumu prokuratūrai iesniedz arī persona, par kuru pieprasīta izziņa no Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) ir apstiprinoša, bet persona noliedz savu sadarbību ar LPSR VDK. Kopš Likuma spēkā stāšanās dienas 1994. gada 3. jūnijā līdz 2015. gada 19. decembrim pirmās instances tiesa ir izskatījusi 298 tādas lietas. Gandrīz visos gadījumos tiesas konstatēja, ka pārbaudāmā persona nav apzināti slepeni sadarbojusies ar LPSR VDK. Prētējo gadījumu bija divi: 2007. gadā un 2010. gadā.

Kad prokurors pie lietas pārbaudes atzīst, ka ir pilnīgi pierādīts, ka kāda persona bija darbojošās LPSR VDK aģentūras uzskaitē LPSR VDK aģenta kategorijā, nevar izdarīt kategorisku secinājumu par viņa apzinātu slepenu sadarbību ar LPSR VDK, jo nav iespējams iegūt papildus pierādījumus, jo aģentu personu un darba lietas ir izvestas no Latvijas, bet nopratināt bijušo LPSR VDK darbinieku, kurš ir noformējis izziņas par sadarbību ar aģentu, nebija iespējams, jo šis darbinieks jau dzīvo un strādā Krievijas Federācijā vai ir miris. Saskaņā ar to, ka pārbaudes lietas materiālos ir tikai uzskaites dokumentu un ziņojumu kopijas, bet nav operatīvās lietas, darba lietas, ziņojumi vai kādi citi dokumenti ar pārbaudamās personas parakstiem, tiesa atzina, ka nav konstatējams fakts, ka persona būtu slepeni sadarbojies ar LPSR VDK, bijis LPSR VDK informators aģenta vai uzticības personas statusā.

Literatūra

• „Komūnistu aģenti seko bēgļiem arī ASV”. — Laiks No 21 (195), 14.03.1956.
• Imants Lešinskis „Kalpības gadi”. — Domas spēks, Rīga 2018. ISBN 9789934870705
• Ineta Lipša „Privātās dzīves uzraudzīšana un kontrole Latvijas PSR, izmantojot valsts represīvos mehānismus (1944—1953)”. — ISBN 9789934858710
• Imants Lešinskis ”Cultural relations or ethnic espionage: An insider's view”. — Baltic Forum 2 (No 1), Göteborg 1985.

Ārējās saites

• Jānis Taurēns: Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību? LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija 25.10.2017.
• Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija „Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. — 16.11.2017.
• Santija Upleja Totalitārais cilvēks — ir.lv
• Sanita Jemberga Politiķus gaida izšķiršanās par ierobežojumiem bijušajiem čekistiem — Noziegumi pret cilvēci
• Ieva Lešinska Pret atmiņas zudumiem jācīnās. — la.lv
• Filips Lastovskis Saeimas komisija pirmajam lasījumam virza likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu — Delfi, 30.01.2018.